Шрифт:
Prologs
1945. gada sakuma Polijas teritorija ienaca Sarkana armija. Sakas Polijas pilsetu un ciemu atbrivosana no fasistiskajiem okupantiem. Soli pa solim padomju karaspeks virzijas uz Polijas rietumu robezu un attiecigi lidz Vacijas austrumu robezai.
Kopa ar parastajam kaujas vienibam Smersh ari virzijas taja pasa virziena. Smerseviesiem bija savs ipass uzdevums – apzinat un atmaskot fasistu spiegus un diversantus, kas palika Polijas noplicinatajas pilsetas un mocitajos ciemos pec tam, kad vaciesi no turienes aizbrauca.
Un vinu, spiegu un diversantu, bija diezgan daudz, kas palika atbrivotas Polijas teritorija. Nacisti skaitija un cereja, ka vini nepamet Poliju uz visiem laikiem, ka agri vai velu vini seit atgriezisies, un tapec viniem seit bija vajadzigas vinu acis un ausis, vinu plasais agentu tikls, vinu diversanti, teroristi un slepkavas un visu veidu sejeji. naidigas baumas.
Smersh bija jacinas pret visu so sabiedribu. Ari vins cinijas ne mazak brutala kara ka kaujas frontes linija. Tiesa, Smerss karu veica pec ipasiem noteikumiem. Tas bija neredzams kars, bija maz savienu, tikpat ka nebija uzbrukumu – jo saja kara nebija skaidri noteiktas frontes linijas. Seit visur bija fronte, no visam pusem. Neredzams, nedzirdams, bet tas padarija vinu vel bistamaku.
Ja, ja, bistamak. Priekseja linija tur viss ir skaidrs un precizi. Seit jus esat un jusu biedri, un tur ir ienaidnieks. Smersevitiem nebija acimredzama redzama ienaidnieka. Viniem principa katrs varetu but gan ienaidnieks, gan draugs.
Situaciju vel vairak sarezgija tas, ka ta bija Polija. Lai ko ari teiktu, ta ir svesa zeme. Un ari cilveki seit bija svesinieki. Labi vai slikti – bet svesinieki. Bet jus nezinat, ko sagaidit no svesinieka. Vai vins tev palidzes vai ne, vai vins vienaldzigi paies garam vai zagsus iedurs tev mugura… Viss vareja notikt uz kada cita zemes. Tapec lielakoties nacas palauties tikai uz sevi. Par sevi – un pat par palidzibu biedram, kurs ir jums blakus.
Smerseviesi netika apvienoti tradicionalas kaujas vienibas – vados, rotas, bataljonos utt. Lielakoties vini darbojas mazas grupas. Tam bija sava nozime un iemesls. Labak uzbrukt vados un bataljonos, bet sleptu spiegu labak identificet neliela grupa. Tadi bija si neredzama, nemanama, bet taja pasa laika loti reala kara noteikumi.
1. nodala
Smersh specgrupa ienaca atbrivotaja Krakova kopa ar Sarkanas armijas aizmugures vienibam. Grupa bija tikai tris cilveki: vecaka grupa – kapteinis Aleksejs Mazharins un divi vina padotie – leitnanti Kirils Cernihs un Semjons Martinoks.
Vel nesen grupa bija pieci cilveki. Bet divi no viniem – Ignats Causs un jaunakais leitnants Prohors Zarecnevs – bija arpus darbibas. Ignats Causs nomira, un Prohors Zarecnevs nokluva slimnica ar nopietnu bruci. Ta tas notika, un otraja diena pec tam, kad padomju karaspeks spera kaju Polijas zeme.
Viena polu ciema zemnieki Sarkanajai armijai stastija, ka vinu ciema slepjas aizdomigi cilveki. Pec ciema iedzivotaju domam, sie cilveki bija gerbusies vacu formas, un vinu ieroci bija vacu, bet taja pasa laika vini nerunaja vaciski, bet it ka runaja krieviski. Ciema iedzivotaji apgalvoja, ka kopuma tadi bijusi tris. Nu, varbut cetras… Pa dienu sie divainie cilveki bezgaligi sedeja kada pamesta skuni, un pa nakti iznaca no tas, lureja pa ciematu, iegaja majas ar ierociem, prasija no iedzivotajiem partiku un ari meness spidumu.
