Slepena koncentr?cijas nometne
Шрифт:
– Ne, ne, mus loti interese! – Masarins energiski pamaja ar roku. – Mes uzmanigi klausamies! Pastasti mums!
Un Jans Kitsaks teica sekojoso. Nacistu laika vins dzivoja Krakova – kur vins vareja doties? Seit bija vina majas, seit dzivoja vina vecaki. Dzive bija smaga, vinam bija kaut kur jastrada, lai nenomirtu bada, un vins dabuja stradnieka darbu restorana. Tas bija vacu virsnieku restorans; neviens cits, varetu teikt, seit negaja. Protams, iznemot sievietes, kuras virsnieki atveda lidzi.
Pagaidam Jans Kitsaks nepieversa lielu uzmanibu ne virsniekiem, ne vinu sievietem. Vinam tam nebija laika, un bija bistami verigi skatities uz restorana apmekletajiem, lai ari kas tie butu.
Bet kadu dienu vins tomer pieversa uzmanibu vienai no damam. Kapec? Vins pats nezina, kapec. Ta tas notika, varetu teikt, pats no sevis. Pirmkart, dama bija loti skaista, un jus neizbegami pieversat uzmanibu skaistai sievietei. Otrkart, vina vienmer ieradas restorana ar vienu un to pasu virsnieku, kamer lielaka dala citu damu ik pa bridim mainija kungus. Ja, ar vienu butu labi, bet tas nebija tikai virsnieks, vins bija viens no augstakajiem Krakovas gestapo pakapem – Kaufmans. Var teikt, visa Krakova vinu pazina, un tie, kas vinu nepazina, bija dzirdejusi par vina sausmigajiem asinainajiem darbiem. Vards Kaufmans bija naves sinonims. Un tiesi ar si viriesa navi restorana ieradas skaista sieviete. Tikai ar vinu un ne ar vienu citu.
Bet tas nebija viss. Turklat katru reizi, kad Kaufmans un vina biedrs norobezojas atseviska telpa, un, kamer vini bija tur, neviens neuzdrosinajas pat tuvoties sis telpas durvim. Iznemot, protams, oficiantu, bet viesmilis katru reizi bija viens un tas pats. Turklat si daila sieviete labi runaja vaciski – Jans reiz pavisam nejausi izdzirdeja vinas Kaufmanam adresetas frazes fragmentu. Tas bija tiri vaciski. Tas nozime, ka si sieviete, visticamak, bija vaciete.
Un tas turpinajas, lidz Sarkana armija tuvojas Krakovai un no austrumiem saka atskanet apsaude. Lielaka dala restorana pastavigo apmekletaju, tostarp pats Kaufmans, acumirkli pazuda. Jans, protams, nezina, vai vini pazuda no Krakovas, tacu neviens no viniem restorana vairs neparadijas.
Bet ta pati skaista sieviete paliek! Un vina tomer ieradas restorana, bet ar citu kompanjonu – kadu civila terptu poli. Un tomer vini iesledzas atseviska istaba un ilgi par kaut ko runaja. Tiesa, vinus apkalpoja cits viesmilis. Bijusais viesmilis pazuda vienlaikus ar Kaufmanu un citiem pastavigajiem restorana apmekletajiem. Ja, ja, kunga virsnieki pareizi saprata: restorans joprojam ir atverts, tas nav slegts, un tapec kunga virsnieki tur var ierasties jebkura laika, un vini tur bus loti gaiditi. Tiesa, sieviesu restorana vairs nav, ka tas bija vaciesu laika, bet kungu virsnieki var ierasties restorana ar savam sievietem.
– Tatad jus sakat, ka sis Kaufmanis aizbega, bet ta sieviete palika? – Masarins noskaidroja.
«Ja, ja,» apstiprinaja Jans Kitsaks. – Vina palika. Un tas man skiet divaini. es nesaprotu…
– Kas te nesaprotams? – Semjons Martinoks pasmineja. – Kad tu skraida apkart, nav laika saimniecem. Kurs sados gadijumos velk lidzi skaistules? Kaut es varetu seit izdzivot… Ta ir ierasta lieta!
