??ir?an?s ar m??oto
Шрифт:
Hercogs pievienojas pratinasanai:
– Pagaidi, mila, kurs tiesi templis? Vai ir kada piezime no tavas saimnieces?
Lea ievaidejas un, nikni satverusi rokas, izvilka no krutim saburzitu trissturi, kuru Rena vinai pasniedza.
No sajusmas tricosam rokam Ians atlocija papira lapu, kas bija neverigi izrauta no piezimju gramatinas.
“Milie, vini mani appreces ar grafu un ritausma aizvedis uz Tejas templi, kas atrodas Sveto gobu birzi. Es uzburu, glab mani! Milu tevi, Rena."
"Ritausma," Jans cuksteja.
Vina acu zilums ieguva teraudu nokrasu. Jaunais virietis velreiz parlasija zimiti un nolika to, pedejo reizi noskupstidams nelidzenas linijas. Apmainoties ar skatieniem ar hercogu, jaunais Ace atvera portalu un iegaja ta spozuma, atstajot tevu tikt gala ar kalponi.
Hercogs Holders paskatijas uz pulkstena artefaktu un sarauca pieri: tas bija uzausis pirms aptuveni divam stundam.
"Kapec tu uzreiz neatnesi zimiti, berns?" vins maigi nosaucas.
Lea skumji sasita rokas.
– Ak, jusu gods, sasodita ragana Agija nelava man iziet no majas! Man bija jaizmanto viltiba, lai vinu ieslegtu pieliekamaja, tikai tad es izlistu ara. A, un es te skreju… – Te vina partrauca stastu un smagi noputas: – Tagad, protams, saimniece mani izsitis.
"Vina kundzibu vajadzetu uzrunat ka "jusu augstibu", kalngals…" sulainis bija sasutis par etiketes parkapumu.
Bet hercogs noradija uz vinu. Holderam nebija ne jausmas, kada ragana iejaucas Irenas sutnim, tacu vinu parnema lidzjutiba un ciena pret kalponi, kura riskeja zaudet darbu, jo bija uzticiga savai saimniecei.
– Par sniegto informaciju, berns, es tev iedosu vietu pie sevis, ja velies.
Leas acis uzreiz mirdzeja ceriba.
"Paldies, tas ir tik dasni, jusu darga…" vina apstajas un, bailigi paskatijusies uz sulaini, nekavejoties izlaboja un nolieca galvu: "Eh… Jusu zelastiba!"
Hercogs atvera portalu un versas pie sulaina:
– Klok, pabaro meiteni un lauj vinai atpusties. Un lidz vakaram nosutiet vinu uz ipasumu. Pasaki Dorganai, lai vins atrod vinai darbu.
* * *
Grafa cipslainais plecs sapigi iespiedas Renas vedera. Virietis gaja parliecinatiem, nosvertiem soliem, ka uzvaretajs, kurs atgriezas no kara ar likumigu trofeju. Meitene, joprojam atgustoties no pretigas znaugsanas ainas, kuras laika vinai izdevas patiesi, no visas sirds ienist savu ligavaini, saprata, ka vinai atlicis tikai paris minutes. Tiklidz laulibas tetovejums piezemesies uz vinas rokas, viss bus beidzies.
Sakopusi drosmi, Rena parvareja nespeku un pacela galvu. Uguns birzi uzliesmoja, un tas vina vel vairak izraisija naidu. Sis nelietis par velti ir izpostijis tik daudz skaistu koku!
Rena aizvera acis un saznaudza dures, piesaucot speku un cukstot burvestibu. Zidaina zaliena zale saka rosities un savija viriesa augstos zabakus. Viens solis, otrs, un tad grafs paklupa un, meginot atbrivot kaju no zales slazda, zaudeja lidzsvaru. Meitene, bezpalidzigi karajoties Pont-Arua pleca, aizlidoja uz saniem, sapigi atsitot sanu pret zemi.
Lamadamies, grafs sastinga soka, censoties piecelties. Tas neizdevas, jo negaiditi speciga zale pielipa pie vina vienigas rokas, velkot vinu zeme. Virietis dusmigi noruca un izrava stublajus aiz saknem, bet neskaitami augi, lai ari vaji, drosmigi iekapa vinam seja, satvera kaklu un matus, satvera rokas un savija plecus.
