Velns sl?pjas uzpurn?

Auzi?? Edgars

– Ko tu vakar speleji?

– Lista sonate h minora.

– Paldies, ka dalijaties ar mani ne tikai savas zinasanas, bet ari garigaja bagatiba. Pastasti man, vai pagatne ir tavs milakais laiks?

– Viens pats. Ta ka man patik muzika, un muzikalakais periods bija 19. gadsimts, skaistuma un pat literaturas pilns laiks, man nav jadoma, kura laika velos atgriezties. Es atgriezos Parize ar satraukumu un nepacietibu. Laiks no 1830. lidz 1840. gadam. Iedomajieties, cik daudz lielisku cilveku dzivoja vienlaikus un satikas saja skaistaja pilseta: Paganini, Fr. Sopens, F. Lists, G. Berliozs, R. Vagners, Mendelsons, Sumans, Judzins Delakrua, O. de Balzaks, J. Sanda, V. Igo, A. Dima, G. Heine, Vebers, Satobrians, A. de Muse, Prosper Merimee, Sainte-Beuve, Lamartine, Jenny Lind – zviedru dziedataja, vinai bija milziga diapazona balss, kas izcelas ar skaistu tembru un kristaldzidrumu. Johanness Bramss, Antons Rubinsteins, izcilais tenors Rubini, Zozefine Fodore un daudzi citi. Parize tolaik bija Eiropas garigas dzives centrs.

– Vai esat bijis Mulenruza?

– Protams. Turklat zelta laika, kad tur spideja La Goulue, arkarteja dejotaja, vinai bija savs, raksturigs sarms. Nu, un, protams, Lautrec. Vins ieradas divas vai tris reizes nedela. Es domaju, ka vins dzivoja maja Pigalle iela. Vel tagad atceros, lielaja zale dard orkestris, deg visas lampas, lielaka dala klatesoso ir arzemnieki, vini ir pilniba nodoti muzikala virpula burvibai, La Goulue ir ka viesulis, kas griezas trakuliga ritma., tad leciena uzmet kaju un cikstot apsezas uz spraugam. Kadi vardi var raksturot vinas stilu? Un vai vinai bija stils? Daudz svarigaka ir cita lieta: vina prata radit pareizo noskanu. Si stridiga, augstpratiga un amorala uzvediba vinai atnesa lielus panakumus ar rupjajam dveselem, kas piepildija sadu maju zales. Viniem patika vinas nekaunigas un smiekligas pretenzijas uz ekskluzivitati. Personigi es redzeju vinas meginajumus iemiesot nepieklajibu ka sava veida maksliniecisku apsestibu. Kas attiecas uz Lautreku, vins bija nesabiedrisks, vienmer sedeja viens, daudz dzera, bet redzeja, saprata, juta visu, kas notiek apkart. Tad vins bija maz pazistams un pieversa uzmanibu tikai tiem, kas dzirdeja par vina neglitumu. Par godu amerikaniem bija tas, ka vini pirmie noverteja Lautreka geniju un saka pirkt vina darbus. Velak notika vina gleznu izstade, un viens verigs Volstritas finansists teica: «Man skiet, ka vina gleznas manas majas nav ipasi noderigas, Fanija. Vina sieviesu grimases ir sapes, un pasi darbi dves cildenas skumjas. «Bet makslinieks ir rupjs, vins glezno izskidusas sievietes,» vinam iebilda jauns kompanjons salmu cepure. «Cik ilgi jus esat kluvis vienaldzigs pret ciesanas dveseli, kuru liktenis ir atnemis? Ja, maniere ir nepieklajiga, bet tas pamatojums slepjas makslinieka genialitate. Citi makslinieki redz savu merki pacelt savu talantu tajos augstumos, no kuriem tas bus redzams visiem, bet Lautrekam nav vajadziga slava, vins nedoma par nemirstibu, nejut bailes no Dieva dizenuma, vins godigi glezno to, ko vins jutas. Vina sirds, simts bultu caururbta, asino. Neaizmirstiet, ka radosums ir vienigais mierinajums lieliskiem cilvekiem, kuriem ir nosliece uz vientulibu. Tur ir vinu laime. Varbut velak jus vinu iemilesit, bet ne tapec, ka vins ir aristokrats, jus vienkarsi atklasiet, ka Lautreka dabiskais celums pieskir katrai vina gleznu detalai sarmu. Sis skaidrojums nemaz neattureja Faniju, un vina, pauzot naivu ticibu makslinieka genijam, ar entuziasmu sacija:

