Zvaig??u ku?u desants: pilsonis
Шрифт:
Nepagaja ilgs laiks, kamer ieradas bugas. To nebija daudz, apmeram pieci. Butnes parvietojas tik atri, ka nevareja atskirt, kur ir viens kukainis, bet kur vairaki skraida pec kartas. Mes turpinajam saut un turejamies savas pozicijas. Mes bijam apmaciti to darit – vieglak ir sagaidit kukainus aizsardziba un tad virzities uz prieksu. Mes sakam darit visu strikti pec gramatas. Mes nosavam visus, kas atradas musu darbibas zona, spera tris solus uz prieksu. Tas ir, lidz apstajamies pardesmit metrus pirms ieejas transejas.
Kurjeri atgriezas un atnesa sliktas zinas. Kajnieku lozmetejiem beidzas municija, un lai apgades rota spetu viniem piegadat municiju, tas nozime, ka vienam no mums japaliek seit un jaapsarga ieeja.
– Suce! Labi, jus cetri, ne, apstajieties! Jus tris palieciet seit, divi no jums paliek transeja aiz mums, pedejais vero debesis. Nesapinieties kopa, citadi jus visi uzreiz nomirsit. Vai tas ir skaidrs?
– Ja, kungs!
Es nezinu, kas ir sliktak. Paliksana seit tikai trijata vai dosanas ara ar visiem septiniem no mums, lai statos preti kukainiem. Bapoto sadalija mus divas vienibas. Otras vienibas komandieris ir Prohorovs. Vins un divi citi devas pa labi. Mes cetri sapulcejamies pa kreisi. Es piegaju pie musu pagaidu komandiera.
– Sergej, ko mes daram?
– Es nezinu, ko, pie velna, mes daram. Vetra. Labi, viri, iesim pa divi. Es un Toms ejam pirmie, jus, puisi, metru aiz muguras un verojiet debesis un sanus. Labi. Izejam.
Es negribeju iet pirmais. Velns tevi, Sergej. Ar moritu uz pleca es virzijos uz prieksu.
Otra komanda bija pazudusi no redzesloka. Vini drosi vien bija iekritusi transeja. Sadu transeju bistamiba bija tada, ka tas bija lidzigas tai, no kuras mes nacam. No talienes mes to nevarejam saskatit, bet piecdesmit metru attaluma vareja but pagrieziens un ieplaka, kur atradas pagaidu lazarete, komandpunkts vai arsenals. Seit ir vajadzigs vesels cuts, tas ir, piecas reizes vairak karaviru. Ta, ka dazi iet gar transejam, lielaka dala blakus uz zemes. Bet mes darisim, ko spesim.
– Draudi no debesim!
Es nokritu uz muguras, vel pirms teikums bija beidzies. Serzants Praceks mums burtiski bija ievingrinajis refleksus sadiem signaliem. Dazas sekundes velak virs mums parlidoja milzigs zals radijums. Tikai paris metru mus skira no zirnekla. Ar nesaprotamu skanu vabole pazuda no redzesloka. Bet musu prieksa paradijas jauni. Gar transeju uz mums tuvojas tris zirneklveidigie karaviri. Divi no tiem skraidija pa zemi, bet pedejais, tas, kas atradas centra, bija ar visam kepam uzrapies uz transejas malam un bija nolaidis vederu un zokli uz leju. Vini nav tik stulbi. Vins ir izdomajis, ka mus izvilkt ara.
– Kads viltigs radijums!
Prohorovs man piekrita. Uzlekusi uz celgala, es atklaju uguni. Vabole, kas ar seju meginaja sasniegt transejas dibenu, nokrita, aizskersojot mums celu. Acimredzot lode trapija nervu sistema. Prohorovs un vina zeni nogalinaja vel divus. Mes visi skatijamies viens uz otru apstulbusam acim. Parak daudz notikumu viena stunda.
Mes turpinajam virzities gar transejam vel gandriz pusstundu. Ik pa bridim kaut kur pa labi aiz mums bija dzirdama savienu saviena. Acimredzot mes bijam krietni prieksa Bapoto un parejiem. Mes vairs neredzejam nekadus kukainus, un liku bija arvien mazak un mazak. Tikai uz gridas bija savadi netirumi, kas sajaukusies ar zemi.
