Slepena koncentr?cijas nometne
Шрифт:
Meitene uzreiz ieradas uz zvanu.
«Jadviga, mana meita un mana asistente,» mazais virietis iepazistinaja meiteni. – Jadzia, si dama velas skaisti gerbties. Nem vinu lidzi un dari visu pareizi. Kungs, virsniek, jums bus jagaida. Ko darit – sievietes skaistumam nepieciesama pacietiba! Vai varbut virsnieks kungs ari velas nopirkt sev…
«Vins negrib,» Semjons partrauca mazo cilveku. – Mes sagerbsim damas.
– Ak, es tevi saprotu! – cilvecins uzreiz piekrita. – Visam savs laiks!
«Ej un izmeginiet to,» Semjons cuksteja Pavlinai.
Bet Pavlina staveja un turpinaja stavet.
– Prieks kam tas viss? – vina cuksteja preti.
«Tapec, ka tas ir kars,» atbildot cuksteja Semjons.
Pavlina noputas un saubidamies paspera pec klusejusas Jadvigas.
…Pavlina paradijas apmeram pec pusstundas. Semjons paskatijas uz vinu, un vina lupas nevilus nodrebeja. Jo ta nebija Pavlina, bet kads cits. Vina prieksa staveja kalsna, lielam acim, gaismataina meitene un no apmulsuma nezinaja, kur likt rokas. Vinai bija gerbusies civilkleita gaisi zila krasa, galva bija tadas pasas krasas pukaina berete, kajas – gaisi un eleganti ziemas zabaki, bet pari rokai bija viegls metelis ar kazokadas oderi. Un tas viss vienkarsi apbrinojami piestaveja Pavlinai, padarot vinu neatpazistamu.
«Izradas, ka vina ir tik skaista…» Semjons nevilus nodomaja.
– Ak, kada skaista dama! – vins augsta balsi civinaja. – Ko tu doma – skaistas civildrebes! Ka tas maina cilveku, it ipasi, ja sis cilveks ir jauna skaista dama! Domaju, ka virsnieks man piekritis! Vai tu man piekriti? – vins paskatijas uz Martinoku.
– Kas? – Semjons pamodas. – Ak, nu ja… Skaistas civildrebes… Protams…
«Seit…» Pavlina vilcinoties sacija.
– Cik es tev esmu parada? – Semjons jautaja veikala ipasniekam. Turklat vins to jautaja ar pulem, jo tagad ne ar vienu negribeja runat, bet gan gribeja aplukot parveidoto Pavu. Skaties un skaties, nenolaizot acis un nesakot nevienu vardu, jo tagad visi vardi pasaule bija lieki.
– Ak, sadu apgerbu cena ir ieverojama! – mazais cilvecins iesaucas. «Jo jus pasi redzat, kas tas par skaistumu un ka jauna dama ir parvertusies sadas drebes!» Bet krievu virsnieku kungiem un tik skaistai damai esmu gatavs uztaisit atlaidi. Liela atlaide! Piekritu pardot visu par puscenu!
«Tatad jus kaulesities,» Martinoks neticigi pasmineja.
– Ak, nesaki man tadus vardus! – veikala ipasnieks protesteja. – Jo ne visu saja pasaule mera nauda. Vai virsnieks man piekrit? Varu pienemt maksajumus gan zlotos, gan padomju rublos. Ka dzentlmenis virsnieks velas.
Patiesiba Semjons prata kauleties, jo no bernibas vinam bija janopelna sev santims un vins zinaja ta vertibu. Bet tagad ta nebija. Tagad vina prieksa staveja gandriz nepazistama meitene, varda Pavlina, un kautrigi grozijas no kajas uz kaju. Skaistaka meitene pasaule – Semjons par to bija nesatricinami parliecinats. Tapec vins izklaidigi iekeras kabata un izvilka, neskaitot, sauju saburzitu banknosu. Skiet, te bija sajaukti rubli un zloti. Un vins tos iedzina veikala ipasnieka rokas.
