P??a ?na. Saimniece
Шрифт:
Dazus mirklus vienkarsi meginaju notureties, laujot straumei mani nest kaut kur uz prieksu, bet driz vien sapratu, ka udens atrums paleninas, un koka stumbrs liela loka sak griezties pa kreisi. Sezot taisni, es saku skatities apkart.
Realitate bija tada, ka paisuma vilna speks lenam izsika, udens vairs nevareja pacelties talak kalna. Skita, ka tas apaksejie slani ir sakusi atkapties un atgriezas jura, un, ja aiz ta tiktu aizvilkts lidzi mans “glabsanas stumbrs”, tas butu viss.
Mani asi nokratija – improvizetais plosts pieskaras dibenam, un es pagriezos. Krasts bija tikai tris metru attaluma, un es uz vienu sekundi gandriz nolemu nolekt un meginat tam parpeldet, tacu tas uzreiz palielinajas.
Cetri metri, pieci… Septini… Viss ir bezjedzigi. Es ar ilgam skatijos uz zemi.
Ja tadu kolosu vilks, tad tas mani vienu vai divas reizes novilks.
Fragments, uz kura es sedeju ka uz zirga, bija sesus metrus gars. Koks bija izrauts ar saknem un nolauzts ka serkocins. No manis vistalakaja gala stumbrs bija saplests ka birste, un es sedeju tuvak dibenam, un tas, ko nemu par zariem, kad izkapu no udens, bija nekas vairak ka saknu lauskas. Skiet, ka sis sabiezejums stradaja lidzsvaram, nelaujot mucai apgriezties.
Udens kustiba bija redzams raksts, visi atkritumi, apgriezoties, virzijas uz klints pusi, uz kuras staveja pils. Tas ir, pirms tam tas neizskatijas pec klints, bet tagad, kad udens gaja tai apkart no tas puses, kuru es redzeju, ta ari izskatijas. Seit esosa klints pacelas tris vai cetru stavu augstuma, isuma, un mans koks lenam un neizbegami virzijas uz to. Citi atkritumi tur apgriezas un aizbrauca preteja virziena – uz juru.
Es pagriezu galvu, meginot izdomat, ka tikt ara, bet nekas labaks par burvju zobenu nenaca prata. Bet Cleaver joprojam ladejas, un tagad es patiesam nozeloju, ka to neparbaudiju.
Stulbi! Bija jaskrien nevis uz krastu, bet gan uz cietumu. Ja zobens butu atjaunots, es vienkarsi lugtu vinu palidzet zeniem. No otras puses, pastaveja preteja iespeja, ka zobens vel nebija gatavs. Tad es nevienu neglabtu.
Joprojam bija ceriba, ka Ganam un Makam paveicas vairak neka mums.
–Lina! – iss kliedziens knapi tika cauri stihijas rukonai.
Silans pamaja ar roku man no udens! Es vinu dzirdeju tikai tapec, ka bijam diezgan tuvu. Puisis uzmineja aizkerties uz kadu aizkersanos un tagad no visa speka meginaja airet mana virziena, bet kur vins bija!
– Speku, turies! – es kliedzu.
Vina parcelas uz pasu stumbra malu – tuvak saknei, tacu joprojam nevareja to sasniegt, un zens jau saka nest uz saniem. Vel nedaudz, un mes atkal apmaldisimies saja virpuli.
Izmisuma saku skirot izvirzitas saknes, cerot atrast kadu garaku. Un sis paradijas! Izvilkusi vinu no udens, vina to ka virvi uzmeta puisim. Vina palaida garam, bet meginaja atkal un atkal. Piektaja meginajuma Silanam izdevas to nokert, lai gan nacas atlaist aizkersanos, tomer man izdevas vinu izvilkt.
– Esmu seit! Es esmu gudrs seit! Viss bus labi!
Es ciesi apskavu puiku, kurs triceja ne mazak ka es, bet uzreiz bija jalaiz vala, kad vins saka drudzaini klepot. Izdevas to norit, nabaga puisit.
Man pasai bija sausmigi slikti. Es dzeru so salo, netiro vircu visu muzu un, iespejams, tada virpuli dabuju smadzenu satricinajumu. Joprojam nav zinams, kas padara jus slimu vairak.
– Ir svetki! – Partraucis klepot, zens noradija ar pirkstu kaut kur uz prieksu un, saspiedis rokas ka megafons, lustosa balsi iesaucas: – Piran! Svetki!
Tas nebija ilgi, un vins atkal saka klepot.
– Kur tas ir?! – aizkaitinati jautaju.
Es neko nevareju redzet. Silans velreiz noradija ar pirkstu, un tikai tagad es pamaniju, ka pie tas pasas klints zem pils ir pienaglots vel viens mazaks dreifejosais koka gabals, un tam blakus udeni, paradoties un pazudot, supojas kads gaiss plankums. Silana redze bija asaka neka maneja, es nebutu sapratusi, ka vins ir cilveks.
Tad musu koks saka izversties un tikt pienaglots pie klints, un pardomam vairs nebija laika. Kad bagaznieks atsitas pret akmeni, man bija steidzami jalec udeni, lai nesaspiestu kajas. Peldejam blakus, turoties pie zariem un saknem. Tas bija sausmigi neerti un biedejosi, un visi mani speki tika iztereti, censoties neaizrauties, kas bija diezgan problematiski. Tomer tas ir labak neka tikt sasmalcinatam.
– Lina, mes apstajamies! – Silans peksni teica.
– Kas? – Es to uzreiz nesapratu.
– Izskatas, ka esam iestregusi! “Zens nekavejoties uzkapa atpakal uz bagaznieka. – Ej ara, nyera! – Vins pastiepa man roku.
Es tik tikko vareju uzkapt atpakal un nokritu uz vedera, es biju tik nogurusi no siem piedzivojumiem. Tikmer koks pagriezas perpendikulari akmenim un karajas no vienas puses uz otru, bet nepeldeja nekur citur, atskiriba no daudziem maziem un lieliem gruziem.
– Vai esam kaut ko piekerusi? – es ierosinaju.
– Ta izskatas! – Silans man piekrita.
Lai cik noguris es biju, nebija laika apgulties. Iztaisnojusies, vina saka ar acim meklet Piranu. Pamanama aizkersanas, pie kuras mes vinu redzejam, netika atrasta taja pasa vieta, bet puisis atradas tur – ar seju uz leju uz udens, ko ieskauj mazi gruvesi. Vina kermenis nedzivi supojas pa vilniem, muguru skersoja dzila asinaina skramba.
Mani kaut kas nepatikami nospraga. Es so virieti isti nepazinu, bet vins meginaja man palidzet un ari nokluva seit manis del. Es vinu negribu… Es aizliedzu sev pat domat par slikto un skali teicu, vairak, lai nomierinatos:
– Vins bija smagi ievainots. Drosi vien bezsamana.
Silans man isti neticeja, vins tikai skumji pamaja ar galvu. Gluzi ka pieaugusais.
"Izskatas, ka vins ir noslicis, nyera," zens paskatijas uz mani ta, it ka vins pats butu pie ta vainojams.
"Kamer mes to neatklasim, mes noteikti nezinam."
Es nolemu puisi nepieskaitit pie mirusajiem, nebudams par to simtprocentigi parliecinats. Lidz Piranai bija kadi pieci metri, bet, kad stumbrs atkal pagriezas uz prieksu, mes atradamies nedaudz tuvak.