Zvaig??u ku?u desants: pilsonis
Шрифт:
– Labi, tu ar mani?
– Protams, Toms! Jus, puisi, piesedziet mus. Es nemsu virsu, bet tu megini pieklut vinam tuvak.
Es piekritosi pakratiju galvu un atkal ieskatijos aiz stura. Cisterna guleja nekustigi. Nolaizot "moritu" lidz krusu limenim, es saku uzmanigi virzities uz prieksu. Nolaizoties padzilinajuma, es nostajos tuvu tankkugim. Seit bija loti maz vietas. Milziga vabole ar savu kermeni aizpildija visu telpu. Man nacas panemt savu sauteni aiz piedurknes un staigat sanus. Es jutu, ka man pa seju list sviedri. Man strauji niezeja mugura. Mani nervi bija izstiepti lidz galam.....
– Atputies, Toms, vins ir miris.
– Velniskiga elle, mana sirds gandriz apstajas!
Es pacelu acis un ieraudziju Sergeja seju. Vins ar puslidz nepratigu smaidu raudzijas uz bedri virs manis.
– Kads vinam bija noravis galvu, izskatijas, ka tas bija rakete. Bet galvenais, ka vins aizsedza pasa izrakto bedri. Tapec kukaini seit nebus."
– Labi. Es dodos atpakal.
– Es to sapratu.
Tas bija ka svars, kas nokrita no maniem pleciem. Man bija kaujas noskanojums, bet apzina, ka man nebus jacinas ar brunotu liesmu meteju majas lieluma, mani nomierinaja.
Sapulcinajis musu nelielo grupu, Sergejs mus veda talak gar transejam. Pec dazam minutem mes nonacam pie pirmas aizsardzibas linijas. Dazas pistoles vel joprojam saudija vientulus ladinus. Izskatijas, ka galvenais radijumu vilnis bija atvairits, un tagad apkart klida atpalikusie.
Mes iekartojamies transejas. Apkart bija tikai dazi cilveku liki, bet skats uz nocietinajumiem bija patiesi biedejoss. Viss lauks bija izkaisits ar arahnidu kermeniem. Visdazadako izmeru un krasu. Taluma vareja redzet milzigus vairaku tankkugu likus. Visticamak, artilerija bija darijusi, ko vareja. Lieli, divainas formas kukaini dumoja zili. Un uz kalna simts metru attaluma no frontes linijas guleja liela skorpiona likis. Mazo kareivju vabolu skaits bija neaprekinams. Tie guleja vairakos slanos, tupedami zeme. Lai to visu notiritu, butu nepieciesama vairak neka diena. No vietejas ainavas apskates mus iztrauceja valejo durvju cikstesana, kas atskaneja atvertajas pilara kastes durvis.
– Kapec jus tur stavat, jus, jaunpienaceji, ejiet surp!
Liels kajnieks ar kaprala dienesta pakapi uztaisija draudigu seju un saka vicinat rokas. Mes bijam noskrejusi dazus metrus, kad no beigto vabolu lauka puses atskaneja kliedziens.
– Pasteidzieties, vini tuvojas.
Es uzmetu sauteni uz pleca un sprintu skreju preti regainajam kapralim. Parlekdams peseju un vabolu likus, es pirmais ieskreju ieksa. Tur sedeja cetri karaviri, kas ladeja magazinus un tirija ierocus. Caur nelielu horizontalu spraugu es ieraudziju kaprala dusmu iemeslu. No transejas mes to nebutu redzejusi, bet no lozmeteju pozicijas mums bija skats uz visu ieleju. Pari laukam cauri likiem pluda ists dzivs vilnis.
5. nodala
– Gatavojieties! Ietaupiet municiju, neterejiet to. Tiklidz kukaini pietuvojas, visi dodieties prom no lukas! Vai tas ir skaidrs?
– Ja, kungs!
Mana balss, tapat ka visiem jauniesaucamajiem, ir kluvusi gail-da-da-da-da. Apmacibas mums stastija, ka kukainu ir daudz, ka vini vienmer ir skaitliski paraki par mums. Bet devini pret daziem simtiem, tas ir neprats. Skita, ka visi manas vienibas biedri jutas lidzigi. Vinu sejas, drosi vien tapat ka man, bija redzams pilnigs sausmu pardzivojums. Kamer mes meginajam parvaret savas bailes, nezinama kaprala viri citigi ienema pozicijas. Viens no viniem nostajas aiz MK1 lozmeteja un atklaja uguni. Lielais, divstobra ierocis apslapeja blezu pikstienus un deva viniem parliecibu.
Конец ознакомительного фрагмента.