Greizsird?gs, karsts, b?stams…
Шрифт:
– Nac, Klopfer, – Maiks pasmaidija, metot roku Lizai ap plecu, kura, skiet, mus nemaz nedzirdeja, ieurbusies sava viedtalruni. Nikolete aktivi sarunajas ar Krisu. Un sis puisis bija vienigais, kurs nedomaja, ka ir pietiekami gudrs, lai tiktu pie manis. – Tu esi ka nabaga klibs pilens. Es nekadi nevaru noticet, ka tu kaut ko esi izdarijusi. Nekadu aizvainojumu, labi? Nekadu apvainojumu pret sievietem.
Es biju aizmirsis, kads vins var but aksts. Vins ir jauks puisis, bet parak daudz runa. Vins ari ir kretins. Agrak vins bija vel sliktaks. Liza ir paveikusi labu darbu ar vinu, bet nepietiekami.
– Atstaj vinu miera, Maiks, – nopriecajas Liza, raustidama vinu pleca. Izradijas, ka vina visu bija dzirdejusi. – Es tev par to neteicu, lai uztrauktu Eileenu. Tagad viss ir kartiba, un psihopats ir prom, – Liza pasmaidija, tad atkal vinu iebakstija. – Un noslegsim so temu, – vina labi prata vinu aizbazt.
– Kadel, pie velna, tu vispar gaji uz randinu ar puisi no iepazisanas vietnes? – Nikolete nopriecajas. – Tev paveicas, citadi tu butu turejusies lidzi. Vai tu neskaties televiziju un nezini, ka tas ir? – Es neesmu skatijusies televiziju jau divus gadus. Viss, kas tev vajadzigs, ir interneta.
– Puisi, beigsim par to runat. Ja, es kludijos. Es visiem veltiju daudznozimigu skatienu, un tikai Maiks turpinaja mani izsmiet.
– Ja tev kaut kas bus vajadzigs, Klopfer, laipni ludzam, – teicu, – es nemsu vera, bet nedomaju, ka izmantosu. – Es negribu, lai kaut kas atgaditos ar manas draudzenes draudzeni,» un vins atkal uzjautrinaja Lizi, kura jau bija zaudejusi pacietibu ar vina jokiem.
– Ak, Maiks, tu esi tik labs pret mani, – es pasmaidiju. – Es noteikti izmantosu tavus pakalpojumus, ja man radisies kada kibele,» pec tam visi smejas, un tikai Maiks sedeja ar akmenainu seju.
– Es neesmu tavs izsaukuma puisis, Klopfer, – Maiks pievera acis, nodzesot cigareti uz pelnu trauka. – Es tikai piedavaju palidzibu, jo man ir apnicis no sievietem, kuras doma, ka visu var izdarit pasas. Tu nevari darit tadus niekus.
Paldies vinam, bet sads varonigums alkohola reibuma mani nemaz neiespaido.
– Vina jau tev pateicas, – Liza nopriecajas. – Kas, pie velna, ar tevi nav kartiba? Tu esi nurdoss glabejs. Atkapies no vinas, – Lizbeta bija zaudejusi savaldibu, un tagad vina beidzot bija piespiedusi Maiku kluset.
Liza pargaja pie meitenu lietam, un mums ar Nikolu bija loti interesanti to klausities. Es jau sen nebiju ta smejies. Vakars izvertas jautrs, man tiesam negribejas atgriezties tuksaja dzivokli. Tas ir skumjs un auksts, un pats galvenais – vientuls. Es jutos ta, it ka neesmu radita vientulibai. Ta nav mana lieta.
Gadijas sedet ar muguru pret durvim, lai gan man nepatik ta sedet, bet sodien nacas, jo visi galdi bija aiznemti. Aiz manis skali atveras durvis, un es strauji pagriezos no aiz pleca, lai gan parasti ta nedaru. Ja es pagrieztos katru reizi, kad kads ienaktu, es varetu sagriezt galvu.