Rena pieleca un, cukstejusi koku saknem paveli drosi ietit grafu, pacela svarkus un ka bulta metas birzs dziluma, kur uguns zilie dumi izplatijas pa zali un sajaucas. ar miglu.
"Beidz, kuce… vienalga… es atradisu!.." Pont-Arua kliedza vel kaut ko, bet zale, kas ielida vina mute, tiklidz vins to atvera, trauceja artikuletai runai. Kati, kas piekeras vina matiem, vienmerigi pievilka galvu zeme.
Grafs joprojam cinijas ar zali, kas vinu smaceja, kad no zem velenas slana izlauzas garas, elastigas gobas saknes, pacelot gaisa zemes gabalus. Ka melnas pazemes cuskas tas acumirkli savija grafa kajas.
8 nodala
Marso dzivesbiedri jau steidzas grafam paliga. Pati Leira Selezija tagad atgadinaja meza magijas radijumu – vinas izspurusajos matos, kas spraucas uz visam pusem, bija aizkerusas nobruzatas efejas skropstas, no kuru slazdiem vinu tikko bija atbrivojis virs. Pieskrienot pie toposa znota, Leira atklaja, ka vins jau tik tikko elpo, jo ne tikai viss kermenis un vieniga roka, bet ari galva bija ciesi savijusies ar suligi zalam zalem. Selezija meginaja ar rokam atsketinat so negodu, tacu, tiklidz zale plesigi sniedzas pret vinu, sieviete iekliedzas un atri metas prom, ar bazam lukodamas vai nu uz Pont-Arois, kas bija izklats zem zales kartas, vai ari tuvuma degosie koki.
– Virs, pasteidzies!
Leirs te'Marso stipri atpalika no savas jaunakas sievas un, elsdams un klibodams, traucas uz notikuma vietu. Zemes stihija, kuru Rena tik prasmigi aizstaveja, tika mantota no teva. Tiesa, atskiriba no meitas, kura attistija davanu un slepus no gimenes lasija no pilsetas bibliotekas aizgutas macibu gramatas par elementaru magiju, leirs reti pieversas dzimtajai stihijai. Lai vaditu ausanas fabriku, zemes davana nav ipasi vajadziga; Marso panakumus guva tikai ar biznesa gudribu un ienesigu pazinu palidzibu, kuras palidzeja nodibinat vina otra sieva. Tagad, vaidedams un lamadams savu neratno meitu, kura "bija pilnigi kluvusi par neliesu mati", vins izmisigi meginaja izdomat magiska tikla plusmas un virzienus, ko Rena bija uzmetusi par savu nevelamo ligavaini.
– Ak, bedas mums, dieviete ir dusmiga! – priesteris no talienes kliedza. Bet vinam bija vienalga par gusteknu grafu un Marso laulatajiem. Pieskrejis pie liesmojosajiem kokiem, vecais virs nokrita uz celiem un saka dedzigi lugties, skalu skindonu pavadijuma, ar kuriem dega neapstradata malka, un zem dasnas, svilposas dzirkstelites izkliedes. – Piedod, meness seju Teja! Piedod… nededzini svetbirzi!
Seit Leiram Marso izdevas atsketinat no grafa sapinusajam saknem spaidu jaku. Pont-Arua, nurdedams no bezspecigam dusmam, izrava roku un ar varu aizbega no zales kokona. Vina seja bija purpursarkana no gaisa trukuma un centieniem atbrivoties, un vina lupas triceja aiz dusmam:
– Varas iestadem vajadzetu likt tavai meitai nesat pretmagisko rokasspradzi, to nenovelkot, vina ir bistama! Iesniegsu sudzibu Burvju padomei… Bet vispirms…
Vins nepabeidza runat, jo taja bridi veselas udens straumes krita uz degosajiem koku vainagiem un tuvuma esosajiem cilvekiem. Debesis pacelas tvaika stabs. Acumirkli nodzesot uguni, lietus beidzas tikpat peksni, ka bija sacies, atstajot aiz sevis degosu smaku, asus dumus, kas izplatijas par paroglotu mizu, un apmulsusus, apmulsusos cilvekus.