P?d?j?s tr?s dienas
Шрифт:
“Kopuma, Yulechka, es tev visu izstastiju, un tad dari, ka uzskati par pareizu,” rezumeja vecais virs. – Es jums iedosu Miroslava pasreizejo adresi, ja velaties, zvaniet vinam vai rakstiet vinam. Ne – jusu griba.
Pardevejs smagi piecelas no kresla. Veikala tikko bija ielukojies atvadu saulrieta saules stars, nezeligi izcelot dzilas kruncinas ap muti, iekritusajiem vaigiem un nogurusajam, izbalejusajam acim.
"Miroslavs, iespejams, ir tas pats vecais puisis," Tanja nicinosi nodomaja.
Un Ganuss sviniga toni sacija:
– Miroslavs, kad mes toreiz, devindesmitajos, iepazinamies, vins man teica: “Es esmu vainigs Julijas prieksa, un vinai ir tiesibas mani izdzest no savas dzives. Bet ir viena lieta…"
Pardevejs peksni apklusa, smagi vilkdams kajas, un ievacas veikala dziluma. Vins paradijas atri – ar melnu samta kasti rokas.
– Nevar but! – Julija Nikolajevna noelsas.
"Tu uzmineji," Ganuss silti pasmaidija.
Un paris sekunzu laika uz vinas kakla uzspideja kaklarota – ar lielu smaragdu centra, ko ierameja zelta kuloni.
– Un tev, mammit, ir laba gaume! – Tatjana noverteja.
Pardevejs ieskatijas Julijas Nikolajevnas priecigaja seja un pasmaidija:
– Miroslavs loti uztraucas, ka tu toreiz nepanemi lidzi kaklarotu.
"Man nebija saubu, ka es vinu satiksu rit," vina noputas.
"Lai ka ari butu, jusu lieta beidzot ir atgriezusies pie jums," vecais virs svinigi pazinoja.
Tanja saubigi jautaja:
– Cik gadus jus to glabajat? Kops devindesmitajiem gadiem?!
"Nu… ja," vecais virs atkal samulsa.
Tomer vins atri sanemas un runaja daudz parliecinosak:
– Ja. Kad Miroslavs atgriezas Karlovi Varos, vins nekavejoties ieradas pie manis. Nu vins man ari to pateica, izradas, tev bija romans… Un vins man iedeva kaklarotu. Starp citu, es pats vinam toreiz teicu: kapec? Satiec vinu pati, tagad robezas ir vala. Bet vins ir… romantikis, fatalists! Ne, vins atbild, lai tas ir ar tevi. Julija izlasis manu zinu, atnaks surp un atdos vinai sikumu. Un ja ne, tad tas nav liktenis.
"Jus esat godigs cilveks," aizkustinosi sacija Julija Nikolajevna.
"Bet es ari esmu pelnijis to laimi, redzot, ka smaragds mirdz uz jusu jauka kakla," vecais virs nozelojami sacija.
15 nodala
Musdienas. Almunekara, Spanija. Miroslavs Krass
Miroslavs Krass piegaja pie milziga loga, kas aptvera visu sienu. Druma jura, pamests uzberums. No oktobra lidz aprilim pilseta nav ko darit. Vasara seit dardeja diskotekas, jauniesi ruca uz motorolleriem, dumi cirtas no visam apkartejam kafejnicam: grileja sardines, uz oglem ciksteja gambas – milzigas garneles, vietejais Alhambra alus pluda ka upe. Skiet, ka visi jauniesi no Granadas, Sevilas un Malagas pluda seit uz Almunekaru. Krastmala bija krasu pilna, smejas, dejoja trakuliga ritma.
Tacu, tiklidz pienaca septembris, saule norima, sakas nodarbibas universitates, un jauniesi pameta pilsetu. Promenade pie juras arpus sezonas staigaja tikai dazi vietejie, parsvara gados veci cilveki. Meitenu vieta sikajos sortinos ir senatnigas vecmaminas, skalo puisu vieta ir gludi veci. Uz simulatoriem – tie tika novietoti visas pludmales pec mera paveles – vairs nebija ne blenas, ne skupstisanas. Gados vecaki kungi sporta inventaru izmantoja tikai paredzetajam merkim – uzpumpeja vedera muskulus kopa ar novajinatajiem augsstilbiem. Un reto atverto kafejnicu ipasnieki uzreiz mainija savu augstpratigo un nicinoso sejas izteiksmi pret sirsnigam rupem par katru (tagad zelta vertu!) klientu.
Bet divaina lieta: Miroslavs pec vecuma bija daudz tuvaks pieklajigajiem Almunekaras iedzivotajiem. Skiet, japriecajas, ka pilsetina ir klusa, var baudit mierigas pastaigas un tuksas pludmales. Tomer katru reizi, kad svetku laiks seit nomira, vins kluva skumjs. Dazreiz vins pat steidzas “dzenat puli” – devas uz Granadu, Barselonu vai talak, uz vienmer rosigo un troksnaino Londonu. Vins nebija gatavs vecumdienam, vinam vel nebija vajadzigs miers. Un es seit nepirku dzivokli, lai pavaditu savus vecos gadus pensija. Vienkarsi pilseta bija maza, ne parak populara, tapec nekustamais ipasums seit bija lets. Sava milotaja anglu Braitona vins vareja atlauties tikai studiju nomale, protams, bez jebkada “skata”., seit es nopirku jauku divu gulamistabu dzivokli pirmaja rinda, ar balkonu, ar pilniba stikla sienu.
Nevareja vinu nosaukt par nabagu (vai pat ar zemiem ienakumiem) – drizak vins bija vidusskira. Citi priecatos par tadu stabilu finansialo stavokli ka vinam.
Bet Miroslavs tads nebija. Pec izcelsmes vins ir krievs: pastaigajies, dvesele. Un vecumdienas, parsteidzosi, vieglpratibas iezimes saka paradities ipasi skaidri. Arkartigi, ka tagad saka jauniesi, vinasaspringts nepieciesamiba planot korozivus izdevumus eiropeiska veida.
Tomer, ja Julija vinam piezvanis, visa vina dzive mainisies.
Vinas fotografijas katru dienu tika nosutitas Miroslavam. Vins tagad sedeja uz balkona kopa ar otru dalu no viniem. Vins iemalkoja Rioha ar ledu, iemeta mute siera kubinus un neieintereseti skatijas uz tuksnesaino juru – paris makskeresanas soneri un vientuls valzirgu peldetajs, protams, neskaitijas kompanija.
Es paskatijos uz kartem daudz alkatigak. Seit ir Julija viesnicas vestibila. Veikala vina iznaca no pielaikosanas kabines un paradija meitai kleitu. Parka – smaidot rudens saulei. Restorana vins ar daksinu un nazi drosmigi sagriez milziga karbonade.
Tas, protams, ir mainijies. Tas nav pat vecuma jautajums, ne nokarajusas figuras, ne grumbu jautajums – tas ir acu jautajums. Reiz vini bija milzigi, uzticigi, paredzosi. Un tagad vini izskatas nogurusi un skumji. Un tur neko nevar darit. Pat tad, ja kopa ar varnu kajinam rupigi nonemat nasolabialas krokas, vinas seja neklus jaunaka. Sievietes maldas, domajot, ka laiks atstaj savas pedas – ar grumbam, vecuma plankumiem. Tas nav vinu izskats, kas nosaka vinu vecumu. Daudz redzets, gudrais…