– Turpat prieksa ir kads zars, tur noteikti ir kads padzilinajums. Ko mes darisim?
– Ejam uz prieksu, kads mulkigs jautajums, tikai jus divi ejiet blakus transejai.
– Ko darit ar zirnekliem?
– Velns, es par viniem visu aizmirsu. Tad mes ejam pa to pasu celu. Un likuma es iesim pirmais, bet Toms parbaudis caurumu.
– Tas ir labs.
Izskatas, ka Prohorovs megina mani nogalinat. Ja ta ir tikpat dzila un plasa ka ieeja tehniskajos gaitenos, es esmu miris. Desmit vaboles varetu ietilpt sada spilventina. Manas sliktas domas netrauceja virzities uz prieksu. Soli pa solim tuvojos pagriezienam uz nezinamo.
Sergejs un es apstajamies vienlaikus. Vins paklanijas pie ieejas un devas likuma virziena. Vins piespieda muguru pie transejas sienas un ievirzija automatiskas sautenes korpusu nezinamaja eja. Kada bridi Sergeja acis paplasinajas, un vina sautenes purns saka kusteties. Sagaidijis, kamer Prohorovs sastingst tiesi ieejas prieksa, es uzmanigi ieskatijos eja. Mana biedra reakcija uzreiz kluva skaidra. Samera plasaja un dzila padzilinajuma guleja milziga vaboles kermenis. Tas vien aiznema visu pieejamo telpu. Izkrausanas kuga lieluma, mateti melna krasa, apaksa atradas "tankkugis". Es turpinaju bailigi raudzities milza mugura. Atceroties visu, ko par to stastija macibas.
Ja jums nav smago ierocu, jums nav gandriz nekadu izredzu to nogalinat. Varetu meginat detonet ar granatu pie purna vai meginat izveidot caurumu un iemest tur spragstvielu ladinu, tacu viena vieta butu jaieliek gandriz tris magazinas un pec tam trapit ar granatu vai spridzekli. Ne tikai tas, brunuterps vareja izsaut liesmu struklu divdesmit metru attaluma. Ta bija karstaka neka kosmosa kuga turbinas. Ta pat neatstatu pelnus uz brunam. Federacija bija sakusi razot karstumizturigus nocietinajumus, tacu nebija pietiekami daudz materialu, lai ar kaut ko tadu apgadatu visus karavirus.
Tas bija ka klikskis galva. Es apsedos uz vienas kajas un ar brivo roku uzsucu nedaudz netirumu. Lidz sim nebiju uz to skatijies, bet tagad sapratu, ka tie ir pelni. Visur bija jutama degsanas smaka, daudzviet posteni dega. Tapec mes neko nejutam.
Man galva it ka puta vejs. Es saku berzet pelnus starp pirkstiem. Apzina, ka no karaviriem vairs nav palicis ne minas, bija nomacosa. Cik daudz viru tur bija? Spriezot pec pelnu daudzuma, vismaz piecdesmit. Acimredzot vini bija cela uz savam pozicijam, kad cisterna izlauzas cauri betona gridai un viena sekunde vinus visus sadedzinaja. Aiz muguras dzirdeju, ka viens no kaujiniekiem vemj. Skita, ka es nebiju vienigais, kurs saprata, kas seit bija noticis. Manu melanholiju partrauca Prohorovs.
– Mes nevaram vienkarsi paiet garam. Ja vins ir dzivs, mums jamegina nogalinat so radijumu.
Es gribeju vinu aizsutit prom. Mums bija tikai kajnieku ieroci un paris granatas katram. Nekas tads, ko parasti neizmantotu, lai nogalinatu sadu briesmoni. Mes esam tikai cetri, tiesi no treninnometnes. Bet logika man teica, ka vinam bija taisniba. Mes nevaram pat apsvert iespeju atstat to seit dzivu. Sads kukainis varetu viegli parlauzt nometnes sienas, sagraujot pulka aizsardzibu. Tagad vins praktiski atradas zeme, un bija iespeja uzlekt uz vinu no augsas vai izklut no transejam un mest granatu tiesi vinam uz galvas. Galvenais ir uzreiz mainit spradziena taimeri. Vismaz ir plans