P?d?j?s tr?s dienas
Шрифт:
Mamma un meita gaja pa mezu pa to pasu marsrutu ka pirms daudziem gadiem, lidz Rusalkina Khatka. Tagad, februari, koki bija kaili – uz melna fona izcelas tikai priezu zalie plankumi. Taluma, uz kalna, regojas senas lapenes skelets, ko bija aptumsojis laiks.
Julijas Nikolajevnas seja bija barga, majestatiska, mieriga. Bet meitas acis mirdzeja sajusma. Tanja parasti dievinaja romantiskus stastus – un tas bija divtik interesanti, kad tie notika ar vinas pasas mati (kuru meitene necienigi sauca par garlaicigi zavetu raudu).
– Kur tad, mammit, ir smaragdi? – Sadovnikova jaunaka atkartoja. "Nesaki man, ka tad, kad tavs Miroslaviks nenaca, tu dusmas iemeti kaklarotu Teplas upe!"
"Ne, Tanecka, es nevareju atlauties tadu stulbumu," mana mate smineja. – Turklat, ja atceries, es biju vientula mate, katrs santims bija jaskaita. Viss ir daudz vienkarsak. Un vel prozaiskak. – Vina noputas. "Protams, es nevareju ierasties viesnica ar so kaklarotu." Es celoju ar grupu. Vins butu uzreiz pamanits un sekotu jautajumi. Kad Miroslavs mani tovakar aizveda uz viesnicu, es nonemu vina davanu. Bet man nebija kur to likt. "Vina nolaida galvu un apmulsusi sacija: "Fakts ir tads, ka man bija rokassomina – pilnigi, ka tagad saka, apkaunojosa." Sturi nodilusi, ravejsledzejs atdalas. Es jutos neerti vest vinu uz randinu. Tapec es gaju gaisi. Un, kad skiramies viesnicas prieksa, es atdevu kaklarotu Miroslavam. Sarunajam, ka vins man rit atnesis, somu, lai nesamulsinatu ar to, soreiz aiznemos no istabas biedrenes…
– Nu, nekas! – Tatjana vilusies sacija. – Tatad tavs draugs neieradas uz randinu? Vins ari pakera kaklarotu?!
"Es… Es domaju, ka kaut kas nelava vinam ierasties." Kaut kas loti nopietns,” Julija Nikolajevna paskatijas uz leju.
– Bet vins, jus teicat, grasijas ierasties Maskava, lai jus aizvestu uz dzimtsarakstu nodalu? Tatad, vai jus zinajat savu adresi un talruna numuru?
– Ja.
– Tomer jus neesat nosutijis vairak zinas par sevi?
– Ne, Tanja, ne! – Julija Nikolajevna peksni sadusmojas. Vina karsti izplapajas: "Es tiesam dazreiz domaju: varbut viss nenotika – Miroslavs, vina skupsti, vina milestibas apliecinajumi?" Man vienkarsi bija skumji – vienatne, svesuma – un es izdomaju so stastu?..
“Nac, mammu, tu neizskaties pec traka,” laipni atzina Sadovnikova.
– Bet kopuma tas ir loti divaini. "Mates balss tagad skaneja nozelojami. – Miroslavs… vins tiesam bija mani iemilejies. Galva par papeziem. Jus to nevarat spelet.
"Ak, viriesi joprojam nezina, ka ta izlikties," Tatjana sacija dzivesgudras sievietes toni. "Acimredzot tavs izskatigais puisis kaut ko no tevis gribeja." Es to gribeju, bet nevareju dabut.
– Bet ko es vinam varetu dot?.. Es ari neiebildu pret seksu. – Julija Nikolajevna diezgan meitenigi nosarka. – Pats Miroslavs… kaut ka nepiedavaja.
"Varbut vini tiesam planoja jus savervet," Tatjana iesmejas. "Tad mes to apspriedam un nolemam: kas jums ir labs?"
"Tapec uzreiz bija skaidrs, ka man nav nekada labuma," mate paraustija plecus.
