Slepena koncentr?cijas nometne
Шрифт:
Un tas ir pavisam cits jautajums, ja dama ar Semjonu ir skaistule. Protams, saja gadijuma visi vinai pieversis uzmanibu, tacu domas savadak. Un tapec nevienam neienaktu prata, ka tada dama ari dezure. Sieviesu skaistums ir labakais un uzticamakais maskesanas veids visas spiegosanas lietas!
Tas ir pareizi, bet kur jus varat atrast sadu zagsanu? Un pec iespejas isaka laika, jo tresdiena ir klat, rit! Un lidz tresdienai kundzei vel ir jasagatavojas, vina ir pienacigi jainstrue, jo pat tad, ja vina ir skaistaka sieviete visa Krakova, prieksa stavosais uzdevums ir delikats, un nav iespejams to vienkarsi uznemties nejausi!
Un visam parejam kundzei vispar nevajadzetu but polietei vai vietejai iedzivotajai, jo kas zina, ko vini elpo, sie vietejie iedzivotaji? Ne, te mums vajag savu damu, darga, padomju izcelsmes. Lieta, protams, nav viegla, bet, no otras puses, vai tiesam smersevitam ir vienkarsas lietas, ko darit? Visas vina lietas ir paaugstinatas sarezgitibas pakapes.
Meklejot partneri gaidamajai lietai, Semjons apmekleja slimnicu, ka ari starp pretgaisa lozmetejiem un signalizetajiem. Un bez konkreta rezultata. Pec Semjona zinosa viedokla, vins neatrada piemerotu kandidatu.
Viss, ka parasti sados jautajumos, tika izlemts nejausi. Kad Semjons jau bija tuvu izmisumam, vina uzmanibu piesaistija meitenu bars militaraja forma, kas sedeja uz solina netalu no kadas oficialas ekas un pie ieejas bija sargs. Vini bija pieci, un starp viniem bija viens… No pirma acu uzmetiena uz vinu Semjons saprata, ka ta ir vina mekleta laime! Vismaz spriezot pec meitenes izskata. Vina, protams, bija skaista meitene. Ar gaisi bruniem matiem, stingram, juras zalam acim. Un citas meitenes nemitigi smejas un civinaja, bet si kluseja. No ka Semjons secinaja, ka vina nav vieglpratiga plapataja, bet gan nopietna un atbildiga meitene, tas ir, tiesi tas, ko vins patiesiba mekleja. Meitenei uz pleciem bija brigadiera plecu siksnas, un tas Semjonu iedvesmoja vel vairak: nevertigs cilveks netiks paaugstinats par brigadieri.
Semjons kluva cienigs, iztaisnoja jostu un zobena jostu, uzstuma cepuri uz vienu pusi un piegaja pie meitenem. Protams, vini pamanija jauno cirtaino leitnantu un nekavejoties uzmeta vinam viltigas acis. Visi, iznemot to pasu meiteni virsserzanti. Vina joprojam sedeja uz pasas sola malas un, nepacelusi skatienu, skatijas uz pelki, kas klata ar planu ledus gabalu, kura bija iesalusi klavas lapa, kas bija nokluvusi, kas zina, kur.
– Labdien, biedri leitnanta kungs! – meitenes draudziga kori sveicinaja Semjonu. Vinus vins nemaz nesamulsinaja un, protams, pat nedomaja par vismaz kaut kadas paklautibas saglabasanu. – No kurienes tu pie mums atnaci – tik izskatigs un cirtains? Kapec tur visi ir tik skaisti? Nu, iepazistinasim jus! Mums nav nekas preti!
Un meitenes kopa smejas – visas, iznemot vienu. Vina tikai paskatijas uz Semjonu, un tas ari bija viss. Nu, vinai bija skatiens un acis! Tadas acis, ka Semjonu uzreiz parnema netisas ilgas pec dzimtenes – siltajiem piekrastes regioniem, kur vins nebija bijis daudzus gadus. Ta ka vins vispirms devas aktivaja dienesta, bet pec tam nekavejoties devas uz karu, vins nekad nav apmeklejis savu dzimteni. Un kas zina, vai vins tur vel kadreiz bus. Galu gala tas ir kars. Un kara tu vari mirt.
– Ja, tiesi ta! – Semjons speleja kopa ar meitenem. – Kurs no manis ir skaists? Tatad, klaidonis no talas nomales… Bet tad visi citi mani cinu biedri – tie, protams… Vini ir smuki!
– Nu, iepazistini mani! – viens civinatajs jautri iesaucas.
«Tapec es atnacu,» Semjons pasmaidija.
– Nu, mums vel pietiek viriesu uzmanibas! – otra meitene izsmeja grimases. – Mes veletos kaut ko uzticamaku. Tatad uz muzu!
Semjons gribeja kaut ko atbildet uz so nepretenciozo meitenigo joku, tacu pardomaja, jo vinam nebija laika jokiem. Tresdiena tuvojas nepieludzami un nepieludzami. Precizak, tresdienas vakara.
«Patiesiba es drosi vien naksu pie tevis,» vins teica, skatidamies uz vecako meiteni.
– Ak, ak, ak! – uzreiz ievilka vairakas jautras meitenigas balsis. – Tatad, biedri leitnanta kungs, jus nolemat uzreiz izspelet trumpjus! Pieversiet uzmanibu musu Pavlinai! Bet jusu pules ir veltigas!
– Kapec tas ta ir? – jautaja Semjons.
– Jo musu Pavlina ir…
– Aizveries! – vecaka meitene, kuru vini sauca par Pavlinu, igni kliedza uz salauztajam jaunavam un mierigi paskatijas uz Martynku.
– Kas tu esi un ko tu gribi?
Likas, ka saruna jau no pasa sakuma iegust lietisku formu, un Semjonam tas patika. Ar tadu meiteni ka vina visadam pieejam nebija jegas. Bija nepieciesams ar vinu runat tiesi un atklati.
«Seit,» sacija Semjons un izvilka no krusu kabatas sarkanu ID. – Es esmu no Smersh. Vai esat dzirdejusi so vardu?
– Oho! – aiz muguras soketa iesaucas meitenes balss. – No Smersh! Nopietns puisis! Un mes esam ka vienlidzigi!…
«Mums jaruna,» sacija Semjons, pagriezies pret vecako meiteni.
– Tiesi ar mani? – vina mierigi jautaja, un Semjonam patika tads mierigums. Vins pats bija daudzejada zina nemierigs un haotisks cilveks, tapec loti augstu verteja mieru kada cita. Piemeram, vins cienija savu komandieri Mazharinu galvenokart par vina pastavigo mieru.
«Ja, tiesi ar tevi,» sacija Semjons.
– Par ko? – meitene jautaja.
«Ne seit,» Martinoks atskatijas uz citam klusajam meitenem. – Kaut kur mala.
Meitene klusi piecelas un mierigi saka skatities uz Semjonu.
– Kas tas par biroju? – Semjons pamaja sargam.
«Sazina,» vecaka meitene isi paskaidroja. – Sifresana un atsifresana.
«Es redzu,» sacija Semjons. – Nu, iesim ieksa. Meklesim sturiti sarunai.
«Mums ir stingra piekluves sistema,» sacija meitene. – Vini tevi nelaidis cauri…
– Vai vini mani nelaidis cauri? – Martinoks jautri brinijas. – Viss kartiba, mes tiksim cauri! Tie nav tadi cietoksni, kas tika ienemti!
Vins atskatijas uz apdullinatajam meitenem, uzsmaidija vinam un ironiska toni teica: