??ir?an?s ar m??oto
Шрифт:
"Ak, varbut pec daziem menesiem…" Pont-Arua izslejas no skapja, atkapjoties uz damu istabu. Ejot vins izdomaja ricibas planu. Sagustijis savu jauno sievu, nekavejoties atstajiet so pretigo provinci uz visiem laikiem. Zangrija ir liela valsts, un maz ticams, ka Holders ilgi to mekles.
Un skita, ka hercogs lasija vina domas:
– Ejam, Ian. Sis glevulis nav pelnijis tiesibas saukties par virieti.
3 nodala
Rena steidzas pa istabu, nespedama nomierinaties. Nebeidzams gajiens no aizslegtam durvim lidz logam, kas aizsprostots ar raupjiem deliem. Gaju, lidz saku justies ka svarsts – uz prieksu un atpakal. Meitene bija nogurusi lidz speku izsikumam, tacu nevareja piespiest sevi apgulties vai pat apsesties. Bija bail nekusteties, jo pedejas brivibas minutes strauji pluda prom, un pasas bezspeciba skita ka lasts.
Leja notika sapulce. Pont-Arois paradijas Marso ipasuma velu vakara. Leira Selezija vinu uznema viesistaba. Tacu sodien pat kalpi nedomaja te iet gulet – muizas logi bija spozi izgaismoti un naktssargi, pieradusi, ka saja partikusaja rajona visi iet agri gulet, vairakas reizes klauveja pie ardurvim. lai noskaidrotu, vai Leira Te'Marso viss ir kartiba.
Pargurusi no satraukuma un veltigiem meginajumiem ar matadata palidzibu panemt sledzeni vai izplest delus, Rena noguruma nokrita uz gultas. Un tad koridora atskaneja smagi soli. Meitene kluva piesardziga un uzleca, atkal saspringta ka atspere. Atslega saka griezties atslegas cauruma, un uz slieksna paradijas Ingmara te'Marso bliva figura. Rena pakapas talak no durvim. Tevs meitai pieversa uzmanibu reti – tikai guvernansu vai otras sievas sudzibu del, un tad tika izmantoti draudi un pat spiekis. Tevs uzsita pret gridu ar smagu metalisku ladi un drumi paskatijas uz savu meitu.
"Seit ir jusu nevertiga mates kazu kleita, jus varat to valkat." Arin skirne liek par sevi manit! Vina aizbega, atstajot mani un manu meitu, kad piezvanija kads nelietis. Un tu, ta pati miskaste, esi gatava iet pret savu vecaku gribu.
"Es nebegsu no majam, tevs." Es vienkarsi nevelos preceties ar so kroplo grafu!
"Vinai nepatik ligavaina sakroplosana!" Ko tu gribi taja, saja vina roka? Vins nav amatnieks, vinam jau ir lidzekli, lai dzivotu. Bet aristokrats tevi padaris par Sjerru!
– Ak, vai tas dod laimi, tevs?
"Tu, meitin, tapat ka jusu mate, nesaproti, kas ir laime." Skaista seja nav muziga, bet tituls un bagatiba pieskir cilvekam svaru. Eh, ko lai tev saka, tu esi otrais Arins. Bet es nelausu jums begt un mus apkaunot! Tu sodien apprecesies, un tad lai virs atbild par tevi, palaidniga meitene.
Rena sastinga ta, it ka tevs vinai butu iesitis.
– T-sodien? "Meitene saspieda plaukstas locitavu, lai parliecinatos, ka tas nav murgs vai delirijs. – Bet tas nav iespejams!
"Viss ir iespejams, ja jusu maka ir zelta lei." Un jusu ligavainis neskopojas! Selezija jau ir sutijusi bridinat priesteri templi… Lai tu butu gatavs lidz ritausmai, vai dzirdi? Es nosutisu kalponi paliga sagatavosanas darbos.
Durvis aizveras un atslega pagriezas ar cikstesanu. Driz atgriezas cienijamais leirs, iegruda istaba jaunu kalponi gara sniegbalta prieksauta un, uzskatot, ka teva pienakums ir izpildits, aizgaja pavisam.
