Replikants
Шрифт:
«Appludinata impulsa lielgabala pozicija…»
Frazei nebija jegas. Bet vai tas kaut ko nozime? Es vinu pazistu? Vai ari jus to zinajat ieprieks?
Atmina kluseja.
* * *
Kalns purvu vidu kalpoja par labu pagaidu patverumu. Kops vina pamodas pasapzinas dzirksts, pasaule ir kluvusi ieverojami sarezgitaka. Vienkarsas vajadzibas ir ieguvusas nozimi un nozimi. Tagad vins uzmanijas, lai neko neestu un nedzertu netiru udeni, brunojas ar sarusejusu veidgabalu gabalu un no saplestas kamuflazas gabala, kas tika atrasts pietukusas transejas apaksa, izveidoja sev gurnu.
Par laimi partikas jautajums tika atrisinats pavisam vienkarsi. Kalna nogazes bagatigi auga ogas, un no kartainas kalkakmens dzegas, ko atsedza zemes nogruvums, izpluda avots.
Vairakas dienas vins atguva spekus un petija veco nocietinajumu sistemu, veltigi censoties atgut pagatnes atminu, saprast, kas vins bija agrak?
Daudz kas skita pazistams. Piemeram, katru reizi, kad vins aplukoja iegremdetas konstrukcijas, kas pacelas virs aplveida betona sahtas, vins jutas parliecinats: ta ir stacionara impulsa ieroca pozicija, bet no kurienes radas zinasanas?
«Kalna dziluma noteikti ir citas telpas,» domas pluda tisi. Iztele uzreiz uzzimeja iespejamo cietumu uzbuvi: vairaki kazemati, kas paredzeti municijas glabasanai, un vel dzilak, iespejams, atradas spekstacija un vadibas centrs.
Vins vareja to skaidri vizualizet, bet vins joprojam nesaprata, no kurienes informacija nak? Briziem vins bija dusmigs uz savu inerci, vienaldzibu pret apkartejo vidi, letargiju kustibas un domas, it ka apkartejai pasaulei nebutu nekadas nozimes.
Esana, gulesana, apglabasana lapas, meklejot glabinu no nakts aukstuma, dienas laika gozeties saule, ilgi skatities viena punkta – sada veida darbibas tagad izraisija zemapzinas kairinajumu, it ka nepardomata vegetacija butu svesa. vinam.
Es gribeju kaut ko mainit. Radikali. Bet atminu nabadziba vai drizak pilniga pagatnes atminu neesamiba nesniedza norades. Ko darit, ja nav pamata dzives pieredzes, paradumu un skaidras izpratnes par savu vietu pasaule?
* * *
Pagrieziena punkts pienaca negaiditi.
Nebija celu, kas veda uz purvos apmaldijusos meza kalnu. Vairakas nolaisanas vietas atklaja agrak izmantotu piegades metodi – vins atzimeja so faktu, jau noguris lauzt smadzenes par jautajumu: kapec vinam bija skaidrs militaras infrastrukturas veids, bet viss parejais bija paslepts migla. aizmirstiba?
Bet ar instinktiem viss bija kartiba. Tas pasliktinajas kops briza, kad vins gandriz gaja boja purva. Un tagad, kad putnu dziedasanu peksni nomainija piesardzigs klusums, vins saspringa un kluva par ausim.
Zars krakskeja. Krumi drebeja.
Vina pirksti mehaniski izspieda armaturas gabalu. Vins notupas, neatlaidigi verojot tuvako apkartni, gataviba cinities preti – briesmu sajuta vinu parnema acumirkli un neatlaidas.
Intuicija nepievila. Driz no briksniem maksliga dika krasta iznaca divas radibas. Vinu areja lidziba ar cilvekiem, rupigak izpetot, izradijas loti nosacita. Caur caurumiem nobruzataja apgerba vareja redzet nobruzatu, sarusejusu metalu. Butiba tie bija mehaniski skeleti lupatas.
Neskatoties uz to, naves briesmu sajuta kluva vel asaka, neparprotamaka, nepanesamaka.
«Ja vini pamanis, vini nogalinas,» doma izvairijas.
Bet ir par velu. Viens no mehanismiem peksni pagriezas un pacela roku. No vina pirkstiem sava virkne triecienu. Elektribas trieciens acumirkli nodzesis cietusa samanu.
* * *
Kad vins naca pie prata, saule jau rieteja. Pirmais instinktivais impulss ir uzlekt un skriet, apstadinats ar vazam. Divi radijumi, kas vinu bija savaldzinajusi, knibinajas ar kaut kadu ierici, klusiba samontejot to no lidzpanemtajam detalam.
Speka bloks intensivi dungoja. Vairaki kabeli cuskejas gar zemi starp zali. Ierice izskatijas, maigi izsakoties, divaina, neuzticama un pat biedejosa. Uz augsta stativa tika uzstaditi divi caurspidigi konteineri ar maigam konturam. No tam karajas viegla veja supotas elastigas caurules, kas beidzas ar inzektora sprauslam.
Cilveka lidziba noklikskinaja uz pedeja fiksatora un pagriezas. Lecas blavi mirdzeja acu dobumu dzilumos.
Vins saprata: tagad vinam tiks pievienots stativs ar elektronisko bloku un pilienu sistemu.
«Par ko? Izsuknet asinis?!» – Panikas domas traucas cauri ka viesulis. Sausmu sajuta izlija ar aukstiem sviedriem.
– Ko tu no manis velies?! – vins pirmo reizi skali ierunajas, pareizak sakot, izkliedza kadu aizsmakusu frazi.
Radibas vispar nereageja. Viens no humanoidajiem mehanismiem noliecas par stravas avotu, otrs devas uz to. Aiz stativa gar zemi vilkas kabelis.
Sausmas peksni kluva visaptverosas, nevaldamas. Manas krutis paradijas ass, nepatikams drebuli. Muskuli triceja no mazam nejaukam trisam.
Metals skindeja pret akmeni.
Cilveka lidziba notupas un skatijas uz vinu ar vienaldzigu, nedzivu skatienu, skaidri censoties izdomat, ka precizak ievietot pilinataju sprauslas venas.
Tas bija pedejais apzinato bailu piliens. Pasaule attalinajas uz sekundes dalu, tad uztvere atgriezas paaugstinata lidz robezai. Tapat ka toreiz purvos, mirkli pirms neizbegamas naves, notika kaut kas, it ka nogurusaja kermeni butu noklikskinajis neredzams sledzis.
Trice norima, un krasi noskaidroto apzinu peksni parnema niknums.
Sajutu smagumu un islaicigumu nevareja kontrolet. Vins nejuta sapes plaukstu locitavas vai potites; stieplu gabali, kas vinu bija turejusi bezpalidziga stavokli, bija nospragusi, atstajot uz vina adas dzilus asinojosus nobrazumus.
Sajos brizos kermenis dzivoja atseviski no prata, stradajot tikai uz refleksiem – ar slaucisanu vins nogaza radijumu zeme, un vina rokas jau bija satverusas stativu, ar neticamu speku iegremdejot to noplukusa kruskurvja apvalka. cilveka lidziba.
Atskaneja krakskesana un dzirksteles lidoja. Mehanisms bija piesprausts zeme, un vins, izravis no ekipejuma pamanito pistoli, mehaniski atlaida drosibas ierici un nospieda sprudu.