«Tagad es vinu saprotu!» Es biju tur taja vakara, kad pie galda sedeja Velsas princis, toposais karalis Edvards VII. Ta bija smiekliga aina – La Goulue, ka parasti, spilgti izdomata, izcili vulgara, gerbusies bez gaumes, nemainigi saplestas zekes griezas deja, ne vienmer iekrit ritma, vina biezi uznemas brivibas, bet viss tiek piedots. vinai vina ir Mulenruzas zvaigzne, tapec vina zina, ka zale ir augstdzimis princis, un it ka nevilus dejas laika parcelas uz vina galdu, un, kad vina ir tuvu, vina uzmet palaidnibu. dedzinoss skatiens uz vinu, kas ar gaismu varetu izgaismot tumsako pagrabu, un kliedz: «Hei, geli, sampanietis tev!» Nemot vera, ka vardi ir adreseti anglu princim, tas ir diezgan izaicinoss zests. Bet La Goulue ir lieliska, iespaidiga un var atlauties uzdriksteties ar visu savas piekersanas krasnumu. Vina biezi nokluva skandalozas zinas. Es redzeju, ka princis bija patikami atbrunots no vinas nekitribas. Nakamaja diena vakarinas vins loti eleganti teica vienam baronam: «Gribetu velreiz redzet La Guliju, un tur jau mani aicina divaina Mulenruza. Si sieviete ir nekitra, vairak neka ir pienemami. Bet tiesi tas ir ta sarms. ” Kadu dienu kads zurnalists, kura viduvejs prats vinu uzskatija par parak izskidusu, sasutinaja La Guliju ar savu parmetumu. Vina atri atrada izcilus vardus, lai atbildetu: «Kads jautajums?!» Sasoditi visi sie aviznieki! Es varu izdarit visu. Es esmu kurls saprata balsij, es to sanemu no savas mates. Par savu tevu es nezinu, ko teikt. Vins bija cusku burvejs. Un vispar es esmu briniskigs nakts zieds – bet lai nu ka! «Es esmu briniskigs Dieva Kunga radijums.»

Belcebuls apklusa, noskumis. Pec minutes vins paskatijas uz Saru, pamaja ar galvu un teica:

– Laiks, laiks!.. Visas labas lietas ir pagatne.

«Es nespeju noticet, ka jus redzejat pasu Tuluzu Lotreku!»

«Es vinu ne tikai redzeju, bet ari dzeru kopa ar vinu.» Es nopirku Valentino zimejumu no Lautrec, tas tika darits uz sanguine salvetes.

– Vai esat redzejusi Hjustonas spozo filmu «Mulenruza?»

– Joprojam butu! Tas ir mana sedevru kolekcija. Man ir vislielakais prieks skatities so filmu un ieelpot Parizes gaisu sajos gados. Holivuda ir radijusi daudzus sedevrus, bet magija atrodama tikai atseviskas filmas.

– Kasablanka ir magija! Un Maltas piekuna.

– Ari «Irnieks» r. Dzons Brams. «Muskusa roze» r. Gr. Ratovs, «Lapsu princis» dz. Henrijs Kings, Elizabetes un Eseksas privata dzive b. M. Kertiss, Dzona Hjustona «Asfalta dzungli», «Septinu frontonu nams» b. Dzo Mai un citi.

– Atceresimies «Gaslight», ari magisku filmu. Tada pilniga iegrimsana Viktorijas laikos. Kas, jusuprat, ir magiska dzeja?