Un viss butu kartiba, pacietigie polu zemnieki butu pacietusi sos nevelamos viesus un, visticamak, nebutu zinojusi par tiem padomju karaviriem, tacu notika neatgriezeniska nelaime. Kadu nakti sie aizdomigie cilveki nosava vienu no ciema iedzivotajiem. Ka parasti, vini iegaja vina maja, un tad… Un kas zina, kas notika talak? Viniem noteikti bija strids. Var jau but, ka saimnieks nav velejies ar tiem dalit savus pieticigos maizes un kartupelu krajumus, vai varbut pat meginaja nelaut tiem ieklut maja… Un tad citplanetiesi saimnieku nosava. Saimniekam lidzi bija sieva un pieaugusa meita, tacu nez kapec sie briesmigie cilveki vinus neaiztika.
Pec si incidenta viss ciems bija satraukts. Tas ir saprotams, jo, ja sie cilveki nosava vienu ciema iedzivotaju, tad kur ir garantija, ka nakamaja nakti vini nenosaus kadu citu? Un ciema iedzivotaji, sava starpa apspriedusies, aprikoja gajejus uz si briza vienigo realo speku – Sarkano armiju. Vini saka: nac un sarga mus. Atbrivojiet ciematu no siem briesmigajiem cilvekiem, lai ari kas vini butu.
Visi nepabeigtie launie gari, kas bija iesaknojusies aizmugure, bija dala no Smersh. Tiesi SMerseviesiem bija jatiek gala ar tadu publiku. Ciema staigataji tika nosutiti pie Alekseja Mazharina.
Mazharins nezinaja polu valodu, un gajeji (tadi bija tris) nezinaja krievu valodu. Bet tomer viniem izdevas vienam otru saprast. Sarezgita saruna ilga stundu, un rezultata Masarins vairak vai mazak saprata situaciju.
Ta tas bija, cik vins saprata. Vel nesen ciema atradas neliels vacu garnizons – kaut kas lidzigs artilerijas vienibai ar trim lielgabaliem. Kopa ar vaciesiem bija vel dazi cilveki – kadi desmit vai varbut piecpadsmit. Ne, vini nebija vaciesi, jo vini nerunaja vaciski, un vini ari neuzvedas ka vaciski. Loti iespejams, ka sie cilveki bija krievi, lai gan bija gerbusies vacu formas. Kapec ciema iedzivotaji uzskatija, ka sie cilveki ir krievi? Bet tapec, ka vini lamaja krievu valoda. Ak, krievu lastus nevar sajaukt ar citiem lastiem!
Nu, tad tiesi pirms Sarkanas armijas ierasanas vaciesi, panemusi ierocus, pameta ciematu. Un kopa ar vaciesiem aizgaja ari sie cilveki, kas nebija vaciesi. Bet, ka izradijas, ne visi. Palika tris vai cetri. Un kapec vini palika – kas zina? Un ta vini nogalinaja vienu no ciema iedzivotajiem.
Noklausijies staigatajus, Masarins nekavejoties tikas ar saviem nedaudzajiem padotajiem. Bija nepieciesams parrunat situaciju un izlemt, ka rikoties.
«Visticamak, tie ir vlasoviesi,» ierosinaja Ignats Causs. – Tas ir visparzinams fakts… Vini nav ipasi gatavi skraidities kopa ar vaciesiem. Dazi paliek. Vini censas iegut padomju dokumentus un nodot tos ka savejos. Pavisam nesen mes runajam ar siem puisiem. Netalu no Brestas, ja atceraties…
«Mes atceramies,» Kirils Cernihs atbildeja par visiem. – Ka var aizmirst? Vini bija dusmigi puisi, spitigi. Vini atvairija lidz pedejai minutei. Vini meginaja mums nakt virsu ar naziem.
«Tas ir vienadas,» sacija Ignats Causs. – Es tev saku tiesi! Zeme zem neliesu kajam aizdegas! Vini mekle veidus, ka izdzivot. Kharchishki tiek savakti braucienam. Vini to panems un turpinas. Pareizak sakot, atpakal. Uz bijuso dzimteni. Tur ir vieglak apmaldities.
«Tapec mums tie ir jalikvide,» sacija Prohors Zarecnevs. «Mes taja pasa vakara dosimies uz to ciematu un… Tur ir tikai tris vai cetri no viniem.» Mes tiksim gala.