– Ak ne! – Jans Kitsaks karsti iebilda. – Vina nebija kokane… saimniece. Vina bija kads cits!
– Kapec tu ta doma? – Masarins samiedza acis.
«Vina neizskatas pec Kohankas,» saubigi sacija Jans Kitsaks. – Kohanki – vini visi izskatas vienadi. Lai gan vini nelidzinas viens otram, viniem joprojam ir viena un ta pati seja. Es domaju, ka lorda virsnieki saprot, ko es gribu teikt. Es taja restorana redzeju daudz sieviesu… Bet sai sievietei ir pavisam cita seja. Pavisam citadaks…
– Kas ir otrs? – Martinoks jautaja.
«Nu, vel kaut kas…» polis bezpalidzigi kustinaja pirkstus. – Vini izskatas pec suniem. Ja, suniem. Es runaju par vacu kohankam, citas neesmu redzejis. Kas rakstits uz suna sejas? Padevigs savam saimniekam. Padeviba… Ta tas ir ar vacietem. Bet sai sievietei ir pavisam cita seja. Uz vinu ir auksts… auksts. Un tomer – dusmas.
«Jus teicat, ka vina ir skaista,» apmulsis sacija Semjons Martinoks.
«Aukstums ari ir skaisti,» iebilda polis. – Tikai sis ir pavisam cita veida… skaistums.
– Nu, kas, tavuprat, vina ir? – jautaja Masarins.
«Es nezinu,» Jans Kitsaks paraustija plecus. – Kurs man par to pastastis? Bet es domaju, ka… Ja vina nav pamesta kohana un ja vina kaut ko runaja ar pasu Kaufmani, un ja vinus apkalpotu tas pats viesmilis, kurs ari pazuda no restorana, tiklidz pilseta ienaca jusu armija, un, ja Kaufmane aizbega, bet vina palika, un tagad vina iet uz restoranu ar kadu poli, un tas katru reizi ir viens un tas pats polis, tad…
«Tas viss ir loti interesanti,» Masarins pabeidza polieti.
«Ja, ja,» piekrita Jans Kitsaks. «Tas ir loti cekavi… Tapec es atnacu pie jums, lai pateiktu… Man nepatik vaciesi,» vins pec pauzes piebilda. – Man vini nekad nav patikusi. Un es velos jums palidzet. Ja jus, protams, man ticat.
– Cik biezi si sieviete nak uz restoranu kopa ar to poli? – jautaja Masarins.
«Tas pats ka ar Kaufmanu,» atbildeja Jans Kicaks. – Divas reizes nedela. Vienmer tikai divas reizes nedela. Tresdienas un svetdienas. Tiesi septinos vakara. Vienmer no minutes lidz minutei. Un citas dienas – nekad.
«Ta tas ir,» domigi sacija Masarins. – Bet tas tiesam ir interesanti. Vienmer minuti pa minutei… Un tajas pasas dienas ka ieprieks…
«Tiesi ta,» piekrita Jans Kitsaks.
– Vai vinus vienmer apkalpo viens un tas pats viesmilis? – Cernihs jautaja. – Vai ari tas katru reizi atskiras?
«Ta pati,» Jans atbildeja. «Vins pavisam nesen dabuja darbu restorana, kad vaciesi atstaja pilsetu.
– Kam pieder restorans? – jautaja Semjons Martinoks. – Nu, kurs taja ir svarigakais ipasnieks?
«Pans Mironcaks,» atbildeja Jans.
– Un kas vins ir, sis Mironcaka kungs? – Martinoks jautaja.
«Burva,» Ians saviebas. – Tapat ka visi ipasnieki. Vins mums nodira tris reizes, bet maksa tikai paris zlotus.
– Vai vins vaciesu laika bija ari restorana ipasnieks? – Martinoks jautaja.
«Ja,» atbildeja polis.
– Kas sodien par dienu? – Masarins saviebas, censoties atcereties.
«Skiet, ka ta ir otrdiena,» Martinoks pasmineja.
«Ja, otrkart,» apstiprinaja Jans Kitsaks.