Slimn?ca ?usku kalna
Шрифт:
«Es saprotu,» Lenss pievilka.
– Man ir viens dirigents, vesels puisis, tapat ka tev. Es domaju, ka vins dalisies ar savu meteli, ja pareizi prasis.
Lenss attaisija atslegu piekarinu no pulkstena kedes un nolika to uz galda.
«Es tagad iesu, pagaidi nedaudz,» goblins izkapa no aiz galda.
– Vai atlausiet man izmantot rakstamriku?
– Noteikti.
Lenss iemerca pildspalvu tintnica un sastinga, domadams. Pareizie vardi nenaca prata. Tevs priecasies, uzzinot, ka ir aizgajis. Visas dienas, kas bija pagajusas kops slepkavibas meginajuma, vins nekad nav noguris atkartot, ka visiem trim ir japamet galvaspilseta. Ka lordkancleram ir pietiekami daudz rupju, neuztraucoties par savu spitigo delu. Tacu ne sie vardi lika Lensam par visu aizmirst, bet gan vina meitas skatiens. Tu vari sev stastit, cik gribi, ka Nerinas kundze ir pieredzejusi kaujas burve un spes nosargat meitenes daudz labak neka vins pats, kuram nekad isti neveicas kaujas burvestibas. Jus varat atcereties daudz, daudz vairak pareizo vardu. Bet vini visi izgaisa pirms vienas domas: kaut kas notiks, un vina nebus.
«Cau tet! Es sekoju jusu padomam. Ja kaut kas notiek, jus zinat, kur mus meklet.
Uzburot uz pirksta gala liesmu, Lenss izkauseja zimogvaska malu, aizzimogojot vestuli, pavilka sev preti citu lapu, uzrakstija un aizzimogoja paradzimi.
Palicis pedejais.
«Sveika, Karina! Atvainojiet, ka ludzu jums palidzibu, bet sagadijies, ka tagad nevaru rakstit tiem, ar kuriem mans vards uzreiz tiks saistits. Pievienoju vekseli, ludzu iedot sis vestules atnesejam taja noradito summu apmaina pret ahata gredzenu un atslegu piekarinu ar manu monogrammu.»
Butu labak, ja sis lietas neatrastos lombarda. Nav nepieciesams atstat papildu pavedienus, kas varetu novest pie ta.
«Iedodiet kviti lordkancleram, vins samaksas.»
Nav nepieciesams but sievietei parada. Lenss ari tagad nebutu sazinajies ar Karinu, ja nebutu bijis parliecinats: atklajusi, ka vina gimene ir pazudusi, radijumu sutitaji vispirms dotos ar jautajumiem par vina draugiem. Jautajumi nav tiesi – viss aprobezosies ar islaicigu, skietami bezjedzigu zinatkari draudzigas sarunas laika. Bet diez vai vini atnaks pie Karinas. Attiecibas starp viniem palika ne parak siltas, un pec tam, kad vina apprecejas, tas pilniba aprobezojas ar retam biznesa tiksanam – pati Karina saka izvairities no komunikacijas. Saskana ar baumam, vinas virs bija izmisigi greizsirdigs uz vinas neveiksmigo ligavaini.
«Paldies par palidzibu un velreiz atvainojos par sagadatajam grutibam.»
Parejas divas vins iesainoja saja vestule un aizzimogoja ari to. Vins nodeva ieguto paku atgriezusajam goblinam.
– Jolka kungs, jums par manam lietam istu cenu nedos, bet es gribetu tas paturet. Saja iepakojuma ir vestule un paradzime.
Laujot viram but greizsirdigam, Karina vienlaikus tureja savas rokas visas gimenes finanses, ar dzelzainu duri kartojot majsaimniecibu ar tadu pasu skrupulozitati ka savulaik apskatijusi slimnicas.
– Paldies, Mon kungs. – Goblins panema aploksni un pasniedza Lensam meteli ar plaksteriem uz elkoniem. – Luk, ja ludzu.
Lenss attaisija pulksteni no vestes, paslepa to kabata kopa ar kedi un salocija meteli un vesti ar oderi uz aru.
Jaunais-vecais metelis izradijas par mazu un nezeligi saspiedas zem rokam.
«Pierodiet pie ta, Mona kungs,» Lenss pie sevis iesmejas. «Tiem pieticigiem pilsetniekiem ka jus drebes nav izgatavojusi labakie galvaspilsetas drebnieki.»
