P?rmai?u v?ji
Шрифт:
Pjotrs Danilihs, ka es domaju, jau bija kajas.
– Ak, Oleg, tas esi tu! – spragstvielu tehnikis tikai uz sekundi pacela acis, lai paskatitos uz mani, un atgriezas pie sava biznesa. Tagad vins rosijas kaste, uz kuras bija uzzimets galvaskauss. Visticamak, vins gatavoja savas spragstvielas. – Un tu tomer esi pirmais. Es tiesam to negaidiju. Pat mani puisi vel nav ieradusies. Ej, paker savu ieroci, kamer esi pie ta, kada jega teret savu laiku?
Bet tas ir diezgan divaini, ka es ierados pirmais. Man likas, ka tad, kad atbrauksu, visi jau bus klat. Bet ne!
Bet varbut es uztraucos par velti? Kas vainas, ka citi nedaudz kavejas? Tas varetu viegli notikt. Mes visi esam cilveki, un mes visi medzam kludities.
Un seit ir Fomics. Vins guleja uz koka kastes, no kuras, man skiet, nekad nebija izgajis, un klusi snaca. Butu jauki vinu tagad nobiedet, bet tad tu no vina dzirdesi pietiekami daudz lietu, ka uzreiz nozelosi izdarito. Ausis saritinasies un neizgriezisies, un tas ir tikai labakaja gadijuma. Ne, labak ar vinu nejokot velti. Fomics drosi vien bus nelaimigs, ka es vinu pamodinasu, un patiesiba es vinam todien jau otro reizi prasisu lozmeteju.
Savadi, bet vins neizteica neko citu ka vien neskaidru murminasanu. Acimredzot Pjotrs Danilihs vinu bridinaja, ka es naksu. Citadi mana nabaga galva butu lijusi visizveligakie lasti. Fomics, par to iedevis lozmeteju un paris zurnalus, vel mazliet nomurminaja un atkal apgulas uz kastes. Vins ir viegls guletajs, ja nedaudz pieskarsies vinam, vins tulit pamodisies. Tatad var teikt, ka musu ieroci ir samera drosi.
Atgriezoties pie Pjotra Daniliha telts, es redzeju, ka vina komanda jau ir pilna sastava. Un pilna kaujas gataviba. Pietruka tikai Ostapa. Drosi vien vins driz ieradisies.
Pjotrs Danils mani iepazistinaja ar savu komandu. Neviens nevienu no spridzinatajiem nesauca varda, tapec viniem bija iesaukas. To, kurs bija mazakais gan auguma, gan miesasbuves zina, sauca par Tow. Veseligakais un bardainakais ir Lesijs. Tas, kuram uz vaiga bija tetovejums, pelniti nesaja iesauku Jaguars – galu gala si raiba kaku dzimtas parstavja seja bija tetoveta. Nu, pedejais, gerbts oranza kombinezona, ko pirms holokausta parasti valkaja vai nu kanalizacijas stradnieki, vai viesstradnieki, sauca par Suharemu.
«Nu, tagad, kad esat satikusies un visu zinat, mes varam doties cela,» sacija Pjotrs Danilihs, uzmetot mugursomu uz pleciem.
– Pagaidiet, ka ar Ostapu, vins nenaks mums lidzi? – Es biju parsteigts.
– Kapec, vins iet. Neuztraucieties, Oleg, mes vinu sagaidisim Novocerkasska. Vinam ta bus ertak.
Es paraustiju plecus. Labi, pie Novocerkaskas, tatad pie Novocerkaskas.
Tomer sis Ostaps man isti nepatika. Vins bija kaut ka aizdomigs, divains un neuzticams, vismaz ne man. Bet, ta ka Pjotrs Danilihs vinam tic, man nekas cits neatliek, ka palauties uz demoletaja instinktiem. Cik pazistu Pjotru Danilihu, vins vienmer ir spejis saprast cilvekus.
Tunela sakuma, kas veda uz Spasskaya pusi, mus gaidija divas rokas masinas. Tas speciali mums tika atvestas no «Aleksandra Nevska laukuma». Ta ka viena ratinos vareja izmitinat tikai cetrus cilvekus, un musu grupa, ja rekina ari Ostapu, kurs vel nebija klat, sastaveja no daudz lielaka cilveku skaita, tad bija divi spekrati. Katra no tiem uz augsta lakta karajas laterna ar sveci ieksa, lai tuneli butu vismaz kada gaisma.
Es, Pjotrs Danilihs, Lesijs un Jaguars iekapu pirmaja ratina, bet otraja vieta ienema attiecigi Sukhari un Paklya.
– Nu, Oleg, atbildi man, vai tu esi kadreiz braucis ar tadu kolosu? – Lesijs jautaja.
«Nu, man kaut ka nevajadzeja,» es atzinu.
«Bet tagad jums ir tada iespeja,» Lesijs viltigi pasmaidija, it ka vinam butu nodoms veikt netirus trikus, un turpinaja: «Tatad, viss ir loti vienkarsi.» Jus panemat rokturi no vienas puses, un es to no otras puses. Un pa vienam nolaizam to uz leju. Izskatas pec supulkresliem, kas atradas rotalu laukuma… Galvenais ir necensties, preteja gadijuma jus atri nogursit, tas ir viens, un, ja mes nepaspejam laikus, paleninaties, tas ir divi. Sapratu?
«Protams, viss skiet vienkarsi,» es saciju un satveru rokturi. Novilkts leja. Vina piekapas ar grutibam, bet pats galvenais ir tas, ka vina piekapas. Pec tam Lesijs vinu nolaida. Lenam devamies cela. Mums sekoja Sukhari un Pakli ratini.
Kad mes attistijam pienacigu atrumu, es partraucu pules, lai nolaistu rokturi. Likas, ka pati svira automatiski pacelas uz augsu un pec tam noliecas uz leju. Mes virzijamies diezgan atri, un Pjotrs Danilihs katram gadijumam tureja roku uz bremzu sviras.
Tiesi tapat man acu prieksa pazibeja caurules, ar kuram tika «raibinatas» tunela sienas. Dazreiz bija redzami celi, kas veda uz nezinamu galamerki. Pareizak sakot, es to vienkarsi nezinaju.
Pamazam ratini saka zaudet atrumu. Goblins satvera rokturi un pamaja man:
– Nac, Oleg, pieliecies.
Es pieliecos. Tapat ka pirmaja reize, man nacas pielietot fizisku speku, tacu loti driz vajadziba pec ta pazuda. Pamazam musu ratini uznema atrumu un tagad brauca piekraste. Gaisa straumes trapija man seja un izvazaja matus. Cik si ir patikama sajuta!
– Ei, Jaguar, par ko tu doma? – Pjotrs Danils negaiditi jautaja. Vins skali jautaja, jo ritenu dardonas del uz sliedem dzirdamiba bija slikta.
Jaguars pamodas, it ka no miega, un saskrapeja savu vaigu, uz kura atradas tetovejums.
– Ja, par neko, vispar…
«Nu, es redzu no jusu sejas, ka kaut kas jus trauce.» Nu, saki, varbut tava dvesele jutisies labak.
Jaguars kadu laiku kluseja, skatijas uz gridu un tad sacija:
«Es domaju par navi, Peter, par navi.» Kas notiks talak, kad es nomirsu? Kas tur notiek arpus dzives? Vai es noklusu debesis vai elle? Vai varbut tas viss ir mulkibas?