???ru?ies ?ener??a padomniece
Шрифт:
16. nodala
Prieksnieks mus aizveda uz lielu iepirksanas centru. Un es nolemu, ka vispirms vajag citus apavus, piekritu sim, jo biju loti nogurusi staigat savos tagadejos zabakos, varbut ir kaut kas tikpat skaists, bet erts? Pati nolemu, ka naudu noteikti atdosu savam prieksniekam velak, bet ta ka man tagad tas nav un man vajag drebju skapi, tad lai vins izklaidejas, ja grib.
Parsteigums bija tas, ka Renats Georgijevics pielaikosanai saka izveleties nepavisam ne elegantus apavus, mana prieksa rinda bija novietoti zabaki, kas vairak izskatijas pec armijas kaujas zabakiem, bet sieviesu salona versija nedaudz koketaka stila. .
Sievietes konsultantes plivo ap Suvorovu ar aizkustinosiem smaidiem, kuko un skiet gatavas cinities viena ar otru par iespeju aprunaties un vinu apkalpot, no malas tas izskatas smiekligi.
– Nu, vai tas ir erti? – generalis jautaja, kad uzvilku pirmo pari.
– Loti.
– Lieliski, tad mes panemsim sos. Uzvelc savu nakamo pari.
– Bet… vai tiesam centra nesa sadas kurpes?
– Sie apavi ir nepieciesami, lai noklutu centra, un tiem jabut ertiem. Tiesi atbilstosi pasreizejiem laikapstakliem. Turklat es dzirdeju, ka sada veida apavi musdienas ir mode. Ja, meitene? – prieksnieks jau vaicaja mums tuvakajai konsultantei.
– Ja, loti moderna modele! – konsultante silti pamaj. "Visas jaunas meitenes dara tiesi ta."
– Nu, redzi, Anna Vladimirovna.
Skita, ka vini apavus ir sakartojusi, bet, kad pargaja uz drebem, ari generalmenedzeris mani parsteidza un aizveda lidz, iespejams, dargaka zimola boutique. Ja, seit viena bluze maksas vairak neka viss mans jaunais kazocins! Es nekad nemaksasu par sim drebem.
Vina apstajas pie ieejas un stingri atteicas tur iet.
– Es seit neiesu, iesim, ludzu, kaut kur citur.
– Kapec ne?
– Seit ir parak dargi.
– Un kas? Jus neesat tas, kurs tere naudu.
"Es jutisos loti pateicigs."
– Lai ta butu, juti to.
Es snukstu un atkapjos, ludzosi uzlukojot generali.
– Ejam, ludzu, kaut kur citur.
Renats bridi par kaut ko domaja, uzmanigi paskatijas uz mani un peksni parsteidzosi viegli piekrita:
– Labi, ejam uz citu vietu.
Uz so citu vietu nez kapec bija jabrauc ar masinu kaut kur centra virziena. Eka, kura nonacam, neskita nekas ipasi ieveribas cienigs, pat bez lielam spidigam izkartnem, bet ieksa ta izradijas loti plasa, gaisa, skaista, un konsultantu acis nebija ne maniakala dzirksti, ne aizkustinosi smaidi. Renats tika aicinats gaidit ipasa telpa pavadosajiem cilvekiem, mani aizveda uz gerbtuvi, kur driz saka nest drebes. Mekleju cenu zimes, bet tadas nav. Precizak, etiketes ir, bet cenas nez kapec vispar nav. Varbut tas ir kaut kads second hand? Un vai vini pardod lietas pec svara? Heh, ne, drosi vien ne. Bet tas ir divaini. Un drebes ir loti skaistas, ir skaidrs, ka viss ir jauns.
Es izeju pie sava prieksnieka sava pirmaja biroja terpa, jutoties ka ista skaistule. Mmm, melnais uzvalks lieliski der. Es nekad isti neesmu valkajis uzvalkus, bet seit ir tik elegants variants.