*** 8 ***
Stacija nebija perona. Lenss noleca no pakapiena uz akmeniem pilnas zemes un pasniedza roku, palidzot sievai nokapt. Greisa iznema Loriju no vilciena. Saimniece Nerina rapoja leja pa pakapieniem, stenedama, ar vienu roku smagi atspiedusies uz Lensu un ar otru atbalstot svarkus. Vina iekliedzas, kad kariete saka kusteties, un apgazas ar galvu zeme, gandriz nometot Lensu.
Divaini, lidz sim pieredzejusais miesassargs bija uzvedies pavisam savadak. Vins paskatijas apkart. Ari dzelzcela stacijas nebija, tikai kadus desmit jardus talak atradas koka skunis, aiz kura plava ganijas ducis govju. Kads vecs virs zem nojumes koslaja zales stiebru. Tas nozime, kam si izrade bija paredzeta.
Lenss iztaisnoja meteli. Vakar, ieraugot vinu
«Gerbties reti, tas nenozime staigat ka putnubiedeklim,» vina sacija, saplesdama metela oderi.
Lidz sim Lenss bija parliecinats, ka vina sievas milakais rokdarbs bija smalki izpilditas kirurgiskas suves. Zinama mera ta bija taisniba: Greisa labpratak pavadija savu brivo laiku, lasot gramatas vai kopa ar Loriju. Bet vina joprojam bija suveja ipasnieku meita. Kad metelis atgriezas pie Lensa, tas parstaja plesties uz pleciem un griezties paduses, un pogas parstaja skirties uz krutim. Tiesa, es joprojam nesedeju perfekti, tacu nav vajadzibas prasit neiespejamo.
Lenss velreiz nogludinaja gridas, pirms panema savas mantas. Greisa pamanija so zestu.
«Tiklidz busim kaut nedaudz samierinajusies, es nopirksu letu audumu un uzsusu jums drebes, lai aizstatu so negodu.»
«Nav nekadas vajadzibas,» vins protesteja.
– Kas man vel jadara? – vina paraustija plecus. – Lorija! Lorija, nac surp!
«Laujiet mazulim skriet,» iejaucas Nerinas kundze. – Palika parak ilgi, nabadzite.
Pats Lenss bija gatavs lekat uz vienas vai otras kajas ka meita. Pec dienas, kas pavadita, sezot uz cieta vilciena solina, skita, ka vina dibens butu ieguvis sola formu un mugura butu iedurts miets. Miega trukums neuzlaboja ne passajutu, ne garastavokli: Lorija laimigi guleja visu nakti, saritinajusies vecaku klepi, Nerinas kundze, skiet, vareja gulet jebkur un ka vien gribeja, bet vinai ar Greisu bija. gruts laiks. Zem sievas acim bija enas, vina kustejas saspringti un ierobezoti: ari vina, skiet, bija nokalpojusi savu laiku pasaule.
– Govis! – Glorija iesaucas un metas uz plavas pusi.
Saimniece Nerina ar strauju kustibu satvera vinu aiz svarkiem.
– Dod man pildspalvu, iesim un paskatisimies kopa. «Vina pamaja ar galvu uz majam aiz plavas. – Ej, mes tevi panaksim. Seit joprojam nav kur pazust.
Lenss velreiz paskatijas apkart. Aiz tiem pret horizontu stiepas dzelzcela sliedes, sagriezot plavu divas dalas. Apmeram divsimt jardu aiz sliedem un plavas bija zala meza siena. Saja puse sliedem cauri plavai uz pilsetu veda zale izmidita tacina. Virs koka karkasiem un sindelu jumtiem slejas mura majas, viens, likas, pat tris stavus augsts, un talak apvarsni aizsedza kalns, kur brunajas akmens nogazes sur tur zaloja zale un krumi.
Vini virzijas uz pilsetu, atstajot ganampulku aiz sevis.
– Tas ir Cusku kalns? – Greisa jautaja, skieldama pret sauli.
– Var but.
Lenss atskatijas uz perkona dardi. Izmetis savas mantas, vins nokera Loriju, kura lidoja no visam mazajam kajinam. Mazulis ciksteja, pacelot vinu virs galvas, griezot apkart.
– Vel, tetin, vel!
– Pietiek, Racen, – iejaucas Greisa. – Tetis ir noguris.
– Nekas. Mes visi esam nogurusi.
Vins pagrieza galvu, mekledams zimes ar ielu nosaukumiem, tacu, pat ja tadas bija, caur blivajiem prieksdarzu apstadijumiem, kas ieskauj majas, tas nevareja saskatit.