P??a ?na. Saimniece
Шрифт:
"Es nezinaju," Silans sarauca pieri, it ka sis fakts aizskartu vina zenisko lepnumu.
– Ka tev vajadzeja zinat? Tagad mazajiem ir aizliegts iet uz pili,” Pirans smineja, skatidamies uz zenu ar vecaka viriesa parakumu.
– Neviens ta nestaiga! – Silans bija sasutis un uzreiz izlaboja: "Tas ir, mes negajam." Agrak.
"Mes ar Genu bijam nedaudz vecaki par jums, kad saderejam, kurs varetu uzkapt visaugstak gar klugu, un ta mes atklajam alu." No apaksas tas nav redzams – nogaze aizaugusi.
– Kas tas par vinogulaju? – Izstajos, jau vairakas reizes dzirdedams so vardu.
"Tas ir vai nu krums, vai cirtiens ar elastigu, bet specigu kokainu katu." Piekeroties pie katiem, jus varat viegli uzkapt jebkura nogaze,” skaidroja Pirans.
"Lozovica bez problemam var izturet pat pieaugusu karaviru brunas," Silans steidzas iejaukties, atjaunojot visu zinosa autoritati. "Seit kalnos ir tikai viena tonna sis vitolu zales!" Metals parklaj visas nogazes ka tikls. Tas saknes iet dzili akmeni, un tas nevar izvilkt. Bet, ja stublaju sagriez un sadala skiedras, un kartigi izvara druntas sula, iegutas virves ir tadas, ka drakus var vilkt.
"Tiesi ta," Pirans piekritosi pamaja ar galvu, apstiprinot savu stastu.
– Jus sakat, ka to nevar izvilkt? – Es piekeros vissvarigakajam.
– Nu ja.
– Ko darit, ja musu koks ir pareizi piestiprinats sim vinogulajam? Varbut mums izdosies aizbegt, ka jus domajat? Udens paatrina, un jebkura bridi mus var iznest jura.
Mes sakam izdomat, ka to izdarit, un tikmer plusma paatrinajas, un musu koka stumbrs pagriezas paraleli akmenim. Garam ik pa bridim paskreja dazada izmera kibeles. Divi, diezgan lieli, saduras ar musu “udens kugi”, pabidot to gandriz metru uz prieksu, un katrs nakamais sitiens vareja mus noraut no “enkura”.
"Izskatas, ka viens no zariem ir iekeries dzinumos nogaze," ierosinaja Pirs. "Mums jaatrod patagas brivais gals un japiesaista sevi pie ta."
"Tas varetu darboties," Silana acis iemirdzejas prieka. “Jus varat savit vairakas saknes ar vinogulaju dzinumiem un lugt prieksteci pukim. Vai tev padodas nirsana, Nyera Lina? – vins negaiditi pabeidza.
– Es?..
Pirms es paspeju atbildet, Zusu mielasts ieslideja udeni, panemot lidzi vienu no garajam saknem.
– Piran! Vins gandriz noslika un vienkarsi naca pie prata! – es biju sasutusi, bezspecigi skatidamas uz vinu.
"Ak, neuztraucies, ieguva Lina," Silans vinam pamaja. "Pirs ir labakais peldetajs ciemata un parzina juras zinatni labak neka lielaka dala." Vins sapnoja klut par jurnieku, bet tikai… Ka jus domajat, kapec vins un Gans devas noslicinat Draku? – Nepabeidzis, Silans mainija temu.
Es tikai noraidosi pakratiju galvu, bet dzili sevi atviegloti izelpoju. Ja es vareju nirt, tas bija tikai piespiedu karta. Gandriz ka sodien – ar cirvi. Un bridis macities neskita istais.
Pagaja diezgan ilgs laiks, lidz Pirana galva paradijas virs udens, un mes ar Silanu jau sakam uztraukties. Satveris zarus, puisis nesteidzas izkapt. Atvilcis elpu, vins teica:
"Es atradu vinogulaja galu, bet butu jauki, ja butu vel paris, lai butu drosiba."
–Vai jus joprojam varat nirt? – Silans pastiepa vinam roku un, panemis pirmas skropstas galu, saka to tit starp zariem.
– Varu, bet straume paatrina. Es neesmu parliecinats, ka kaut kas izdosies. Ak, ja vien butu mazliet vairak laika, citadi turamies tikai pie viena zara un vienas saknes.
Ievilcis dzilu elpu plausas, Pirans atkal ienira un gandriz uzreiz iznira no stumbra pretejas puses ar citu vinogulaju.
– Man paveicas – ar to pirmo izravos, bet vairs nekapsu. Tas loti aizpus.
Vins uzkapa koka un kopigiem spekiem nostiprinajamies vieta. Udens burbuloja un putoja. Koka stumbrs zem mums satricinaja un atsitas pret nogazi. Atlika tikai lugt, lai vinogulajs izturetu un zeme netiktu izskalota. Mes negribetu, lai tonnas akmenu kristu tiesi uz mums.
Aizmirsusi par apmulsumu, mes saspiedamies kopa un drebejam zem veja brazmam. Saule, tik nesen tik spoza, jau sen bija pazudusi aiz makoniem un nedeva gandriz nekadu siltumu. Aizplusana pastiprinajas, un musu acu prieksa udens limenis kluva zemaks.
Kaut kas turpinaja atsist musu glabsanas koku, un nakamas sadursmes laika mes tikam uzmesti uz akmens. Zars, kas mus tureja vieta, vai nu noluza, vai ari atdalijas. Saskana ar musu kora saucienu koks pacelas un metas lidzi straumei, bet gandriz uzreiz strauji nobremzeja, kad vinogulaji savilkas.
Viens vinogulajs neiztureja grudienu un parspraga, un Silans neiztureja un iekrita udeni:
"Ahh!"
– Silan! – mes ar Piru unisona kliedzam.
Pasa pedeja bridi zenam izdevas satvert arejos zarus, tacu vinam nepietika speka, lai pasam tiktu ara.
"Tas… tu vari!"
Udens nepartraukti gazas par vinu, liekot vinam snakt un splaut.
– Pagaidi, es naku!
Pirans uzkapa lidz pasam koka galam un apgulas uz vedera, meginot to izvilkt, tacu vina mitras rokas paslideja, un musu stumbrs tagad supojas uz prieksu un atpakal, un vins nevareja labi satvert.
Nezinadama, ko darit, es skatijos no tiem uz supojoso vilnosanos un atlikuso vinogulaju, tas stiepas un retinaja manu acu prieksa. Pirmas augsejas skiedras, lidzigas mizai, parplisa… Bija skaidrs, ka ilgi neizturesim. Skiet, ka vini parak agri ticeja pestisanai.
Un tad es to nevareju izturet un pacelu galvu un atradu divus gaismas punktus aiz makoniem.
– Puka priekstecis vai ka jus saucat! – es kliedzu pari elementiem. – Bez puka nav enas, un bez enas nav puka? Viens no jusu aizstavetajiem atkal zaudes savu enu, un Reach zaudes draklordu. Ja tas kaut ko nozime, palidziet mums!
Taja bridi nospraga pedejais vinogulajs, un mes visi bijam nopludinati no bluka ka spalvas. Es ar galvu iegrimu ledainaja udeni, tik tikko paspejot dabut gaisu plausas.