???rsielas

Skaista lelle.

Mans toreizejais toposais virs saka musu iepazisanos ar aptuveni sadu definiciju, lai gan vinam skita, ka vins slaveja: “Cik skaista lelle!”, neliekot fraze negativas nozimes. Bet katru gadu sie vardi manas smadzenes iespiedas arvien dzilak. Skaista lelle, Vana nekad nekludas par cilvekiem.

Mes satikamies bridi, kad man bija nepieciesams atbalsts. Es vinu mileju – par gaisu, ko vins ieelpoja manas plausas. Es vinu mileju, neskatoties uz to, ka vins bija trisdesmit gadus vecaks – skiet, ka es to nekad nepamaniju. Ivans Aleksejevics Morozovs burtiski noslaucija mani no kajam ar speka un speka sajutu, tik jaunas skaistas lelles var iemileties, neatskatoties. Es ari nevareju pretoties – ielidoju taja ka bezdibeni, metoties sava stabilitate un laimigaja nakotne.

Un, iespejams, sadu sabrukumu izprovoceja ieprieksejie divi bezceribas gadi. Mana mate nomira, kad tikko iestajos muzikas skola. Berni, pat astonpadsmitgadigi, nekad nav gatavi sadiem notikumiem – un es tiem biju mazak gatavs neka citi. Es redzeju savu tevu beres, tacu vins steidzas izteikt lidzjutibu un atri pazuda pie apvarsna – tiesi tapat, ka pazuda taja gandriz uzreiz pec manas piedzimsanas. Un es paliku viena. Maskavas dzivoklis, protams, man deva prieksrocibas, kuru nebija daudziem citiem, bet es netiku gala ar dzives spiedienu. Nacas pamest studijas, baidijos iziret dzivokli – biju dzirdejis pietiekami daudz sausmu stastu par to, ka citi irnieki posta mebeles vai krapj maksajumus. Pie ka es versisos, ja mani pievils? Vai meklejat savu tevu, izskidis pie apvarsna? Tatad vins netiks gala – glevulis, kurs reiz pat nevareja izturet neplanota berna svaru, ko mes varam vinam nemt? Psihologiem daleji ir taisniba – visas problemas ir no bernibas. Nav brinums, ka zemapzinas limeni es nevaru izturet viriesu vajuma pazimes.

Tomer darbu man izdevas atrast – tiku uznemta neliela modelu agentura. Par laimi, daba palidzeja: es nemu pec savas mates pec izskata un blondiem matiem, bet no teva tikai ieguvu augumu. Kadreiz pusaudza gados jutos neveikli un sturaina, budama klase garaka, bet pec tam savu lomu nospeleja sis trumpis. Ieguvusi darbu agentura, es nevilus saku sapnot, ka dzive klus labaka – nopelnisu naudu un atgriezisos skola. Diez vai man ir neparspejams talants, bet muziku macos jau no agras bernibas un diezgan citigi. Vai ari es nopelnisu tik daudz, ka man nevajadzes diplomus, un es varu macities vokalu un solfedzo majas, pie labakajiem pasniedzejiem no tas pasas muzikas skolas vai pat konservatorijas. Ar tadam domam aizmigu, pie sevis atkartojot, ka vajag tikai nedaudz pagaidit. “Pagaidi nedaudz” ir stulbakais maldigs prieksstats, ar kuru saskaras ikviens, lidz vins saprot, ka gaidisana nav dzive, bet vienmer tas slieksnis.

Vini maksaja santimus, lai paraditos uz podiuma, bet reizem meitenes tika cauri: dazas devas uz lielpilsetu soviem, dazas nokluva slavenu dizaineru stata, dazas jau bija devusas uz arzemem, lai tur noklutu, un dazas – visveiksmigakas. tie – nokluvusi reklama. Mes, kas gaidijam, ka laime pagriezisies musu virziena, knapi savilkam galus kopa, bet sapratam: citadi liktenis mus neredzetu. Galu gala vinu ir tik daudz, ka es jau esmu redzejis. Iluzija par sapna tuvumu loti sajauc merki.

Vika, piemeram, saja iluzija bija jau septinus gadus, bet joprojam ticeja – it ka nesaprastu, ka pec isa briza un pat mazi pjedestali vinai nespides, vienmer bus svaigas asinis. Naivs mulkis. Mes visi bijam naivi mulki. Bet tiesi Vika bija pirma no manam draudzenem, kas padevas, dodoties eskorta. Es uzzinaju par so veidu, ka atri nopelnit naudu nedelu pec pievienosanas agenturai. Prieksnieks nevienu nepiespieda – gluzi otradi, tas tika pasniegts ka kaut kas lidzigs bonusam: bagatas klientes bija gatavas dargi maksat par skaistu modeli, lai paspilgtinatu savu vakaru. Meitenes gaja uz banketiem, bet es joprojam nebiju tik naiva, lai nesaprastu – ne tikai uz banketiem. Ne jau par banketiem bagati puisi maksaja musu prieksniekam lielas summas. Un es nevareju nolaisties lidz sadiem ienakumiem.

Un pec daziem menesiem naca atklasme: nevis laime izvelejas laimigos, bet gan drosmigakie, kuri kaut kada veida veica savu celu. Un vini noteikti nekavejas “iziet” ka eskorts – it ipasi vietas, kur vareja iegut noderigus sakarus. Tapec Vika padevas. Un kaut ka uzreiz jutos svaigaks, it ka butu pietiekami izgulejies. Iespejams, tiesi sads efekts ir, ja tals sapnis tiek aizstats ar realiem planiem. Vinas acis paradijas uguns, it ka vinu butu parstajusi apgrutinat vinas vecums un neizbegama norakstisana. Es toreiz kluseju – neteicu, ka pec nepilniem pieciem gadiem vina tiks izlaista metalluznos un bez eskorta. Diez vai bagatiem veciem, ko samaita nauda un vara, ir vajadzigas trisdesmitgadigas palaistuves.

