Greizsird?gs, karsts, b?stams…

Auzi?? Edgars

– Tu tacu teici, ka tev nav vajadziga aukle, – Lizbeta smaidija, sekojot man pakal. Vina uzkapa uz palodzes, saliekot kajas kopa, un apdomaja, ka izsmeket vienu no savam pretigajam, planajam cigaretem. Nevar atbrivoties no si kaitiga ieraduma kops sespadsmit gadu vecuma. – Atversu logu, tikai nomierinieties. Kas notiek? Man likas, ka tu un tavs izskatigais draugs esat izligusi un es esmu parstajusi tevi aizbildinaties.

Ja, mes to esam atrisinajusi desmit reizes. Arejais izskats neatspogulo ieksejo izskatu. To es vienmer iemacisos. Es joprojam nevaru pardzivot to mulkigo joku, ko vins man izspeleja.

– Tas nedarbojas. Sodien es izdzesu visas savas bildes no sis vietnes un vairs tur neiesim, – vina ar pirkstu noradija uz klepjdatoru, kas guleja uz virtuves galda, un tad atri ieleja udeni tejkanna un ar klauvejienu uzlika to uz plits. – Tev pat nav jajauta, tas bija sucams.

– Tu gribi teikt, ka man vajadzeja aiziet tur un iesist vinam pa galvu? – Lizbeta pacela labo uzacu, tad ievilka cigareti.

Ne. Tev nevajag sajaukties ar tadiem cilvekiem ka vins vai vispar tuvoties vinam. Aiz vina pievilcibas un rupjibas maskas noteikti slepas kas cits. Es negrasos analizet un raknaties vina dveseles dziles. Es vienkarsi aizmirsisu par so ne randinu un turpinasu savu dzivi.

– Iedomajies, – es ar vienu roku atspieduies uz virtuves galda, bet otru novietoju sev blakus. – Vins man piedavaja viltus laulibu uz sesiem menesiem. Vins man nepiedavaja fiktivas laulibas uz sesiem menesiem, vins tikai teica, ka ir parliecinats, ka man bus tam japiekrit, – es nevareju vinai pateikt un nespeju attureties no asaru pluduma.

Lizbeta skali skaudija, jo tiesi taja bridi vina ieelpoja. Es zinaju, ka pat tik stingra un nelokama meitene ka vina var but parsteigta.

– Kadel, pie velna, vins tevi vispar gribetu? Es domaju, es domaju, kapec ar tevi? – Otrais jautajums man patika daudz vairak.

– Tas ir tas, – es teicu, izplesot rokas. – Vins atteicas paskaidrot. Vins tikai teica, ka man vairs nav izveles iespeju un man tas ir japienem. Vins dereja, ka pec paris dienam es pardomasu.

– Kapec tu? Kas ar tevi ir? Tev apkart nav pietiekami daudz damu, kas iekrit uz skaistam sejam? – Vinai ir tie pasi jautajumi, kas man, bet vins nav ne mazakaja mera parsteigts. – Meklet viltus sievu iepazisanas vietne ir, maigi izsakoties, divaini.

– Vins teica, ka es vinam patikot tikai areji, bet vinu neinterese, kada es esmu iekseji un ka es jutos. Bet… – es apstajos, atgriezoties pie tejkannas, kas jau varijas. – Vins teica, ka ari man esot plusi, – es sagrabu paris kruzites, grasoties tas piepildit ar verdosu udeni.

– Labie punkti? Mm, – domaja Lizbeta, pieverot acis. – Sekss vai nauda? Abi tacu ir labi.

Liza vienmer ir tada. Visu, ko vina saka, vislabak sadalit divas dalas, un es esmu parliecinata, ka vina to nedoma nopietni. Vina vienkarsi ka vienmer censas mani uzmundrinat un paradit, ka pasaule nav nemaz tik slikta un ka vienmer ir izeja.

– Vins vispar neiedzilinajas sikumos. Loti noslepumains, – es ieberu kruzites vairak cukura. Sobrid man vienkarsi vienalga par so noladeto dietu. Es sodien no stresa sadedzinaju tik daudz kaloriju, ka varu dzert kafiju ar cukuru un iekost sokolades tafelite veselu nedelu. – Vins teica, ka nekadas jutas nav piesaistitas, tapec tas noteikti nav pirmais, par ko es priecajos.