– Uh, labi darits, mana nabaga jaunkundze! – Lea saka plapat, kad Leiras smagie soli dardeja leja pa kapnem. – Vini jus nodeve par invalidu! Vins, protams, ir ieverojams cilveks, to nevar noliegt, tacu vins ir sapigi stingrs!
Rena pieleca pie meitenes, satverot vinas rokas. Vina priecajas, ka paliga tika sutita mila, vieglpratiga Lea, nevis vecais velnis – vinas pamates kalpone.
– Lea, mila, palidzi! Es nevelos preceties ar grafu un nekad vinu neprecesu!
– Ka tu vari neiznakt, mans dargais? Man tevis zel, bet tevi aizvedis uz templi, bet tur nebus… – Meitene peksni partrauca teikuma vidu: – Lai gan, pagaidi… Pie mums ir istaba. templis, kur ligava var but viena un lugt Teju. Tur ir zems logs… Atceries tikai pagajuso gadu, miesnieka meita no blakus ielas aizbega ar jaunu ieredni no zalumu veikala, un vinas vecais ligavainis palika bez darba!
– Bet ta ir taisniba, sis stasts toreiz izraisija aziotazu. “Rena nogurusi berzeja deninus un atkal saka staigat pa istabu. "Es nevelos celt kaunu savam tevam, bet vins pats uzstaj, ka es esmu ka mana mate…"
Lea nozimigi pacela raditajpirkstu.
"Vecie kalpi, tie, kas pazina ieprieksejo saimnieci, saka, ka Leira Arina rikojas pareizi, begot!" Leira Marso ar savu greizsirdibu nedeva vinai dzivibu, tapec vina to nevareja izturet.
"Bet es vinu nemaz neatceros… Ak, nac, Lea, palidzi man izjaukt ladi, ko atnesa mans tevs." Padomasim, ko darit. Varbut tas templa logs vel nav aizskarts.
Kamer istabene knibinajas ar atslegu un spitigo lades sledzeni, Rena piegaja pie loga. Kluva gaiss. Caur delu plaisam meitene sava darza ieraudzija lekno terliciju un cerinu krumu aprises. Ziedi vel nebija redzami, tikai silueti. Cik daudz speka un magijas vina ieleja briniskiga, vienmer ziedosa darza audzesana! Tagad vina aizies – vai vinu sagaida laime vai muziga melanholija, bet darzs ka dveseles dalina te paliks. Tas pamazam saks savaldit, ja vien igna pamate vispar nepaveles izravet savus augus un ierikot zalienu saja vieta. Vina vienmer draudeja to izdarit.
Rena pasmaidija – milestibas pret dabu koptais darzs vinai davaja Ianu un vina milestibu. Kadu ritu jauna aristokrate, parsteigta par skaisto, skaidri izplanoto priekspilsetas darzu, kura dzivoja turigi tirgotaji, paskatijas caur dzivzogu un ieraudzija vinu. Un Rena, kas vienkarsa darba kleita un prieksauta rosijas pie rozem, ieraudzija Ianu. Ta sakas vinu milas stasts – ar intereses, zinatkares un apbrinas pilnu skatienu apmainu. Simboliski, ka viss beidzas ar skatienu. Kad pamate vinu vilka uz izeju, Jana skaistajas zilajas acis virmoja dusmas, izmisums un ilgas.
Vinu milestiba ir beigusies. Vai ne? Ja vien vinai neizdosies izbegt no pamates skavam, viss tiesam bus beidzies. Ak, vini saka, jus nevarat izbegt no ta, ko dievi likusi …
Rena apnemigi devas uz mazo biroju istabas sturi un, panemusi tuksu papira lapu, uzrakstija dazas rindinas. Neparlasot, lai nemainitu savas domas, vina salocija zimiti sturi un pasniedza kalponei.
“Klausies, Lea, no rita, tiklidz mes esam atbrivoti, skrieniet ka bulta uz hercoga Holdera savrupmaju un personigi nododiet so zinu Ace Jan Dey’Gard. No ta ir atkariga mana dzive, nepievil mani, dargais! – Rena raknajas pa biroja atvilktnem un izvilka adas somu, kura dzinksteja monetas. – Luk, panemiet so maku par labu – visi mani ietaupijumi ir seit.