Шрифт:
1. nodala
– …es iestajos Federalo brunoto speku armija uz laiku, kas nav isaks par diviem gadiem, vai ilgaku, ja Federacija to pieprasa.
Beidzot teikt zverestu, es nolaidu labo roku un paskatijos apkart. Virsnieks pelekaja uniforma deva komandu izklist, un visi lenam vilkas uz izeju. Tur biju es, karavirs. Vel viens solis tuvak manam merkim. Divi vai tris gadi dienesta, un es busu pilsonis. Kajas mani nogalina. Pilsoniba ir ista bilete uz labaku dzivi. Varesu dibinat gimeni, stradat valdiba, sanemt pensiju un pabalstus. Un, pats labakais, Federacija apmaksas manas macibas. Velns, es nevaru sagaidit. Nekadu komunalo istabu un sintetiskas partikas. Man bija nepieciesams gads sadas dzives, lai izlemtu iestaties armija. Lidz divdesmit gadu vecumam es dzivoju bernu nama, un Federacija sponsore un apmaksa visu. Es labprat tur atgrieztos. Garsigs ediens, skola, ekskursijas. Viss ir bez maksas – tikai jabut gribetajam. Bet, kad vini tevi izlaiz, tev nepaliek nekas. Bez pilsonibas nevar dabut labu darbu, nevar pat nopirkt kartigu apgerbu. Tu neesi cilveks, ne sabiedribas dala. Es to vairs negribu. Es kalposu, macisos un labi dzivoju.
Sapnojot par savu skaisto nakotni, es turpinaju staigat gar militaras iesauksanas biroju, sekojot tiem, kas seit paliek, lidz aizbrauc uz macibu vienibu. Lielaka dala seit esoso cilveku ir tadi pasi nabadzigie cilveki ka es. Mums nav nekur citur doties, un mums nav iemesla doties. Labak ir pagaidit seit dienu vai divas. Seit vismaz ir pienacigs ediens.
Musu gids mus aizveda uz pavisam atsevisku eku. Neparsudzot nevienu vardu, vins vienkarsi pamaja ar roku divstavu gultu virziena un aizgaja. Musu pagaidu kazarmas bija ka angars: cetras sienas un griesti. Tikai talaja sturi staveja dazi desmiti kreslu milziga televizora ekrana prieksa. Tur drosi vien bija ieslegts kads federalais kanals. Nometusi kurpes un uzlekusi uz augseja plaukta, es gandriz uzreiz zaudeju samanu.
– Divu cilveku kolonna. Ne, ja, ja. Tas nozime, ka esi divnieku kolonna! Ne tik tuvu, tu turies rokas! Labi, nostajieties leja. Jus abi turpat. Jus divi aiz vina, un tad katrs no jums, labi? Tagad mes saksim ar kreiso kaju. Pierodiet pie tas. Tagad, sekojiet man, mars.
Tas butu smiekligi, ja nebutu skumji. Mes visi bijam stulbi ka elle. Un mes visi paklupam, sitot ar kajam cilvekam prieksa. Apskatoties apkart, es pamaniju, ka visiem karaviriem, kas gaja garam musu zosu pulcinam, bija tikai viena reakcija – zel. Kaut ka pat kluva neerti.
Mes diezgan ilgi staigajam pa militaras iesauksanas centru, man nebija ne jausmas, ka si eka ir tik milziga. Musu komandieris jeb formejuma prieksnieks, nezinu, ka vinu nosaukt, savaca daudz papiru, ka ari musu formejuma sapulcinaja papildinajumus no citiem angariem. Ara mus sagaidija dazi majori. Kapec majors? Nu, vini visi bija krasainas un kvalitativas drebes, vinu sejas bija labi pabarotas, bet visvairak izcelas tas, ka vini skatijas uz mums ka uz kaudzi sudu. Tas bija apmeram tas pats, ka es pirmaja reize skatijos uz sintetisko partiku. Aizmugure staveja ar savam somam, tajas drosi vien bija daudz jukas. Es nevaru sagaidit, kad redzesu vinu sejas, kad vini to visu izmetis. Musu pagaidu prieksnieks atri visus uzcela un aizveda aiz ekas.
Aiz iesauksanas biroja atradas glits piezemesanas laukums, uz kura staveja neliels kvadratveida kugitis. Tas bija neliels desantkugis DR-4 "Viking". Asa prieksgala kabine savienojas ar sparniem, kuru malas skatijas perpendikulari uz leju. Zem sparniem atradas pasazieru nodalijums. Izskatijas, it ka kugis butu apskruvejis pasazieru konteineru. Ja, ekranos tas izskatas daudz mazaks. Iekspuse vareja ietilpinat gandriz piecdesmit cilvekus. Atveras divas durvis, un no tam iznaca vairaki viriesi tada pasa uniforma ka musu komandieris. Bez liekas rosibas mus visus ieveda ieksa un sasedinaja.