– Sudi, – es strauji pagriezu galvu atpakal un atri uzvilku korsetes galva. Kadel, pie velna, vins seit ieradas, turklat ne viens pats? Nav jau ta, ka vinam patika musu pieticigais uznemums, ka vins atveda savu draugu vai kads vins tur bija. – Velns! – Liza uzreiz saprata un koncentreja skatienu uz virieti, no kura slepos.
– Vins skatas, – bridinaja mani Liza, jo vina vareja skatities atklati, neslepjoties. – Neesiet pagrieziena virziena. Varbut vins seit ir tikai izklaideties, – vina ieraudzija bailigo izteiksmi mana seja un centas mani nomierinat. Tapat ka elle es nomierinasos, kamer vins ir seit.
Velniskigi, vai man tiesam sovakar varetu noderet Maiks? Es nezinu. Varbut Lizei ir taisniba, un tas nav tas, kas man skiet. Vins tacu nevareja zinat, ka es esmu seit.
– Par ko, pie velna, tu runa? – Maiks atnaca pie prata, kamer vins runaja ar Krisu. – Klopfer, kapec tu izskaties ka spoks? – Nepalaidis garam nevienu mirkli, lai mani izsmietu. Es sedeju ka paralizets, tad panemu pudeli, ieliju sev pilnu savienu tekilas un izdzeru to viena mala. Tagad man ta bija vajadziga.
– Seit ieradas vinas draugs, – teica draudzene, liekot man noapalot acis. – Tas psiho, precizak sakot. Tatad, tu to dabuji, kovboju? – Velns, tas bija viss, kas man sobrid bija vajadzigs. Tiesi tad es sapratu, ka man tas nemaz nebija vajadzigs.
Liza neuzkritosi noradija uz vinu ar pirkstu, un Maiks saka skatities uz vinu ar asarojusam acim, tad vel vairak tas atvera un paskatijas prom. Kas noticis? Es neatceros so vina sejas izteiksmi.
– No kurienes tu vinu pazisti? – Maiks pec iespejas klusak man jautaja, pieversot man draudigu, bet vienlaikus nobijusos skatienu. Tas ir parsteigums. No ka Maiks Deiviss varetu but nobijies? Es ceru, ka tas nepaliks noslepums.
– Vai jus abi viens otru pazistat? – Pretjautajums, kas lika vinam sakusteties un atkal mest isu skatienu. Man nebija ne jausmas, ko vins dara aiz manas muguras, un tas mani biedeja. Man nepatik atrasties tumsa.
Liza un parejie puisi sedeja klusuma un uzmanigi klausijas mus. Visiem kluva mezonigi interesanti, ka musu milais Maiks pazina manu psihi. Godigi sakot, ari man bija loti zinkarigi.
– Personigi es nezinu, – ari klusi sacija Maiks, hipnotizejot mani ar savu skatienu. – Bet es zinu, kas vins ir. Tu, Klopfer, nemaz nenojauta, kada tu esi iekulies. Kadel tu, kur nu vel, bledies, esi bijis taja apkurinataja majaslapa? – Vina skarbais tonis un skarbie vardi man pa mugurkaulu parsalca. Es jau ta esmu gleva, un tagad mani parnema panika. Labi, mierigi, Klopfer.
– Kas vins ir? – es klusu pajautaju. Zinu, ka vins ir cilveks un virietis, bet vins acimredzot domaja ko citu.
– Vinam ir daudz vardu, – Miks liktenigi teica, izvelkot no pacinas vel vienu cigareti. Vins to atri aizdedzinaja, bet Liza to atri izrava no vina un nodzesa uz pelnu trauka.
– Daudz vardu? Piemeram, velns? – sie jautajumi naca ka no zila gaisa. Nu, tadu jautajumu nav. Vins runa mulkibas.
– Ja vins ir velns, – iejaucas Lizbeta, atkal atskatoties man aiz muguras. – Cilvekiem nav no ka baidities. Vins ir tads… – Lizbeta pasmaidija, paskatoties uz psihi aiz manis. Man skiet, vina laikus saprata, ka parak daudz runa sava puisa prieksa, un apstajas.