Slimn?ca ?usku kalna
Шрифт:
Man bija jaruna pusbalsi, lai gan man gribejas kliegt.
Lenss pamaja ar galvu.
– Ne Diemzel. Man likas, ka esmu vinu piebeidzis, bet radijums izradijas parak siksts un aizbega.
– Kas tas vispar ir?
Virs atkal pamaja ar galvu:
– Es vel nezinu. Bet pagaidam tas ari viss. Tevs nolika pilsetas valdibu uz ausim, mes tiksim lidz patiesibai. Neviens nevar izvairities no uzbrukuma lorda kanclera gimenei.
Tukstosiem jautajumu mana galva ka bites mudinaja, es nezinaju, ar ko sakt.
– Tava mate?..
– Viss ir kartiba. Vinam nebija laika noklut vecaku istabas. Vai ari es nedomaju.
Lenss, neatbrivodams mani no apskavieniem, isi pastastija par visu, kas taja bridi bija zinams. Nedaudz pec deviniem vakara, kad kalpi bija devusies uz savam istabam, Monna Datona bija devusies uz saviem kambariem un miesassargi bija ienemusi ierastas vietas, savrupmaja ielauzas navejosa butne, kas atgadinaja milzu siksparni. Kadu iemeslu del aizsardzibas burvestibas un artefakti vinu neaptureja. Kreisaja sparna dezurejosie miesassargi cinijas lidz pedejam, sargajot musu mazuli, tacu radijums izradijas parak specigs. Apsardzes vaditajs Ekharts un aukle gandriz vienlaikus raidija briesmu signalus.
– Vins nomira? – es nocuksteju.
– Vini visi nomira…
Es iebazu seju Lensa krutis, ieelpojot vina pazistamo smarzu, nespedama noticet, ka viss tiesam ir noticis. Visi sie puisi, musu mila aukle Klerija, ir mirusi!
– Vai tas ir saistits ar sim vestulem?
Apmeram pirms diviem menesiem Lorda kanclera partijas biedri saka sanemt vestules – letas, nemarketas aploksnes, un ieksa bija zimite ar isu zinu:
Sakuma visi nolema, ka tie ir tuksi draudi. Bet tad viena padomes biedra dels izkrita pa logu, bet otra dels tika sadurts ar nazi tumsa aleja, kad vins atgriezas no kluba. Tresa sieva vakarinas saindejas ar novecojusam zivim. Vismaz ta raksta avizes. Skita, ka sis naves nekada veida nav saistitas, tacu grafs Datons uzstaja, ka mums japarcelas uz vinu gimenes ipasumu.
Un tagad sis briesmigais uzbrukums!
– Lens, kas mums jadara? – ES jautaju.
Sen nebiju jutusies tik bezpalidziga. Ka dziednieks es vienmer zinaju, ka rikoties, un nekad nezaudeju savu pratu. Bet ka tikt gala ar to, ko nesaproti? Un tev nav ne jausmas, ka nosargat to, kas tev ir visdargakais – savu meitu.
– Sakuma pagaidiet lidz ritam un meginiet atpusties. Pagaidam nav zinams, vai uzbrukums ir saistits ar draudiem, un radijums noteikti tuvakaja laika neatgriezisies maja.
Labs ieteikums ir meginat atpusties. Tikai neiespejamais. Es nespesu aizmigt ne aci, klausoties Lorijas elposana un verojot katru vinas skropstu vicinasanu. Lenss, neizgerbies, apgulas gulta blakus savai meitai, un es apsedos otra puse. Mes nevarejam beigt skatities uz savu dargumu. Tas izradas trausls…
«Pagulieties, mans dargais, es pats vinu pieskatisu,» sacija virs.
– Es nevaru, zini…
Es panemu mazos siltos pirkstus sava plauksta, un Lenss ar plaukstu aizsedza Glorijas otru roku. Vina ir aizsargata. Mes nelausim nevienam to mums atnemt!