"Tas nozime, ka tu vinu vienkarsi pievili," mana meita teica. – Ziniet, nesen tika veikts petijums. Vini uzdeva viriesiem jautajumu: kapec vini neatzvana pec pirma randina? Popularaka atbilde bija: "Man ar vinu bija garlaicigi."
"Paldies, darga," ievainota sacija Julija Nikolajevna.
– Labi, mammu, neapvainojies. – Tanja noskupstija vinu uz vaiga.
Vini beidzot uzkapa kalna un devas uz Rusalkina Khatku. Tanja paskatijas apkart sienam, kas bija pilniba parklatas ar rakstiem, un svilpa:
– Oho! Cik daudz cilveku seit ir bijusi!
Ar interesi saku lasit:
– Karels un Sonja, sesdesmit tris. Viljams un Ganna vispar ir trisdesmit devitie… Un kur ir tava piezime?
"Tur, zem griestiem," paradija Julija Nikolajevna.
Tanja piecelas uz pirkstgaliem:
– Kur, es neredzu?
– Paskaties uz staru.
– Oho! Tavs Miroslavs ir tikai judzes attaluma no Kolomnas…” Tatjana piemiedza aci. – Ja, luk. Julija&Miroslavs. – Vina sarkastiski piebilda: – Muzigi kopa… Un tev blakus kads Ganuss satrakojas.
– Ganuss?
– Tagad, pagaidiet, es neredzu… Ganuss – un… nu, oho!
Meitene izbriniti paskatijas uz Juliju Nikolajevnu.
– Kas, kas tur ir?
– Tas ir rakstits krievu valoda. Ganuss… Es nevaru saprast otro vardu. Tagad… Zina, vai ka? Ne, ne varda. GANSS ZIN. Tiesi ta. Cau mammu! Mammu, ko tu dari?!
Tanja noleca no sienas un tik tikko paspeja nokert Juliju Nikolajevnu, kura bija sakerusi vinas sirdi.
12 nodala
– Tanja, nav jegas tur iet! – Julija Nikolajevna velreiz atkartoja. "Cik gadi ir pagajusi… Un Ganusam jau tad bija," vina domaja, "cetrdesmit pieci, ne mazak."
"Nu, si ir Eiropa," Tatjana atmeta to. – Cilveki dzivo ilgi.
"Drosi vien nav ari ta veikala," mate turpinaja neatlaidigi. "Es nemaz neatpazistu pilsetu, seit viss ir mainijies… Es noteikti neatradisu to ielu."
– Mulkibas, mammu! – Tatjana atcirta.
– Bet pat ja mes satiktos ar Hanusu, ko es vinam teiksu? – Julija Nikolajevna nepadevas. – Sveiks, esmu atpakal? Vecmamina no nabadzigas Krievijas, palidzi ka vien vari? Tas viss ir sen pagatne, Tanja. Nav vairs par ko runat.
"Pirmkart, jus vel neesat vecmamina," iebilda meita. – Paldies Dievam, ari jums nav vajadziga palidziba. Skaista, parliecinata, bagata sieviete.
– Paldies! – mamma pasmaidija.
"Cik maz vajag, lai iepriecinatu pensionaru!" – pazibeja Tanjas prata.
Un vina karsti pabeidza:
– Un vispar: vai jus neinterese uzzinat risinajumu?!
– Bet, ja Miroslavs gribeja mani atrast… kapec vins izvelejas tik apsaubamu veidu, ka sevi darit zinamu? – Julija Nikolajevna domigi sacija.
"Es pats to teicu: vins ir romantikis." Nolemu, ka Puskins Dubrovski, staties dzimumakta caur dobi! – meita nosnaca.
– Bet sis nav astonpadsmitais gadsimts! Un es esmu talu no jaunas meitenes…
– Ja. "Tu esi garlaicigs," Tatjana viegli piekrita. Vina nobolija acis: "Vai jums nav apnicis udens, promenades un proceduras?" Vai nevelies izklaideties?!