Generalis, es redzu, ir labi iedzivojies – vins ir atlaidies kresla, vini vinam atnesa teju, talrunis ir pie rokas.
Renats paskatijas uz mani un apmierinati pamaja ar galvu.
– Nemsim. Nemsim nakamo variantu.
– A… Es gribeju vispirms noskaidrot, cik tas maksa.
– Anya, mes par visu vienojamies. Kapec jums jazina cenas, ja es maksaju par visu? Tu man neko neesi parada.
– Es tomer gribetu to atdot velak…
– Anija, tu tas atdosi, ja labi stradasi. Ticiet man, es esmu loti prasigs, es atnemsu daudz jusu laika. Sis drebes ir ne tik daudz prieks jums, cik mana darba tela uzturesanai. Un principa man patik, ja blakus ir skaista, dargi gerbta, laimiga sieviete. Es pats maksaju par savam velmem un velmem. Ej pargerbies, netere musu laiku.
– Redzi… ja sis lietas ir loti dargas un to ir daudz, tad es nevaresu savam viram paskaidrot, no kurienes tas radusas un ka davinatas, vins nesapratis. ari.
–Tu vinam kaut ko paskaidrosi?
– Nu, varbut. Vins uzdos jautajumus.
– Ka viss notiek. Likas, ka tu sausmigi atriebsies, pazinojot par savu abpusejo nodevibu pret vinu. Un pec tam, ka tu doma, vai vinam bus interese par tavu garderobi?
– Es… Es neesmu parliecinats, ka pastastisu vinam par korporativo pasakumu. Nav ko stastit, isti neko neatceros. Un tagad es nedomaju, ka tas ir virziens, kura mums jarikojas. Vai es jums daudz stastiju par so situaciju korporativaja ballite?
– Kada virziena tad velaties rikoties?
Es paraustu plecus.
– Es nezinu, es sobrid esmu tik apmulsusi. Un es nevaru to visu pienemt, es sava galva saprotu, ka man ir jadodas prom, bet lidz sim man nav morala speka to darit. Sajutas joprojam saglabajas, kas padara to divtik sapigu.
"Sedies," generalis pamaj uz blakus kreslu. – Parunasim.
– Ka ar montazu?
– Vins pagaidis.
"Tas ir neerti meitenu prieksa, jo vinas gaida."
– Anija, man rodas iespaids, ka tu daudz vairak doma par to, ko doma citi, aizmirstot padomat par sevi. Ej, parunasim velak.
Es devos uz gerbtuvi, nesaprotot, kapec Renatam ar mani bija jaruna intimas sarunas. Apkart ir tik daudz brivu jaunu meitenu bez gimenes problemam un gatavas karaties vinam kakla un stradat ar vinu dienu un nakti, un vins mani aukle.
Bet kopuma pielaikot drebes, katru reizi iznakot jauna izskata virietim, kurs uz mani verigi skatijas, bija lieliski. Es jutos ka kada romantiska romana par bagato dzivi. Kad vini neskatas uz naudu, vini perk visu, kas viniem patik, un principa sada uzmaniba un interese par manu sugu silda dveseli. Tas tiesi paaugstina pascienu, bet liek jums nervozet par to, cik daudz naudas tiks izterets par visam sim drebem?
Biju parsteigts, kad uz pielaikosanas kabini saka nest treninterpus.
– Kapec man vajag treninterpu? – jautaju, paradidamies Renata Georgijevica acu prieksa balta treninterpa.
– Man patik sports.
Gaidu turpinajumu, bet prieksnieks kluse.
– Bet es neesmu loti labs, es neeju uz sporta zali, tad kapec man ir vajadzigas sis drebes?
– Kamer tu stradasi pie manis, tev bus jadalas ar so manu aizrausanos.
– Ka?
– No rita skrienot, par laimi parks ir pie darba. Vakaros dazas dienas ir trenazieru zale vai peldbaseins.