Mus nogadaja kaut kur kalnos, un apkart kalniem bija izzuvusi un saplaisajusi zeme. Ta atgadinaja sals purvu. Pati baze bija Federacijas identitate. Monumentala, vienota, nekas lieks. Izveidotas karaviru kolonnas marseja vai iesaistijas vingrinajumos. Dazi pulki valkaja kaujas brunas un nesaja ierocus, ko ieprieks biju redzejis tikai zinas. Tas viss raisija vel nebijusu sajusmu. Sadalisana kazarmas un formas terpu sanemsana ar lietam pagaja ikdieniski. Pec tam sakas macibas. Tris menesus mes nodarbojamies tikai ar fiziskajam macibam un macibam. Katru dienu laiku pa laikam. Bet tas ir pat labi, es ceru, ka ari pareja dienesta dala aizrites tikpat atri un viegli. Musu komanda kluva arvien specigaka. Visi cits citu pazina, vismaz pec varda. Mans galvenais sarunu biedrs bija kaimins, kas guleja uz augseja plaukta, – Luiss Peress. Kupls puisis, apmeram divdesmit divus gadus vecs. Luiss jau ilgu laiku bija meginajis dzivot bez pilsonibas, un no vina atrunam sapratu, ka vins bija saistits ar noziedzigo pasauli, un tagad, acimredzot, bija nolemis sakt jaunu dzivi. Smiekligakais ir tas, ka es par vinu neko nezinaju, iznemot vina vardu. Instruktori atstaj loti maz laika socializeties, un viss, par ko mes runajam, ir sudzibas par macibam, sapni par gardiem edieniem un, protams, sievietem. Kareivis Peress bija no tiem viriesiem, kuriem patika parspilet savus milas panakumus, un, ja es vinam vareju ticet diena, kad parvacamies uz kazarmam, tad tagad es vinam neticeju. Pirmaja diena vins bija noskupejis usas, un uzreiz izskatijas par duci gadu jaunaks. Tagad es nespeju vinu iedomaties ar sejas apmatojumu. Runajot par edienu, seit tas bija uz pusi no dabigiem produktiem, man gandriz bija asaras, kad no rita nobaudiju putru. Daudzi cilveki reageja tapat, jo vini jau bija apedusi sintetisko sudus. Otra puse no devas bija pilnigi maksliga, lai tie, kas nekad to nebija edusi, varetu pierast pie tas garsas. Talakajos kaujas lauka nosturos karavirus ar istu partiku biezi vien neboja.
Macibas turpinajas. Mus saka biezak pacelt nakti. Pargajienu laika mums saka dot papildu svaru. Viss sapluda nebeidzama atkartojumu plusma. Sakuma mes biezi kludijamies un sanemam kadu dazadibu soda veida. Tagad es saku maldities par dienam.
Groundhog Day beidzas ar musu jauna skolotaja – kaujas apmacibas instruktora serzanta Jana Praceka ierasanos, kurs uzreiz visiem sabojaja garastavokli.
– Karaviri, jums jasaprot viena vienkarsa lieta. Jus visi dodaties uz kaujas vienibu. Nekadu garnizona dezuru, nekadu aizmugures sardzes darbu vai ko tamlidzigu. Tagad frontei vajadzigi jauni karaviri, tapec pec trim menesiem jus visi dosieties nogalinat mikroautobusu lieluma kukainus. Vai jus saprotat?
– Ja, kungs!
– Labi padarits! Ja jus nesaprotat, es jums to izskaidrosu. Jums ir tikai tris menesi. Ja vien jus nevelaties nomirt pirmajas piecas kaujas minutes. Viss, ko es tev tagad iemacisu, izglabs tavu dzivibu vai kada blakus stavosa cilveka dzivibu. Jusu macibu laiks tiks saisinats lidz divam stundam nedela. Jus ari saksiet jaunu nodarbibu, kura apgusiet arakulus. To uzvedibu un fiziologiju. Sodien mes saksim ar tavu brunu un iepazistinasim tevi ar kaujas ierociem. Vai tas ir skaidrs?
– Ja, kungs!
– Labi, labi.
Pabeidzis monologu, serzants mus aizveda uz sautuvi, ieprieks tur bijam bijusi tikai vienu reizi, mums paradija visas galvenas vienibas atrasanas vietas ekas. Sautuve bija tuksa, ja neskaita divus serzantus, kas to vadija.
– Labi, viri. Iepazistieties ar Morita MK2 serijas automatu. Tas ir galvenais brunojums, gandriz katra vieniba ir aprikota ar sadam "Moritam" ar nelielam modifikacijam. Nakamaja sesija mums bus instruktaza un pilniga specifikacija, kura siki izklastisim, ka rupeties par so ieroci, ta galvenas problemas un dazadus piestiprinajumus, kas tam pieder. MK2 ir tikai paris gadus, un tie var viegli caursaut mazo blezu caulas, ar kuram jus parsvara sastapsieties. Ar maziem es domaju tris metrus garu radijumu, kas spej skriet lidz cetrdesmit kilometriem stunda, rapties pa stavam klintim un izdzivot pec visu loceklu nosausanas.
Pec pauzes serzants pasniedza sauteni, lai visi to redzetu. Ierocs skita briesmigs, plesigs un diezgan smags. Bez tris menesus ilgas apmacibas es nebutu spejis skriet ar sadu sauteni ne tikai visu dienu, bet pat ne dazas stundas. Kad ierocis tika atdots intendantam, kurs staveja blakus Pracekam, serzants no plaukta izvilka jaunu ieroci.
– "Sis ir TW202-1 Morita Sokola acs. Divsimt divi tiks izsniegti jusu vienibai divos eksemplaros. Tikai tiem, kas spes mani parsteigt, par ko es loti saubos. Jus visi ar to sanemsiet pamatapmacibu. Tas ir snaipera ierocis, kas paredzets lielam lidz videjam attalumam.