Greizsird?gs, karsts, b?stams…

Es nekad nebiju apmeklejusi iepazisanas vietnes, bet apmeram pirms paris menesiem es izveidoju lapu viena no popularakajam vietnem. Neko darit. Tas gan drosi vien ir meli. Patiesiba es gribeju atrast kadu manai dveselei tuvu cilveku, protams, virieti. Man ir daudz draudzenem. Rakstija vienu perversi vai pristareli jeri, kas ir nogurusi no gimenes dzives un vienkarsi velas labi pavadit laiku ar kadu, kas ir jaunaks par vinu sievam. Ielieciet vietne paris manu fotografiju. Protams, kur es esmu parade un mazliet fotosopa krasam, gribejas izdailot dzivi. Es neuzskatu sevi par neglitu, bet ari par skaistuli. Krasoti blondi mati, pelekas acis un videjs augums. Pavisam nesen parkapu divdesmit un tikai tagad atcerejos, ka nekas nopietns, ka man bija un nebija, un laiks iet un jauniba nav muziga. Bija mulkigi doties meklet kadu pazinu interneta, bet vel mulkigak butu meklet kadu starp vietejiem dzekistiem.

Tomer es atradu savu upuri. Vai drizak vins atrada mani. Vina fotografija iepriecinaja mani un uzsmaidija mana seja. Pievilcigs ka elle un atbilstoss vecumam. Manuprat, virietim vajadzetu but vismaz piecus vai septinus gadus vecakam par sievieti. Manuprat, tas ir harmoniski. Vins atbilst maniem kriterijiem. Vins uzrakstija un uzreiz piedavaja tikties bez kilometriem sarakstes. Manam sirdsmieram vins piedavaja izveleties tiksanas vietu. Tas beidzot izkauseja ledu. Vina taktiskums un runas maniere bija loti pievilciga. Un vina balss zina izkauseja manu sirdi. Vina samtaina humana balss bija gluzi tada pati ka vina izskats. Varu drosi apgalvot, ka sis virietis man patika jau no pirmas fotografijas un zinojuma. Es piekritu ar vinu satikties, ne mirkli nedomajot.

– Eileen, tev seit ir randins? – Mes iegajam vieteja noplukusaja bara, lai gan daudzi cilveki domaja, ka tas ir superklubs, tikpat labs ka centrs, bet ta nebija. Mani vecaki seit iepazinas pirms daudziem gadiem, tapec man tas skita nostalgiski. Mani seit vienmer vilinaja.

Ja, es nolemu panemt lidzi draugu, tikai gadijumam. Vina vienkarsi staves kaut kur mala, un pati bija ieradusies seit. Vina nevar noticet, ka tas ir puisis no bildes, kurs nak mani sagaidit. Zinkariga ka elle.

– Vins man teica, lai es pati izvelos tiksanas vietu, – es teicu. – Kur man vajadzeja vinu aizvest? Uz parku? Ne. Es seit jutos erti.

Nezinu, vai vins seit kadreiz ir bijis. Cik es zinu, vins ir no citas pilsetas, bet es centisos iztureties ta, it ka butu skaistakaja vieta pasaule. Par laimi, seit gandriz nav dzeraju. Ir pirmdiena.

– Starp citu, tu izskaties lieliski, – teica mans draugs. – Ne sliktak ka taja bilde, ko vins redzeja, – vina teica, censoties panakt, lai es izskatitos tikpat labi ka taja fotografija. Jo es zinu to vilsanos. Mans bralis reiz devas uz sadu randinu. Izradas, tas bija gandriz akls randins. Meitene nebija no fotografijas, vina bija no kada cita. Ne, ta bija vina. Tikai plus 20 kilogrami. Ko es varu teikt, Photoshop dara brinumus.

– Ceru, ka ari klatiene vins nav sliktaks, – mes ar draugu stavejam pie bara un gaidijam. Mums bija atlicis vel pusstunda laika. Bijam ieradusies agri.

Nezinu, ko es gaidiju no si randina. Nebija paredzets nekas izsmalcinats. Es neesmu tik naiva. Bet es gribeju satikt un aprunaties ar kadu, kas man patik, un tad viss bija atkarigs no manis.

– Ja kas, es busu seit, un es busu sava masina, ja kaut kas ies greizi. Es atnaksu un sitisu vinam pa galvu. Lizbeta vienmer ir tada. Mes esam ka masas, un vina ir mana masa. Mes kopa uzaugam, dzivojam pari ielai. Tagad vina dzivo pie sava drauga, kuru izvilka no geto apkaimes un ielika darba. Vina ir iemesls, kapec vins partrauca dzert. Vini skiet laimigi.

