P?d?j?s tr?s dienas
Шрифт:
Kakls, parsteidzosi, aizgaja pirmas dienas vakara (salidzinot ar parasto auksto nedelu).
Tomer Julija, izgarsojusi neatkaribu, vakarinas turpinaja sekt un klepot. Un vaditajs laipni deva atlauju: rit turpinat arstesanas proceduras.
Kartejais trosu vagonins, applaucams karstais udens no avota, nesteidziga pastaiga…
Dzulija jutas lieliski pilsetas kalnu gaisa (vai tas bija brivibas gaiss?). Ar lielu prieku uztveru uz sevi ieinteresetus viriesu skatienus – un to izradijas daudz! Turklat gan cienijami kungi, gan jauniesi izskatijas skibi. Nevis ka majas. Tur, kad vina, izspurusi, ar ratiem steidzas uz kliniku vai piena virtuvi, kungi uz vinu skatijas tikai ar lidzjutibu. Rindas vinus sauca tikai par “sievieti” vai “pilsoni”, tas ir pilnigs murgs!
Dzulija tur, Savieniba, gandriz atkapas no amata: vinas dzive bija beigusies.
Un tad peksni izradijas, ka arzemes pat vecas sievietes ap septindesmit gadiem izskatas un uzvedas ka jaunas koketes! Ko mes varam teikt par vinu divdesmit piecu gadu vecuma!
Meitene labprat iestajas seit pienemtajaspele: iztaisnoja plecus, acumirkli apguva gaitu no gurna, maigi un noslepumaini pasmaidija, atbildot uz viriesa skatienu.
Vienigais sarugtinajums bija tas, ka vina bija gerbusies, ne gluzi slikti, bet daudz smagaka un garlaicigak neka vietejie. Vinas uzvalks (vienigais pieklajigais) var but pielagots vinas figurai, bet krasa ir sausmigi violeta. Un kurpes ir ar strupu purngalu, ar bieziem papeziem, nemaz nav salidzinamas ar elegantajam pumpam, ar kuram vicinas vietejas damas.
Ak, kaut es varetu atjauninat savu garderobi un atgriezties majas ka eiropeisks, izsmalcinats cilveks!
Tomer vinai bija tik maz naudas, ka Julija pat negaja uz veikaliem – lai neparadas kardinajums. Es prasiju tikai Tanjas bernu kleitu cenu, un manai matei noteikti vajadzetu nopirkt adas cimdus, lai upuretu savu atvalinajumu un piekristu pieskatit savu mazmeitu. Bet sev – ne, ne.
Bet divaina karta majas, padomju valsti, Julija bija slavena ar savu specigo raksturu. Ja es nolemu kaut ko darit, es vienmer novedu to lidz galam. Es nevaru doties atvalinajuma, kas nozime, ka es par to pat nesapnos. Man nav naudas galai no tirgus – es dzivosu no “zilajiem putniem” (izdilis, saldetas vistas no veikala). Un te, lai ari cik sev soliju – nekadu veikalu! – un tomer es iemaldijos viena. Pasa burzuazijas cietoksni, antikaja!
Peksni zilbinosi tiraja loga ieraudziju melnu samta spilvenu. Vinai ir kaklarota. Ja ko! Ists makslas darbs, padomju juvelierizstradajumu veikalos neko pat tuvu sim neesmu redzejusi. Centra ir milzigs smaragds. Talak ir mazi zelta sirds kuloni. Graciozi, eleganti, bet taja pasa laika tik iespaidigi, bagati, stiligi!
Patiesiba Julijai, komjaunietei, meitenei no stradajosas inteligences gimenes, rotaslietas bija vienaldzigas. Vinai, tapat ka daudzam padomju meitenem, piedereja tikai viens zelta gredzens (mamma to vinai uzdavinaja skolas beigsanai) un maksligo perlu virtene, un vina domaja, ka ar to pietiek. Bet tad vina apstajas pie skatloga, it ka apburta. Saules stari dejoja smaragda skautnes, kuloni izkaisiti neskaitamas dzirksteles… Skiet, es par tadu skaistumu atdotu savu dzivibu.
“Ei, nac pie prata! Pat ja jums butu nauda, lai to nopirktu, kur jus taja ietu – uz piena virtuvi?"
Es meginaju noversties, bet mana roka jau sniedzas pec ardurvim.
Noskaneja zvans. Pardevejs, iespaidigs dzentlmenis melna uzvalka, draudzigi paskatijas uz vinas trucigo terpu un sausi pamaja ar galvu. Un vina noradija ar pirkstu uz kaklarotu un krieviski ierunajas:
– Kada ir cena?