Tacu kadu dienu Vika mani pierunaja iet vinai lidzi uz sadu banketu.

"Es runaju nopietni, Liz," vina cuksteja. "Tu vienkarsi sedi un skali smejies." Tur ir daudz cilveku, bet modeles tiek aicinatas radit atmosferu – lielisks veids, ka izradities draugu prieksa. Tad, protams, pirts un “Tu seit esi pirmo reizi? Vai paradisi man maju?”, bet es iemacisu runat ar zobiem. Un jus man signalizejat – es paradisu klientam maju.

"Un par ko vini man maksas, ja es tikai pasmejos?" – es neticigi saraucu pieri.

– Vini maksas. Protams, ne tik daudz, bet jums vajag katru santimu, vai ne?

Vajadzeja. es noputos. Es zinaju, ka tas ir bistami, un, ja nonaksu nepatiksanas, neviens nepalidzes. Lai gan sada limena sasutumi gandriz nekad nenotika, ka teica “eskorts”. Un Vika bija gandriz vieniga, ar kuru mes vienmer sazinajamies – atbalstijam viens otru, ka varejam. Vina mani parliecinaja ne velti – vina gribeja, lai es uz to paskatitos no malas un pierodu pie ta garigi. Un tad pec pieciem vai desmit banketiem ari es devos “izradit maju”. Bet vina to planoja tikai, rupejoties par mani. Un es piekritu – padevos, pat atpazistot vinas domas. Biju vienkarsi noguris no notiekosajam problemam, pilniba nogurusi un atlavos vismaz paskatities savam acim.

Un nekas briesmigs tur isti nenotika. Ja vien kads no viesiem dejas laika nebija parak ciesi pieglaudies. Bet vins bija patikams un pieklajigs, un istaja bridi bija viegli pazust. Un prieksnieks samaksaja – ari santimus, bet vismaz kads pluss pie parejiem santimiem. Es devos uz nakamo banketu vieglak. Tur mani taustija kads pardzeries bankas direktors. Un es atkal izdzivoju – izkapu no ta, atkapos, un smejosa Vika gandriz nemanami ienema manu vietu. Sados pasakumos vienmer pastaveja risks, tacu biju parliecinats, ka ieprieks esmu to krietni parspilejis. Vai es ar neko neriskeju, kad velu vakara eju majas pa tumsam ielam? Ja, vel vairak! Seit viesi tur savu seju viens otram prieksa, lai to pilniba nepazaudetu, bet gan sauna vai privatas telpas dod valu.

Un tresaja banketa es satiku Ivanu.

– Cik skaista lelle! – vins iesaka svilpodams man mugura. – Vai jus veletos pievienoties vecajam viram pie galda? Citadi vini mani nosedinaja ar daziem politikiem, it ka dazi butu jauki!

Vins nebija vecs virs – loti platiem pleciem, fiziski izturigs, muskulots virs ap piecdesmito gadu beigam. Dargais uzvalks nesamazinaja vina vecumu, bet piedeva respektablu. Neglits, manai gaumei, parak apgrutinosi vaibsti un diezgan neviziga frizura ar isiem bruniem matiem, bet tada, kas vienmer ir centra. Pat ja vins stav kapnes. Es to vakara nepamaniju laiku – apsedos vinam blakus pie galda un skali smejos, ka jau bija paredzets. Un es nesapratu, ka es saku runat par to, ko nav pienemts apspriest ar klientiem. Bet tas bija viegli – tik viegli, ka vel nekad pedeja gada laika. Saskarsme Ivans bija rupjs, dazreiz vinam pietruka lamasanas, tacu tas iznaca kaut ka dabiski – vins pats to acimredzami nepamanija. Vai, gluzi preteji, vins pamanija un apzinati sokeja pretenciozos politikus otra puse. Man vins vienkarsi patika – nekas un viss uzreiz. Sis gaiss, kas bija koncentrets ap vinu. Un viskoza lauvas relaksacija, ko var atlauties tikai zveru karalis. Neskatoties uz to, es paslideju laicigi – aizgaju uz damu istabu un vairs neatgriezos pie galda. Vins neizskatijas parak ieinteresets, bet tomer vareja izteikt konkretu priekslikumu par seksu.

Ivans ieradas agentura nakamaja nedela ar rozu roku un priekslikumu:

– Liza, vai iesim uz restoranu?

Un es devos – gandriz neapdomigi, apdullinata no laimes, ka manas peksnas jutas bija abpusejas. Taja bridi es butu devies visur, kur vins mani aicinaja: uz restoranu, klubu, uz hipodromu, uz vina gulamistabu un appreceties. Viss notika parak atri, bet es vareju tikai priecaties. Mana galva griezas ka viesulis no notiekosa. Es nekad nezinaju tadu dzivi, bet Vana man to paradija. Mums nebija neka kopiga, un ari tad es netiku maldinats: vins mani uztvera ka skaistu lelli, kas par lielu prieku izradijas spejiga sarunaties. Vins apprecejas ar mani, daleji sekojot modei – visi vina bagatibas un loka viriesi ieguva jaunas sievas un vel jaunakas saimnieces. Tas mani netrauceja – biju pateiciga, ka tumsas dienas kopa ar agenturu bija pagatne, un mana kvela milestiba pret vina raksturu, personibu, izstaroto speku, tiesumu un retajiem smaidiem neatstaja nekadu izveli. Mani iedvesmoja ari vina attieksme pret mani, kas skaidri liecinaja par siltumu un rupem, kas ar laiku kluva tikai svarigakas.