– Barzo Zenku! – saimnieks ar prieku pat pargaja uz polu valodu. Skiet, ka Semjons izklaidigi iedeva ipasniekam daudz vairak naudas, neka pirkumi bija verti. «Pani velas iziet no veikala jaunas drebes vai varbut vina velas pargerbties?» Ja vina gribes pargerbties, tad Jadviga smuki sapakos visus pirkumus!
«Pani velas pargerbties,» sacija Semjons.
– Ak, es saprotu! – veikala ipasnieks uzreiz piekrita. – Kars vel nav beidzies, un kundze ir krievu virsniece. Jadzia, palidzi kundzei.
Pavlina atkal devas aiz ekrana un driz iznaca ara, terpusies sava vecaja karavira forma. Vina nesa rokas vairakas skaistas kastes.
«Ja, kars!..» noputas veikala ipasnieks. – Karam ir sava seja, un ta ir loti sausmiga seja! Es domaju, ka virsnieks saprot, ko es gribeju pateikt.
Soreiz veikala ipasnieka vardi izklausijas skumji un tapec sirsnigi.
* * *
Vini klusedami devas atpakal. Pavlina kluseja, Semjons kluseja. Katram no viniem bija savs iemesls kluset. Pavlina kluseja, jo vinai nekad nebija nacies ne tikai valkat, bet pat pielaikot tik skaistus terpus. Turklat tos nopirka nevis vina, bet gan vinai pilnigi nepazistams jaunietis. Protams, vina saprata, ka tas ir vajadzigs, ka sie terpi butiba nav nekadi terpi, bet kaut kas lidzigs skatuves kostimam, un ka rit, pargerbusies, vina dosies ar so jaunekli uz restoranu un pa lielam. tas nebutu restorans, bet kaut kada skatuves lidziba, kur vina speles sev uzticeto lomu skatitaju prieksa, kurus vina varbut pat neredzes, bet vienalga – sie skatitaji bus klat, un vini kopa ar Pavlinas uzstasanos noskatisies. naida pilnas acis, jo tie nebus pasi skatitaji – tie bus ienaidnieki. Pavlina to visu lieliski saprata, tacu vinas apmulsums nepargaja.
Bet kapec Semjons kluseja, bija grutak saprast. Kopuma vins pats nesaprata sava klusesanas iemeslus. Vins tikai gaja un kluseja, un vina acu prieksa staveja tieva, apmulsusi meitene ar milzigam zilam acim, terpusies kleita un berete, kas vinu padarija par pasu pirmo skaistuli pasaule.
«Es to visu nekad neesmu lietojusi…» Pavlina bija pirma, kas ierunajas un pakratija kastiti, kura, skiet, bija visadas smarzas.
– Viss kartiba, mani draugi tevi iemacis! – Semjons atbildeja. Vins priecajas, ka Pavlina vismaz par kaut ko runaja. – Vini ir tik dzivigi!
– Ak, vini iemacis! – Pavlina pasmineja, apklusa un piebilda: – Un cik vini bus skaudigi!
«Nekas,» Semjons pasmineja. – Ta ir laba skaudiba. Laujiet viniem apskaust. Skaistumu apskaust nav greks.
– Ko ar to visu darit, kad izrade beidzas? – jautaja Pavlina.
«Ko vien velaties,» Semjons paraustija plecus.
«Ta tas ir,» meitene paskatijas uz vinu. «Un tad es to visu atdosu meitenem.» Vini bus laimigi!
Semjonam sie vardi tik loti nepatika, ka vins pat apstajas.
– Kapec meitenes? – vins jautaja. «Vai tev pasam tas nebus vajadzigs?»
– Kapec man tas viss vajadzigs? – Pavlina paraustija plecus.
«Kad kars beigsies,» Martynoks uzreiz neatbildeja, «un tad varbut tie bus vajadzigi.» Ka tu uzvilksi visu so skaistumu, ka tu paradisies… nu, es nezinu… kada prieksa!
– Ja, man nav, kam sevi paradit! – Pavlina nevainigi atbildeja.
– Ka tas nakas nevienam prieksa? – Semjons pamazam atgriezas pie ierasta, jautra noskanojuma. – Piemeram, mana prieksa. Kapec ne? Es to loti novertesu!