– Velns, it ka tu butu piedzimis vakar, – sacija Lizbeta, izmetot cigareti pa logu, tad noleca no palodzes un apsedas pie galda. – Tu pati teici, ka vins teicis, ka vinam patik tava ariene. Viss, kas viriesiem areji patik, es domaju vajako dzimumu, vini velas izdrazt. Atcerieties to. Visi parejie iemesli, lidz pat tam, kapec vins tevi velejas, ir nebutiski.

Ko tas nozime, ka man sekss ar vinu ir jauzskata par plusu? Ja vins ta doma, tad vins mani patiesam izsmeja, un man vinam ir sliktas zinas. Kas attiecas uz naudu, man ta no vina ari nav vajadziga. Es neesmu isti truciga. Es negribu sabojat savu pasi un savu dzivi. Es nezinu, kas vins ir un ko vins megina man iestastit.

– Es atceresos, – es nolieku kruzi pie drauga. – Bet es negribu no vina ne naudu, ne seksu. Pie velna ar sadam privilegijam. Godigi sakot, es tagad ludzos, lai vins aizmirst par mani vai ari aiziet uz so nurdoso timekla vietni un atrod kadu, kas vinam patik vel vairak, – ta bija taisniba, jo es esmu no tiem cilvekiem, kas kratas lidz pedejam. Es jutu, ka tas vel nav beidzies. Es ari rupji izrunajos ar vinu tada veida, kas, iespejams, vinu vel vairak sadusmoja, un tagad vins noteikti neatlaidisies. Un ari ir iespejams, ka es esmu veltigi nakruzhayutsya un vins vienkarsi nolema spelet mulki, kas vinam, gluzi preteji, nepatika tiksanas laika, un vins nolema apvienot.

– Nu, kadas vel prieksrocibas varetu but? – Lizbeta izelpoja, piesitot pirkstiem pie galda. – Man nav ne jausmas. Kadam nolukam vinam tu esi vajadziga, es varu pienemt, ka…“ „Nu, ta tas vienmer ir, tagad vins grasas iedzilinaties visos iespejamajos variantos. – Varbut pec laulibam vinam pienakas kads mantojums vai vins grib kaitinat savu bijuso draudzeni, vai…

– Labi, pietiek, – es pat negribeju par to domat. – Man ir vienalga. Ja vins vel kadreiz man pietuvosies, es izsauksu policiju, punkts. Vinam nav nekadu tiesibu iejaukties mana personigaja telpa, – es nervozi saciju un saku bakstit pirkstiem pa galdu ar Lizbetu. – Sudi, kas te par lielu problemu, – es pasmaidiju. – Vins vienkarsi nespeja mani pierunat parakstit so noladeto lietu. Ta tacu nav nekada mulkiba, ta ir lauliba, pat ja ta ir fiktiva.

– Bet vins teica, ka ir kaut kas tads, ko vins varetu darit, lai tu pardomatu, – tas mani satrauca.

Draudi? Iebiedet? Es jau esmu izlemusi, ko darisu saja gadijuma. Es izsauksu sausmigos policistus un laussu viniem ar vinu tikt gala. Sadi piedzivojumi vien man nav domati. Es esmu vaja sieviete, un esmu pilnigi spejiga lugt palidzibu varas iestadem.

– Tu izskaties ta, it ka butu nokavejusies uz treninu, – es paskatijos uz savu pulksteni. Ja, es gribeju vinu aizsutit prom un palikt viena. Man vienigaja brivaja diena vel bija daudz daramo darbu. – Es tev piezvanisu velak.

– Ja dakteris nelaiks, zvani man. Mes ar Maiku atbrauksim un ieskruvesim vinam smadzenes, – iedrosinaja mani Liza, stingri panemot manu roku sava.

Ne. Maiks ir pedejais, kas vinai vajadzigs. Vins mil vinu lidz sirds dzilumiem, bet vins ir skarbs puisis. Visus sit ar nuju. Tas ir nemitigs adrenalina uzpluds. Divas reizes gandriz iekluva kriminalaja nozieguma.

– Es varu iztikt bez Maika,» es klusinam teicu. – Starp citu, pasveicinies ar vinu no manis, – es pieklajigi teicu, lai vins par mani neko sliktu nedomatu. Labak lai es ar vinu draudzejos.