– Ja, vini ir. Es tevi iesaistisu saja lieta, un mes vinam kopa iemacisim macibu, – es teicu. Tikai jokoju. Ja man tas nepatiks un bus tipiski uzbudinatu viriesu runas, es piecelsos un aiziesu prom. Es vienkarsi nesamierinos ar ainas izraisisanu.

– Lai gan, spriezot pec vina bildes… – Lizbeta izstiepas, izsmejot mani. – Ta vieta, lai pamanitu, kads vins ir diditajs, tu vienkarsi svist un skaties uz vinu ka uz dikdieni, – vina sacija, nekurnedama smieties.

Es esmu ka visas meitenes, es pieversu uzmanibu izskatam un visiem tiem atributiem. Bet tomer izskats nav mana galvena prioritate. Ja es uzzinu, ka puisis ir pilnigs bledis, pat ja vins ir triskart izskatigs, es vienkarsi dodos gara pastaiga. Ari mans tetis bija izskatigs, un mana mamma iemileja vina sarmu un vina zilo acu dzilumu. Tagad vini dzivo un cies, vai nu no milestibas, vai no izmisuma. Vini nevar viens no otra atrauties. Mana prieksa vini izliekas, ka viss ir kartiba, bet es redzu, ka ta ir mulkiba.

– Tu sevi tiesa? – Es atcirtu, pasmaidot savam draugam.

– Kluse, Eilena, – Lizbeta iesita man pa plecu. –

«Es tevi tikai bridinu, ’mazais’, ka tas var but, un tas ir atkarigs no tevis. Es pieskatisu tavu nepilngadigo pakalu.

Vina ir tris gadus vecaka par mani un izliekas, ka vinai ir trisdesmit. Sadas reizes es vienkarsi parmetu acis un izbeidzu sarunu par so temu. Lizbeta nespeja pretoties paris tekilas savieniem. Es ari gribu vienu. Bet vina nolema, ka pirms randina nevajadzetu dzert. Ta ir slikta forma vai kaut kas tamlidzigs.

Kad vins ienaca saja mazliet noplukusaja istaba, es vinu uzreiz atpazinu. Ja, vins bija tas puisis no bildes, un varbut pat vel labaks. Lizbeta pabakstija mani pa plecu, un es aizgaju prom. Man skita, ka bija verts vinu satikt, jo vins, iespejams, seit bija pirmo reizi.

Puisis bija pusgalvu garaks par mani, ar kraukla sparnu krasas matiem un dzelonainam acim. Tas sauc par hameleonu acim. Ne pelekas. Ne zalas. Vai varbut abas. Nevareja noteikti nosaukt so krasu. Es ari nevareju nepamanit, ka vins bija labi uzbuvets un ar jaukam sejas iezimem.

Es pietuvojos vinam pietiekami tuvu, lai pec vina acu skatiena varetu spriest, ka vins mani atpazina. Nezinu, cik ilgi pagaja, pirms mes abi izrunajamies, bet man tas skita ka muziba.

– Eileen? – Drosi vien nolema parbaudit manu identitati. Kapec, tadu ka es ir tukstosiem.

– Ja, tas esmu es, – es isi pasmaidiju un uz mirkli paskatijos uz savam kajam. Ko man vajadzeja teikt? Man nevajadzeja pacelt roku un iepazistinat ar sevi.

– Labs vakars, – puisis izstiepa roku, un man neatlika nekas cits, ka tikai pasniegt vinam savu. Vins maigi to paspieda un atlaida.

Es nevilus pagriezu galvu pret Lizbetu, kura nemitigi raudzijas uz mums. Vins izdarija to pasu, un Lizbeta atri vien noversas.

– Tu atnaci kopa ar draugu? – Un no kurienes, pie velna, vins to zinaja.

– Nu… ja, – es atbildeju kaut ka nedrosi, pat vainigi. Bet kapec? Kada liela problema? Varbut vina bija seit tikai ka kompanija, lai mani uzmundrinatu. Vins jautaja ta, it ka es butu izdarijusi kadu noziegumu.

– Vai randinam vajadzetu nozimet kopigu pastaigu ar draudzenem? – Puisis jautaja plakani, galvu nedaudz noliecis uz saniem. Vins iebaza rokas biksu kabatas un skatijas uz mani ar neizteiksmigu skatienu.