P?rmai?u v?ji
Шрифт:
– Nu, luk, kam janotiek, ja kads idiots te iet garam. Vads izstiepsies, tapu atlaidis ar atsperu uzbrucejs, kas atsitas pret grunti. Drosinataja kapsula aktivizes drosinataja uzgali, caurdurot drosinataja kapsulu, kas, savukart, aktivizes detonatora vacinu, uzspridzinot galveno TNT ladinu. Nu, BOOM-BANG, kam seko saluts un, bez saubam, upuri.
– Un nemiet vera, ka vadu ir gandriz neiespejami noteikt. Tas nav daudz biezaks par cilveka matu, bet daudzkart stipraks,» piebilda Sukhari.
Tatad, labi, pienemsim, ka es atcerejos par vadu, jums seit nav vajadzigas lielas inteligences. Bet visi sie bundzinieki, drosinataji un kapsulas ir vienkarsi biedejosi. Ja man lugtu atkartot visu TNT ieklasanas procesu ar visiem terminiem un jedzieniem, es pieklajigi nosutitu so cilveku uz visiem cetriem virzieniem. Paldies Dievam, Pjotrs Danils to neizdarija.
– Nu, mes varam izklut no sejienes. Protams, es labprat redzetu, ka sie sarkanie radijumi tiek uzspridzinati uz musu tripwire, bet dziviba ir vertigaka. Tatad, kapiet zirgos, puisi, – Pjotrs Danilihs klusi sacija un pagriezas pret eskalatoriem.
Taja bridi no Vladimirskas atskaneja zabaku skanas. «Sarkanie» aizbega uz sejieni, un nebija saubu – musu dveselei ne mazak. Un situacija, kas tagad radas, man nepavisam nepatika.
Cetri «sarkanie» atri uzskreja pa kapnem un, ne varda nesakot, atklaja uz mums uguni. Protams, tikai stulbas amerikanu asa sizeta filmas varoni vispirms kliedz: «Stop!» un tad gaida, kad tiks nosauts.
Lodes svilpoja tiesi virs manas auss. Lamajoties peksni nokritu uz vedera un nosavos. Lodes, kas nejausi izsava no mana lozmeteja, divaina karta atrada savu merki. Vini noplava divus, tresais satvera vina ievainoto gurnu, ceturtajam paveicas visvairak – vins turpinaja stavet uz vietas, turpinot mums bagatigi liet svinu. Iss sapju vaids man aiz muguras vestija, ka viens no musu viriem ir ievainots, bet es nevareju saprast, kurs tiesi, jo visa mana uzmaniba bija pieversta izdzivojusajam «sarkanajam». Vins nelava man pareizi merket – vins izsava, netaupot patronas, acimredzot nesaprotot, ko dara. Vins bija sausmigs savejs, es nekad agrak nebiju satikusi tadu cali, lai gan, jaatzist, vins prata rikoties ar ieroci. Aptuveni divas sekundes vins nomainija lietotu zurnalu pret jaunu.
Man nebija ilgi jacies. Ostaps visu darbu paveica mana vieta. Vispirms vins ievainoja kaitinoso puisi apaksstilba, liekot vinam piekapties un nokrist, un pec tam piebeidza vinu ar merktiecigu sitienu tiesi aci.
Viens no «sarkanajiem», kuram izsavu cauri, kaut ko nesaprotamu nomurminaja un pat meginaja piecelties, tacu uzreiz nokrita uz muguras. Sis vairs nav iedzivotajs – vienkarsi bija zel teret vinam dargas patronas, tapec uzreiz versos pie savejiem, lai redzetu, kuram lode trapija. Jaguars tika ievainots. Vina krutis bija caurdurtas labaja puse, un, lai gan esmu lajs medicina, es ar gandriz simtprocentigu varbutibu varu teikt, ka nabagam nebija ilgi jadzivo. Parasti sada bruce ir letala.
Pjotrs Danilihs un Lesijs noliecas par Jaguaru.
– Yaga, ka tev iet? Nekluse, atbildi!
«Es… redzu…,» Jaguars aizsmacis noklepojas, «balta gaisma.» Ja… gaisma. Vins… man zvana.