Tagad diezgan acimredzama neapmierinatiba izplatijas pa viriesa seju aiz letes.
"Nu ja. Es pat nesasveicinajos. Un vispar cehiem nepatik, ja ar viniem runa krieviski… Varbut vins mani vienkarsi nesaprata?
Dzulija meginaja atcereties kaiminienes macibas:
– Labdien, cik ilgi tu stavi?..
Tomer pardevejs vinai atbildeja gandriz bez akcenta:
– Septinpadsmit tukstosi kronu.
Dzulija acumirkli nogrima. Absoluti nereala summa. Ne tikai vinai – ari parastajam ceham (vai slovakam). Videja alga valsti ir tris tukstosi kronu, viniem stastija.
"Paldies," vina skumji teica.
Peksni uzliesmota kaisliba pret smaragdiem ir jaizdedzina ar karstu gludekli!
Tacu pirms iziesanas no veikala velreiz uzmetu skatienu dieviski skaistajai kaklarotai. Vina nevareja pretoties – vina pastiepa roku un pieskaras akmenim, kas izstaro zalas dzirksteles: vinai tas skita silts, maigs, it ka glastitu vinas pirkstus…
Un nezeligais pardevejs – vins nenolaida no vinas nicinoso skatienu – peksni skaidri pateica:
– Neaiztiec vinu ar savam netirajam kepam!
Asa fraze iedzela.
– Kas? – Julija neizpratne nocuksteja, atkapjoties no dargakmena.
– ES to ienistu! – Viriesa seja bija izkroplota sapiga grimase. – Neliesi! Okupanti!
"Es… es tev neko sliktu neizdariju."
Aizbildinasanas viennozimigi nebija labakais lemums, jo veikala fanatikis bija pilniba saniknots. Vins izleca aiz letes un rupji satvera vinu aiz apaksdelma. Putojot no mutes, no krievu valodas klida uz cehu, vins ieplisa dusmiga monologa. Saku, protams, ar Pragas pavasari un padomju tankiem. Tad vins uzleca uz kaut ko pilnigi nesaprotamu. Vins saka runat par kaut kadu betona pili, it ka tas del butu pazaudejis savu maju, un, protams, pie visa vainigi krievi.
Likas, ka vina butu hipnoze. Es nevareju pakusteties, paskatijos vispirms uz launo pardeveju (acis – bruni sarkanas ogles), tad uz kaklarotu (nomierinosi zals un zelts), es jutu, ka manas krutis celas bezspecigas dusmas… Bet es nevareju pretoties. vai vismaz nokratit kadu citu roku no mana pleca iznaca.
Vina redzeja cilvekus, kas staigaja garam veikalam ar nesteidzigu gaitu. Bet neviens no viniem pat neiedomajas ieskatities antikvariata. Palidziet vinai – pazemotai, bezpalidzigai, saspiestai.
Tacu peksni vinas izmisuso skatienu uztvera kads jauns, labi gerbies virietis, kurs gaja garam veikalam. Vins peksni apstajas. "Palidziet!" – Julija cuksteja tikai ar lupam. Un likas, ka vins vinu dzird. Svesvaloda, caur stiklu. Vins apnemigi atvera veikala durvis. Dzulija paskatijas uz vinu ciesak un gandriz aizvera acis: virietis bija tik loti lidzigs vinaiideals. Uz ta pasaprincis, kuru vina bija gaidijusi visu muzu un tagad, budama vientula mate, pat necereja satikt.
Gudra tirasinu seja. Tievs. Brillu. Uzvalks nevainojams, krekls svaigs. Vins izskatijas pec intelektuala, tacu vina vareja just speku. Vismaz nekrietnais pardevejs nekavejoties partrauca runu un atlaida Julino plecu. Vins kaut ko pieklajigi pateica, uzrunajot jaunpienaceju meitenei nezinama cehu valoda.
Vins atbildeja isi, izlemigi, asi. It ka veikala dvesa aukstuma dvesma. Launais antikvars noslideja, deflacija… saka murminat – vainigi, nozelojosi.
Dzulija beidzot tika vala no sava stupora. Vina nepateicas piegadatajam – vina metas prom no juvelierizstradajumu veikala. Pestitaja, kas vinas dzive spid spozu staru, jau ir svetiba.
Un, kad vina paklupa uz neertajiem ielas brugakmeniem, vina peksni izdzirdeja viriesa balsi aiz muguras – un virietis vinu uzrunaja nevainojama krievu valoda: