P?rmai?u v?ji
Шрифт:
– Eh, zen, vai tev nav par to agri domat, vai ne? – Pjotrs Danils pamaja ar galvu. – Atmet, Jaguar. Tava vecuma pat domat par navi… Vai tu esi no prata?
– Nu ko? Ko darit, ja es varu pamest slidas jebkura laika? Galu gala jus nekad nezinat, kas notiks. Un vel jo vairak musu profesija.
– Pastastiet man so runu, – Pjotrs Danils bargi sacija. – Saprata mani. Patiesiba Olegs sez seit kopa ar mums, un vinam nav jaklausas jusu domas par navi.
– Ko, vins pats nesaprot, vai ka? Vins visu lieliski zina. Tas varetu viegli nomirt, tapat ka mes parejie.
Man nepatika Jaguara runas, ak, man tas nepatika. Pat ja mes garigi noliekam mala visas runas par manu personu, tajas joprojam ir maz laba. Ja, es zinu, ka gandriz katru dienu lieku adu uz linijas. Nemiet, piemeram, Jura un es mainas. Paris reizes nacas iesaistities apsaudes ar
Pjotrs Danilihs piecelas kajas un ar plaukstu specigi iesita Jaguaram pa seju. Pat ritenu rukona es skaidri dzirdeju pikanto plauku.
– Tas ir prieks jums, lai nakamreiz pardomatu, ko saki, un turetu muti ciet. Vai velaties visiem sabojat garastavokli? Vai velaties, lai visiem kritas morale? Vai tu esi bez prata, Jaguar? – Pjotra Daniliha balsi vairs nebija bijusas dusmas, tacu bija daudz parmetumu un parmetumu. – Un pats galvenais, kapec tads pesimisms, es par to nekad neesmu teicis ne varda, bet tas ir jusu zina…
Jaguars piespieda roku pie vaiga un nomakts paskatijas lejup. Protams, ka sapes pec tada tada sitiena. Lai gan Jaguars kluseja, man skita, ka vins nozelo to, ko bija sacijis pirms minutes. Man pat bija vinu zel; iespejams, visi vina vardi bija nervu sabrukuma vai tamlidziga rezultats. Diez vai vins, pie pilna prata budams, ko tadu butu teicis.
Atlikuso celu lidz Novocerkasskai nobraucam klusedami, neviens neizdvesa ne skanu. Kad musu rokas masinas ieradas vieta, mes apstajamies un izgajam uz platformas. Vairaki cilveki, kas atradas stacija un veroja musu ierasanos, mus ar interesi veroja.
Pjotrs Danilihs lika mums palikt tur, kur esam, un nekur neiet, lai, tiklidz Ostaps atnaks, mes nekavejoties kravatos un dotos. Zel, bet es planoju aizbraukt pie Zinaidas Petrovnas un atvainoties par vakardienu. Nu varbut izdosies atcela?!
Pagaja desmit minutes, un Ostaps joprojam neieradas. Interesanti, vai vins vispar zina, ka mes jau esam seit un ilgi gaidijam vina ierasanos? Mani mocija neskaidras saubas, ka atbilde uz so jautajumu ir noraidosa.
– Pjotr Danilc, varbut vari aiziet pie vina un pasteidzinat? – ieteicu, kad pulkstena ciparnicas raditaji skaitija piecpadsmit minutes.
«Es to butu darijis jau sen, ja zinatu, kur vins dzivo.» Vins man vakar skaidri pateica, ka ieradisies, tiklidz mes seit ieradisimies. Un kas?!
Tapec es jutu, ka Ostapam nevar uzticeties, vins bija neuzticams puisis. Un, ja nemam vera pasreizejo situaciju, tad ta ari iznak.
– Tad varbut man kadam pajautat? Vini drosi vien vinu seit pazist.
Tomer nevajadzeja jautat. Pats pasakuma varonis jautra soli devas mums preti. Panacis komandieri, vins atri noburkskeja, it ka zinotu:
– Atvainojos, ka kaveju, es nedomaju, ka ieradisies tik atri.
– Un ko tu visu so laiku dariji? – jautaja Pjotrs Danilihs.
«Es ludzu,» Ostaps atbildeja. – Man pasam, jums un veiksmigai operacijas pabeigsanai.
– Skaidrs. Apsedies, ir laiks doties.
Sasedamies savas vietas tapat ka pirmo reizi, tikai tagad pie sviras manis un Lesija vieta bija Pjotrs Danils un Jaguars. Paklja un Ostaps parnema kontroli par otro ratinu.
