P??a ?na. Saimniece
Шрифт:
– Es peldesu!
Pirms es paspeju reaget, Silans satvera so garo elastigo sakni un ieslideja aukstaja udeni. Dazos sitienos vins atradas blakus cietusajam – straume vinam palidzeja. Par laimi, seit, tiesi pie klints, tas bija daudz lenaks.
– Vina kaja kaut kam aizkera! – zens kliedza.
–Vai vari to atkabinat? – ES biju noraizejies.
Silans man neatbildeja, turpinot manities ar Piranu. Vins uzlika galvu uz pleca, tad pagrieza puisi uz muguras. Salsudens labi notureja virsmu, padarot so uzdevumu vinam vieglaku. Izplude manami palielinajas, un stumbrs, uz kura es paliku, gandriz nekustejas uz prieksu un atpakal, tikai nedaudz supojoties.
– ES palidzesu!
Es isti negribeju atkal iekapt udeni, bet zenam acimredzami bija vajadziga palidziba, lai tiktu gala ar specigu jaunekli, kurs bija lielaks par vinu.
– Nyera, ne! Labak palidzi man vilkt.
Pec komandas es izvilku sakni.
– Velkam! – zens saspringti iesaucas un no visa speka spardija.
Piranu kaut ka uzvilkam uz koka stumbra, kas prasija neticamas pules un atjautibu. Nolika gareniski, nostiprinot vismaz starp zariem, lai nenokristu. Tikai es joprojam nesapratu, vai vins ir dzivs vai ne.
Es nekad ieprieks nebiju sniedzis pirmo palidzibu slikstosajiem cilvekiem, un manas zinasanas saja jautajuma bija neskaidras. Kaut ko paspeju izlasit, kad braucu uz ciemu ar Zlatku un Gapu, bet kaut ka tas jau aizmirsas ka nevajadzigs…
Skiet, ka jatira mute un deguns un javeic maksliga elpinasana? Un sirds masaza?
Man galva iesavas stulbi multfilmu kadri, kur varoni spiedas uz noslikusa cilveka krutim, un no vina mutes spraucas ara augstas udens struklakas. Ne gluzi tie noradijumi, kas man tagad noderetu, bet vismaz kaut kas bija jadara.
Katastrofali pietruka vietas manevram, cietusajam nacas sedet tiesi uz vedera. Ar vienu roku turot pie nolauzta zara, lai nenokristu, vina pielika ausi pie puisa krutim.
"Vins nomira…" Silans skumji izdvesa un biezi mirkskinaja.
– Uzgaidi minuti! – es vinam uzsaucu.
Nemitigas udens salkonas un veja troksna del neko nebija iespejams dzirdet.
–Lina! – Silans peksni sirdi plososi iekliedzas. – Lina, pagaidi!
Knapi paguvu iztaisnoties un satvert ar otru roku, taja pasa mirkli mus vardarbigi satricinaja. Koks, uz kura mes glabamies, pacelas no preteja gala un ar speku ietriecas udeni.
– A! – mes reize kliedzam.
Uzlidojis apmeram trisdesmit centimetrus, es ar uzplaukumu piezemejos uz Piru vedera, un puisa mute nedaudz paveras. Vins atvera acis, ieraudzija mani un noklepojas. Taja pasa laika garam aizlidoja cits koka stumbrs – koloss, kas nav mazaks par musejo. Es sedeju ar muguru, tapec es nesapratu, kas isti notika, bet izskatijas, ka vina tikko bija ietriekusies mums. Man par atvieglojumu palikam taja pasa vieta, bet tikam supotas un metatas ta, ka nevareju turpinat darbibas, lai glabtu noslikuso.
"Nyera…" puisa vaja balss uzreiz neizlauzas caur manu nomakto apzinu.
– Svetki! Tu esi dzivs! – Es nevareju savaldit savu prieku un, pieliecoties, impulsivi. apskava vinu.
"Es tev teicu, vins ir dzivs!" – Silans autoritativi pazinoja aiz muguras. – Kas ar vinu notiks, tads kauslis? Vinam gandriz saplesa zarnas, kad tas vinu vilka.
Nevaredama to izturet, es iztaisnojos un iesmejos, jutot, ka par maniem vaigiem teceja sali pilieni, soreiz karsti.
2. nodala. Saskana ar nopelniem un atlidzibu
Pukis un ena centas jau no pasa rita un, izejot no pils, gerbos ka parasti tik karsta laika – brivaks balts krekls un planas, piegulosas bikses. Man bija aizdomas, ka seit nav pienemts tos vienkarsi valkat, bet es vienkarsi nevareju piespiest sevi parvilkt tiem svarkus. Man, sava laika cilvekam, tas jau bija labi. Bet tagad mans netirais izskats samulsinaja vietejo puisi. Ta ir davana, ka vins tikko atgriezas no citas pasaules.
Pirans grozijas zem manis.
"Nyera, laujiet man piecelties…", bals ka nave, vins peksni nosarka.
Tikai tagad es sapratu, ka joprojam sezu vinam uz saniem un man bija krekls, kas izmirkts lidz adai, kas sekoja visam mana kermena konturam. Ari plana apaksvela apaksa tos ipasi neslepa. Hmm…
"Ja, protams," es steigsus izkapu no Piranas un nedaudz atkapos. – Ka tu juties?
– Bija nepieciesams daudz sist, bet skiet, ka vins ir dzivs.
Pirs apsedas, gandriz nenoraujot acis no manis, un meginaja paskatities sev aiz muguras. Ka jau gaidits, vins rezultatu nesasniedza un pastiepa roku ar roku.
"Tur ir tikai liela skramba," es pamudinaju. – Bet tas ir labi.
"Labi," puisis atviegloti izdvesa. "Es domaju, ka vins noplesis manu adu, bet Pukis priekstecis apzelojas, tas mani sapinaja," vins smineja, pieminot kadu bistamu bridi, un, paskatijies uz mani uz saniem, atkal samulsa.
Zem si vina skatiena man peksni sagribejas ari piesegties. Ne, par biksem biju mierigs, bet krutis… Arr!
"Jums ir paveicies, ka jusu kaja aizkeras uz klugas, preteja gadijuma ta butu aiznesta, un atcerieties, ka vinus sauca," musu saruna butiski iejaucas Silans. – Es tevi tik tikko atbrivoju.
"Es tiku piekerts ar noluku, tapec es aireju seit."
Pirana teiktais mani parsteidza. Mus te apskaloja straume, bet ka vins vareja izveleties virzienu tada haosa?
– Ka tev tas izdevas? Un kapec jus airejat tiesi seit?
"Tiesi zem mums ir ala," Pirs noradija acis kaut kur uz udeni.
– Ala?! – Silans bija patiesi parsteigts.
Es ari neko tadu neatcerejos, bet cik reizu biju gajusi pa taku garam lidz jurai un atpakal.
– Ja. Mes ar Ganu tur kapam, kad bijam jaunaki. Si bija musu slepena vieta.