P?rmai?u v?ji
Шрифт:
Aiz mums paradijas vel viens tunelis. Nonacam Ligovka, tas ir, Ligovska prospekta stacija. Seit mes dezurejam kopa ar Juru. Turpat gala, kur beidzas platforma, ka barikadem sakrauti smilsu maisi, un tiem virsu lozmetejs. Tas ir vecs, it ka no pilsonu kara, tacu tas filme ka jauns un nekad nav palaists nepareizi.
Seit mums bija japarsezas vilciena. Ta ka sodienas dezuranti ieradas ari no Ladozskas, vini izmantoja rokas masinu, un tagad vinu automasina blokeja musu celu. Tapec mes nedevamies no sevis, lai nonemtu vinu ratinus no musu cela, bet vienkarsi parvietojamies.
Tagad somas bija sakrautas sliezu malas, lai netrauceti varetu doties talak. Vasja un Lesa, kuri sodien dezureja pedejas stundas, pamaja mums ar rokam, noveleja veiksmi un saka buvet barikades atpakal. Driz vinu vieta vajadzeja ierasties Dimam un Seryozha, un pec tam mes ar Juru parnemsim dezuras.
Kad braucam dazus simtus metru talak no Ligovkas, manas acis skita aizmiglojusas ar melnu plivuru. Ratini, tunelis, Pjotrs Danilihs, vina komanda – es to visu neesmu redzejis. Bija tikai tumsa un nekas vairak. Bet peksni attels saka lenam skaidroties, it ka migla saktu lenam skist, atklajot, kas ar to bija slepts.
Es redzeju tris cilvekus. Es nevienu no viniem nepazinu un, visticamak, nekad nebiju pat redzejis. Viens gaja pa prieksu, parejie divi vinam nedaudz aiz muguras. Pirmais, acimredzot, bija galvenais saja gajiena. Vina seju slepa kapuce, tapec es nezinaju, ka vins izskatas; Ar vienu roku vins tureja Stechkin pistoli, kuras stobrs bija nolaists zeme, bet ar otru glabaja to jakas kabata. Parejiem diviem par pleciem bija uzliktas parastas Kalasnikova trieciensautenes, un katram vidukla macina bija pistole. Vina piere dega laterna. Un, ja ta, vini gaja tumsa, domajams, caur tuneli.
Ir 100% drosi, ka tie nebija zali. Ikviens, kurs bija no Nevsko-Vasileostrovskas linijas, bez iznemuma valkaja uz apgerba atskirigu zimi – zalu apli, kura bija ievilkta zivs. Es neko tadu nepamaniju ar siem pasiem tipiem.
Peksni attels pazuda, un es atkal ieraudziju sev prieksa pazistamas sejas. Pjotrs Danilihs, Jaguars un Lesijs noliecas par mani un parmainus kustinaja rokas man deguna prieksa.
– Vai beidzot esi atjedzis? – visi tris palidzeja man piecelties no gridas un apsesties uz solina. Ratini staveja uz vietas. Acimredzot vina tika aptureta mana kritiena del. – Kapec tu kriti bez iemesla?
– Kas notika? – Jutos ta, it ka pamodos no briesmigajam pagiram. Un, lai gan es nekad nebiju nemusi mute alkoholu, man nez kapec skita, ka piedzerusies cilveki no ritiem jutas tiesi tapat.
– Nu labi! Braucam mierigi lidzi, peksni tu – BAM! – un nokrita. Es biju bezsamana apmeram desmit sekundes un tad saku atjegties. Ka tu juties sobrid? – Pjotrs Danils lidzjutigi jautaja.
– Ja, nekas tamlidzigs. Vienkarsi mana galva nedaudz reibst un slikta dusa.
– Viss kartiba, tas paries. Biezi simptomi pec gibona. Un cik biezi jus to darat?
Es saraucu pieri, ka atcerejos.
– Ja, ka pirmo reizi. Es, Pjotrs Danilihs, kaut ko redzeju, labi, kad biju noguris.
Un vins pastastija viniem savu redzejumu. Mani klausities pienaca ari Suhari, Paklija un Ostaps.
«Kaut kas man saka, ka tas, ko Olegs redzeja, ir tikai pravietisks sapnis, ja to ta var nosaukt,» Ostaps drumi sacija.
– Tatad jus domajat, ka vins ne velti sapnoja par siem trim viriesiem? – Suhari noskaidroja.
– Tiesi ta. Oleg, tu saki, ka ieprieks vinus neesi redzejis, vai ne?
Es apstiprinosi pamaju ar galvu.
«Tapec, visticamak, jus satiksit sos tris nakotne.» Un loti iespejams, ka viniem bus svariga loma jusu likteni. Un, kas zina, varbut tie ietekmes citu cilveku liktenus.
– Ak, paskaties uz vinu, sasodita gaisregi! Vajag tikai salli galva un kristala bumbinu, un tu izskaties pec zilnieces,» smieklos izpluda Tova. Ari Ostapa vardi man skita mazliet traki, bet nez kapec nemaz negribejas smieties.
– Atzime manus vardus, si vizija nav bez pamata.
– Vai jus nejausi zinat, ka zilet, lasot roku? Nac, pastasti man, kada ir mana dzives linija, vai ne? – Pakla pastiepa Ostapam roku uz augsu, ar plaukstu uz augsu, un skatijas vina.
Ostaps noversas. Tad vins isi paskatijas uz Pakli plaukstu, un peksni uz sekundi man skita, ka vina acis pavid bailes.
«Es nezinu, ka,» vins teica.
«Tas ir divaini, es domaju, ka visi zilnieki zina, ka to izdarit,» Tovs atkal izpluda smieklos.
– Joker, paker kaju! – Pjotrs Danils nomurminaja. – Visi kapj ratinos, mes jau atpaliekam no grafika.
* * *
Tuvojoties Dostojevskai, savu ratinu kustibu nobremzejam lidz minimumam. Neizkapjot no tunela, izkapam no transporta lidzekliem un lenam un uzmanigi, censoties neradit troksni, devamies uz eskalatoriem, kas veda uz Vladimirskas staciju.
Pjotrs Danilihs mus visus aptureja un noradija uz mani un Ostapu. Vins ar zestiem paradija, ka mums diviem ir jakapj augsa un janogalina apsargi.
«Es sapratu,» es teicu ar lupam un saku kapt augsup pa eskalatora kapnem. Ostaps uzkapa man aiz muguras.
Jau puscela dzirdeju balsis. Vini bija divi: viens bija zems un kurls, bet otrs, atskiriba no pirma, bija augsts un cikstoss. To, par ko runaja
Noskaitijis sev lidz pieci, vins peksni piecelas un paskatijas apkart. Manam acim un ausim pietika ar vienu sekundi. Piecelies otrreiz, es jau zinaju, kur saut. Nez kapec es biju pilnigi parliecinats, ka manis izsautas lodes atradis savu merki. Un es nekludijos.