Mes devamies talak. Ta ka Ostaps bija jagaida diezgan ilgi, musu motorvagoni brauca atrak neka parasti. Un visi kluseja, it ka butu piepildijusi muti ar udeni. Ta ka tagad biju nomainits, vadot ratinus, es uzmanigi ieskatijos aizmugures tumsa, gaidot, ka no turienes varetu izlekt kadas radibas. Jau kops piecpadsmit gadu vecuma es zinaju, ka tuneli ir vairak vai mazak drosi. Man teica, ka visi celi un caurumi, no kuriem mutanti var ieklut musu zara, ir nojaukti vai aizsprostoti. Tacu nekad nevareja izslegt iespeju, ka radijumi varetu atrast veidu, ka seit noklut.
Par laimi, mes driz nonacam Aleksandra Nevska laukuma stacija, un es atdzivojos, paskatijos stacijas vestibila. Lai gan esmu seit bijis vairakas reizes, joprojam braucu cauri, tapec man nebija laika apskatit visas tas atrakcijas. Un tagad, kad manas rokas nebija aiznemtas ar ratinu vadisanu, butu greks neizmantot so iespeju.
– Oleg, vai tu zini sis stacijas vesturi? – Pjotrs Danilihs pagriezas pret mani un pat nedaudz paleninaja ratinu atrumu.
– Nu ja, nedaudz.
«Tad laujiet man jums pastastit.»
Protams, no manas puses nebija nekadu iebildumu. Man patik macities kaut ko jaunu. Un nav civilizeti atteikt cilvekam, kad vins velas tev kaut ko pastastit, it ipasi, ja tas ir Pjotrs Danilihs. Taja pasa laika mes apstajamies, lai panemtu partraukumu.
– Izskatas ta… «Aleksandra Nevska laukums-2», kur mes sobrid atrodamies, ir dzila kolonnu stacija. Tas dzilums ir aptuveni 60 metri.
Stacijas iekspusi veido divas arkades apvienotas kolonnu rindas ar slipam malam apaksa. Galerija, kas izklata ar baltu marmoru, zinama mera atgadina senas krievu nocietinatas pilsetas muri. Velvju un lampu rievojumu soli, ka redzams, nesakrit, tadejadi uz stacijas griestiem veidojas divains enu raksts. Par to man stastija viens no draugiem, es pats to nekad nebutu uzminejis. Tas pasas lampas izgaismo sanu zales. Trases sienu pamatne ir apdarinata ar puletu granitu. Pasas sienas ir izklatas ar dekorativiem paneliem, kas izgatavoti no apzimogotiem aluminija elementiem. Viena uz otras uzliktas zelta krasas ziedlapinas atgadina militara kedes pasta «zvinus». To zelta krasu shema lieliski sadereja ar balto marmora karnizi. Diemzel, ka pats redzat, gandriz visi sie svari tika atnemti, augsa bija palikusas tikai tris rindas – acimredzot vini nevareja tam tikt. Kam tie bija pielagoti – velns zina, bet man skiet, ka tie bija veltigi…
Patiesam, berniba es vienmer sis zelta plaksnes salidzinaju vai nu ar zivju zvinam, vai ar seno krievu karotaju brunam. Un tagad… tagad uz mums skatijas kailas pelekas raupjas sienas.
«2004. gada,» turpinaja Pjotrs Danilihs, «stacija tika nomainits apgaismojums – dienasgaismas spuldzu vieta tika uzstaditas natrija lampas, tapec stacija zaudeja daudz sava skaistuma. Laika gaita kedes pasts parstaja spidet. Jus drosi vien to vairs neatceraties. Tagad stacija vispar nav izgaismota, nevienam nav vajadziga…
Stacijas gala ipasa nisa, kas apgriezta ar zelta smaltu, bija paredzets uzstadit Aleksandra Nevska bronzas skulpturu. Tas autoram vajadzeja but kadam Gorevojam, tacu lidz stacijas atversanai skulptura nebija pabeigta. Velak kads cits telnieks Akimuskins, skiet, uznemas Aleksandra Nevska tela veidosanu. Bet ari sie plani man nezinamu iemeslu del neizdevas istenoties, un skulpturai speciali sagatavota nisa ir tuksa,» stastu nosledza Pjotrs Danilhs.
Interesanti interesanti. Es nezinaju daudz no ta, ko man stastija Pjotrs Danils. Un es pat pielauju, ka kads no vina komandas to vareja nezinat. Piemeram, Lesijs klausijas komandieri ar atvertu muti. Un Jaguars, ka man skita, izradija interesi par savu stastu.