– Jaga, Jaguars! – Pjotrs Danilihs iesaucas un uzsita draugam pa vaigu. – Lesijs, vins ir maldigs.
«Atstajiet vinu, mes vinu tik un ta nesanemsim, un vins netiks ara,» nomakts sacija Suhari. – Met vinu seit.
– Nu, es ne! – Lesijs spitigi teica. – Mes vinu nemsim lidzi. Lai kas tas butu vajadzigs.
– Gaisma! – Jaguars turpinaja atkartot. Vina seja kluva kritaina, un vins izgaisa. – Tatad tas ir tas, kas… notiek pec… naves.
– Goblin, sasodits, vismaz mazliet padoma. Ja mes vinu vilksim, tad ari mes tiksim ieskruveti. Kapec risket ar vinu dzivibam, vins tik un ta neizdzivos!
«Jus nevarat atstat vinu seit!» – Lesijs kliedza. Vina skatiens bija launpratibas pilns, bet kaut kur dzili dvesele vins saprata, ka Suhari runa patiesibu, Lesijs vienkarsi negribeja ar to samierinaties. Acimredzot vinam Jaguars bija kaut kas vairak neka tikai darba biedrs.
– Suhari taisniba, mes vinu atstasim seit.
– Un tu ari tur dosies, Peter?
«Seit miris vins var mums kalpot labak neka miris musu stacija.» Ja, tas bus nedaudz necilvecigi, bet, ja vilksim lidzi Jaguaru, tad visi gulesim.
Ignorejot Lesija neizpratne skatienu, Pjotrs Danilihs iznema no savas mugursomas granatu, spriezot pec pastaisitas izskata, un ielika to Jaguaram roka. Vins parstaja atkartot vardu «gaisma» un, satiekot komandiera acis, tikai pamirkskinaja, piekritot un pienemot no vina prasito.
«Ardievu, Jaguar,» vardi Pjotram Daniliham bija gruti, tacu tajos bija daudz no ta, ko vins gribeja pateikt, tacu vinam nebija laika.
«Nac, mums jaiet,» Ostaps paskatijas uz Jaguaru un skreja uz eskalatoriem.
Saja bridi ieradas vairak «sarkano». Soreiz vinu bija daudz vairak, un vini radija daudz nopietnakus draudus neka tie, kurus bijam nogalinajusi piecas minutes ieprieks.
– Bedziet, Ostap un es vinus aizturesim, – es kliedzu, labi zinadama, ka paklauju riskam ne tikai sevi, bet ari Ostapu, vinam neprasot, bet vins pat nedomaja iebilst.
– Ej, Olegs runa biznesu. Mes atgriezisimies… ar Dieva palidzibu,» vina pedejie vardi izklausijas kaut ka nedrosi, nepatiesi. Protams, kada ir ticiba, kad mes divata ejam pret desmit brunotiem cilvekiem. Seit neviens nevar palidzet, var palauties tikai uz sevi un savu tanti, lai veiksies.
Sarkanie jau skreja mums preti. Labi, ka demoletaji nestridejas un tomer saka kapt leja uz ratiniem. Jaguars, smagi elpodams, guleja man blakus un akli skatijas griestos. Vinam bija atlikusas tikai tris minutes dzivot.
Sarkanie bija loti tuvu strijai. Manas lupas saka veidoties viltiga smaida no domas, ka bus liels badabum, bet mans smaids acumirkli pazuda. Viens no «sarkanajiem» peksni apstajas, izplesot rokas uz saniem, paveledams darit to pasu.
– Visi staviet! – vins iesaucas. – Seit kaut kur ir uzstadits atvienosanas vads.
Kada gnida! Un ka vins uzmineja? Bet vins nevareja pamanit vilksanu; pat tuvplana es to redzeju tikai no noteikta lenka.
«Sarkanais», kurs atklaja vadu (es vinu nosaucu par Gudrais puisis), nometas cetrrapus un acimredzot saka meklet vadu. Tikmer tie, kas bija aiz vina, saka saut uz Ostapu un mani. Mes paslepamies aiz sienam un tikai reizem atsavam. Uz Jaguaru savieni netika raiditi. Vai nu vini neuzskatija vinu par draudu sev, vai ari domaja, ka vins jau ir miris, kas kopuma nebija talu no patiesibas.