Slepena koncentr?cijas nometne

Auzi?? Edgars

«Man nav kleitas,» Pavlina neizpratne teica. – Kapec man to vajag kara?

«Nu, ir dazadi kara veidi,» filozofiski atzimeja Semjons. – Ka redzi, reizem vajag civilkleitu… Tatad, tu saki, tev nav sikas kleitas.

– Ne…

– Nu nav problemu! Mes to sanemsim! Vini saka, ka seit ir vienkarsi elpu aizraujosi burzuaziskie veikali. Mes iesim tur. Bizness!

– Bet…

«Iztiksim bez «bet,» Semjons pasmaidija. – Kads ar to sakars visadiem «bet», ja japadara lietas? Labak pasaki galveno – vai piekriti mums palidzet?

«Ja,» Pavlina atbildeja, tikai nedaudz vilcinoties.

– Lieliski! – Semjons uzsita sev pa celgalu un piecelas no divana. – Tatad, ta. Tagad mes ar jums ejam pie jusu prieksnieka, tur es vinam pasaku paris interesantus vardus, pec kuriem mes ejam tiesi uz burzuazisko veikalu pec jaunam drebem. Un mums viss bus labi un briniskigi!

«Man nav naudas jaunam lietam,» Pavlina vilcinajas.

– Nu, tas ir tadas mulkibas! – Semjons neverigi pamaja ar roku. – Man ir nauda. Un musu milie rubli, un Polijas zloti!

– Bet…

– «Bet» atkal? – Semjons pasmineja. – Meginasim iztikt bez si varda. Labak to aizstat ar vardu «must».

– Vai visi Smersh ir tik bagati, vai tikai jus? – meitene jautaja.

– Protams, tikai es! – Semjons pasmineja. – Visi parejie ir pilnigi tuksam galvam un klaidoni. Ja, to jus redzesiet pasi, kad vinus satiksiet! Briesmigs skats! Nu kur ir tavi prieksnieki? Aizved mani pie vina, es gribu vinam pateikt dazus maigus vardus!

* * *

Martinoks tiesam isa laika vienojas ar prieksniecibu – atlika vien uzradit personu apliecinosu dokumentu ar uzrakstu «Smersh».

«Vai jus uz visiem laikiem aizvedisit musu cinitaju vai atvedisit vinu atpakal?» – vaicaja varas iestades.

– Un ta tas iznaks! – Semjons jautri atbildeja. «Ko darit, ja mums vina tik loti patik, ka mes velamies vinu paturet kopa ar mums uz visiem laikiem.» Vina ir nopietna meitene. Nu mes ari esam nopietni. Tatad viss ir iespejams.

Uz sadiem vardiem vadiba tikai pamaja ar galvu, un ar to saruna ari beidzas.

– Pasuti! – Semjons teica Pavlinai. – Jusu prieksniecibai nav nekas iebilstams. Tiesa, beidzot apraudajos. Vins saka, ka mes zaudejam tadu cinitaju serzanta majora Pavlinas persona… aizmirsat, kads ir jusu uzvards?

– Skupsts.

«Tas ir labs vards,» atzinigi sacija Martinoks. – Man patik. Sads uzvards rada mieru. Miers, klusums un bez kara. It ka kads kaut kur vakara uz drupam speletu akordeonu.

– Ko tev liek domat tavs pasa uzvards? – soreiz Pavlina pasmaidija atklatak.

– Manejo? – Semjons noputas. – Domaju, ka mans uzvards celies no varda «martyn». Sis ir putns ka liela kaija. Sausmigi kaitigi un stulbi. Un ari launs. Tapec es negustu nekadu prieku no sava uzvarda.

Ta, sarunadamies, vini gaja pa pirmo Krakovas ielu, kur sastapas. Varetu teikt, ka iela bija neskarta; to gandriz neietekmeja nesenie spradzieni un artilerijas apsaude. Driz vini uzgaja lielu eku ar lieliem stikla logiem.

«Seit,» sacija Martinoks, apstajoties. – Tam jabut burzuaziskam tirdzniecibas uznemumam. Pareizi, ta ir. Paskaties, aiz stikla pat gerbies manekens. Nu, iesim ieksa, vai ne?

Tiklidz vini iegaja ieksa, pie viniem uzreiz pieripojas mazs, plikpaurins. Semjonam par parsteigumu mazais cilvecins runaja krieviski, diezgan skaidri un pareizi.

– PAR! – mazais cilvecins iekliedzas tieva, spalga balsi. – Panova, krievu virsnieki! Jus izdarijat pareizi, ieejot musu kripta… musu veikala! Visa Krakova nav cita tada veikala, par to varat but drosi. Ko kungi virsnieki grib no mums nopirkt? Viriesu uzvalks? Damas kleita? Mums ir abi! Vislabaka kvalitate! No Parizes! Visu to labako kungiem un damam! Jo jus esat varoni, un kas ar mums notiktu tagad, ja nebutu jus!

Pat Semjons bija nedaudz apmulsis par sadu vardu straumi, un Pavlina bija pilniga neizpratne. Tikmer virietis turpinaja kaut ko grabet un parmainus satvera Semjona un Pavlinas rokas, meginot ievilkt tos dzilak sava veikala.

– Tiesam tiesi no Parizes? – gaidijis bridi, kad cilvecins uz sekundi kluseja, Semjons jautaja. – Kur ir Parize un kur tava Krakova…

«Es redzu, ka virsnieks man netic?» – cilvecins uzmeta aizvainotu seju. – Nu, tad virsnieks var apskatit preces savam acim! Un virsniece ari. Un pat pielaikot to apgerbu, kas patiks kungiem! Ko vini saka Krievija? Vini neprasa naudu par skatisanos – ta skiet?

«Tu tik labi runa krieviski…» Martynoks atzimeja.

– Ak, tas ir atsevisks un, laujiet man pastastit, skumjs stasts! – mazais cilvecins pamaja ar roku, noradot, ka par so temu tagad runat nevelas. – Tatad, ko jus veletos iegadaties? Kaut kas prieks sevis? Damai?

«Damai,» Semjons nevilus pasmaidija. – Kada skaista kleita, tad metelis vai lietusmetelis… nu, lai butu silti, un tad…

Semjons apklusa un uzmeta kritisku skatienu Pavlinai, kas klusi staveja vinam blakus. Vina bija gerbusies visas kareivja drebes – gara meteli, novalkata cepure ar ausu aizbazniem, kajas vinai bija zabaki – lai ari ne brezents, bet hromets, tomer sads terps, pec Semjona domam, izskatijas loti bedigi. Un – nav nozimes, nemot vera uzdevumu, kas Pavlinai bija jaizpilda.

«Un ari,» Martynoks atkartoja, «damai vajag skaistas kurpes.» Un ari skaista galvassega. Un kaut kas tamlidzigs… – te Semjons neatrada isto vardu un tikai parbrauca ar roku pa seju, paradot, ka bez visa pareja vinam nepieciesama ari kosmetika.

– Ak, es saprotu virsnieka kungs! – mazais cilvecins entuziastiski iesaucas. «Un es saprotu ari virsnieku!» Kars beidzas, un dama velas but skaista!

«Tas ir,» Martinoks apstiprinaja. – Tatad, vai jums ir tads sortiments?

– Krievu virsnieku kungiem – ir viss, ko kungi velas! – mazais cilvecins grabeja. – Ka mes varam kaut ko liegt saviem aizstavjiem un atbrivotajiem! Jadzia! – vins kliedza kaut kur dzilak veikala. – Kur tu esi? Tad pie mums ieradas krievu virsnieki!