*** 4 ***
Kamer Lenss atcerejas savu bernibu, vienmer kaut kur tuvuma regojas sargi. «Specigam politikim ir daudz ienaidnieku,» sacija mans tevs. Loti ilgu laiku Lenss uzskatija par drosmigu aizbegt no apsargiem, lai kopa ar zeniem, kas atrodas talu zemak par vinu no «pilnigi nepiemerotas kompanijas», vini varetu spelet un izjokot, nenemot vera pieaugusos.
Un tad Carlijs tika nozagts. Vina vecaki bija izcelusies no vienkarsajiem laudim – kad paradijas, veca muiznieciba pagrieza degunu: ne ciltsrakstu, ne audzinasanas, vareja tikai lielities, ka viniem ir ciesi sapakota soma. Nolaupitaji pieprasija izpirkuma maksu, un vini sanema naudu. Carlijs vairs nekad netika redzets dzivs. Tad izradijas, ka vins tika nogalinats pirmaja diena pec nolaupisanas.
Lai cik daudz Lenss stastija sievai, ka uzbrukums varetu nebut saistits ar vestulem, ko sanema daudzi padomes locekli, vins nekad neprata sev melot. Reiz nauda nogalinaja vina draugu. Sodien politika gandriz nogalinaja vina meitu. Tomer ne, ne politika. Visa ta pati nauda: daudzus gadsimtus pec kartas muiznieki bija atbrivoti no nodokliem «par kalposanu tevzemei». Ar ko sis dievkalpojums izpaudas, visi sen ir aizmirsusi, un patiesiba, lai nemaksatu nodoklus, izradijas, ka pietika ar muizniecibas vestuli. Jaunajam nodoklu kodeksam, kas tagad tika uzklausits Padome, bija paredzets atcelt so privilegiju.
Beidzot Lorija miega parstaja snukstet un pagriezas uz saniem, salikusi rokas zem vaiga. Greisa saka elpot vienmerigi un vienmerigi. Lenss uzmanigi apsedas un ielika meitu savas rokas. Bet, tiklidz vins izkapa no gultas, Greisa atvera acis un uzleca.
«Viss ir kartiba,» vins cuksteja vinai. – Atputies.
Vinai patiesam vajadzeja atpusties pec tam, kad gandriz lidz navei bija beigusies magija. Bet ta bija Greisa, kas izglaba vinu meitu. Kad Lenss ieradas, nekas daudz nebija jadara: salabot lauzto kaulu ar magiju un ieliet speku abos.
– Racenis pamodisies un nobisies.
– Es paliksu pie vinas. Atputa.
Greisa pastiepas pec kleitas aizdares. Vina nekad nebija pieradusi valkat dizciltigai damai piemerotus terpus: terpus, kurus vareja novilkt tikai ar istabenes palidzibu.
«Es tam nepieteicos,» mana sieva peksni klusi sacija.
Lenss paskatijas uz augsu.
– Saproti.
– Ne, tu nesaproti!
Lorija miega metajas un grozijas, Lenss vinu ciesak apskava, supoja, supodama. Mazula seja atkal nogludinaja. Greisa vainigi noputas un aizsedza muti ar roku, tacu nespeja sevi valdit. Vina atri un nesakarigi cuksteja:
«Kad es apprecejos ar tevi, es domaju, ka esmu gatavs uz visu.» Uz to, ka mums viss bus jamacas, jasmejas, uz to, ka mes vienmer busim redzesloka. Bet ne ta, ka kadu dienu vini naks nogalinat manu bernu.
Slepkavibas meginajumu serija netika ievainots neviens Padomes loceklis. Tikai gimenes. Radijums naca pec Greisas un Glorijas. Lensam par muguru parskreja drebuli, domajot par to, kas butu noticis, ja vina sieva nebutu palikusi slimnica. Vina neatkaptos.
Radijums pieaugusos nogalinaja acumirkli, bez ceremonijam. Vina gribeja speleties ar bernu, piemeram, kaki un peli, un tas bija vienigais, kas izglaba mazuli.