– No dzejniekiem es E. Po verteju augstak par visiem citiem. Vina «krauklis» mani ne tikai apbura, bet ari sokeja. Pat ja saja dzejoli nav idejas, tas ir absoluti izcili un lidz sim neviens nav pieradijis pretejo. Dzejai ir dazadas formas; sentimentals, garlaicigs, skumjs, pretenciozs, patriotisks, pompozs, rupigi noslipets un bezjedzigs. Zimigi, ka ne vienam vien dzejnieka sarakstitajam dzejolim piemit tautasdziesmai raksturigais dabiskums un sirsniba. Nemsim krievu kulturu, ta ir otrskiriga un vispar bez stila, bet krievu gara dizenums ir vinu romances un tautasdziesmas. Tikai tajos var saprast nemierigo krievu dveseli. Skotu tautasdziesmas ir parakas par vacu vai francu, bet dveseliskuma un romantisma tas ir zemakas par amerikanu folkloru, kura tik smalki ieausti afrikanu un indiesu motivi. Kantri ir lielakais zinamais stils. Tas ir ka paklajs, kura skaistums slepjas vissmalkakajos tonos, to kombinacija dizaina rada harmoniju. Ka jau teicu, The Raven atstaja uz mani neaizmirstamu iespaidu, esmu to lasijis daudzas reizes un joprojam nevaru pateikt, ko esmu atnemis no ta mistiska satura. Butiba nav svariga, daudz svarigaks ir iespaids. Makslinieciska izteiksmiba un muzikalitate atskir so sedevru. Dzejolis ir unikals, lai gan poetiska forma ir aizguta no Viktorijas laika dzejnieces Elizabetes Bareta. Dzejolis tika publicets 1845. gada 29. janvari Nujorkas laikraksta «Evening Mirror». Apbrinojami, ka lielakais dzejolis cilveces vesture autoram atnesa tikai piecus dolarus. Tas ir tiesi tads autoratlidzibas apjoms. Bet, ja izmers ir aizguts, tad strofas iezime ir originala. Dzejolis sastav no astonpadsmit strofam, katra strofa ir sesas rindinas, no kuram pedeja ir refrens. Atskanu sistema seit ir zinkariga: otra, ceturta un piekta rinda rimo ar pedejo pantu. Po apzinati atsaucas lasitajam uz balazu tradiciju, proti, G. Burgera baladi «Lenora». Filma «Krauklis», kura tels ir naves prieksvestnesis, varona milota vards ir Lenore. Teksta ir motivs no sengrieku mitologijas un Bibeles majieni: ir piemineta Edene, ka ari balzams no Glaadas, kas varetu dziedet bedu parnemta varona garigas bruces. Po ieliek sevi varona vieta. Tiek uzskatits, ka dzejolis sarakstits 1844. gada, kad vina sievas Virdzinijas Klemas nave bija nenoversama, vina divus gadus cieta no paterina un nomira 1847. gada. No sejienes klust skaidrs, ka dzejolis ir melanholiskas noskanas caurstravots, darbibas laiks ir decembra nakts, stavoklis – nemiers, tema – nave. Po izmanto aliteracijas tehniku, ar kuras palidzibu vins rada bezceribas, cilveka bezspecibas atmosferu liktena prieksa. Kraukla tels pats par sevi ir metafora – bailu simbols. Dazi literaturzinatnieki ir vienispratis, ka Po iedvesmas avots bija Carlza Dikensa romans Barnabijs Rudzs, kura galvenajam varonim bija runajoss krauklis. Diezgan drosi, ka vini kludas saja jautajuma. Es biju Edgara Po muzeja Ricmonda un redzeju Dzeimsa Karlinga ilustracijas, un man skita, ka vins precizak atspogulo varona domasanas veidu un visparejo noskanojumu neka Gustavs Dore, kurs pazistams ar saviem darbiem par Bibeles temam. Biju izlasijis amerikanu profesora un literaturzinatnieka Tomasa Mabota petijumu, un ieprieks biju parsteigts par vina petniecisko darbu par Dzonu Miltonu. Tatad Mabbott piedava divas versijas ka ticamakas. Saskana ar pirmo, Po komponeja «The Raven», apmeklejot Barkhatai diki 1843. gada. Tur vins apsprieda dzejoli ar dzejnieci Ansi Barkhiti. Otraja versija teikts, ka Po uzrakstija «Varnu» 1844. gada, dzivojot Brennanu gimenes ferma. Gimenes vecaka meita Marta un vinas virs apgalvo, ka Po pirms publicesanas viniem lasijis savu dzejoli. Lai ka ari butu, nav pamata domat, ka Po savu «Kraukli» sarakstijis iedvesmas lekme un ka visi dzejola efekti ir izteles uzliesmojuma, nevis apzinatas izveles rezultats. Pec Sjuzenas Veisa teikta, dzejolis nepabeigts noguleja uz Po galda vairak neka desmit gadus; vins pie ta stradaja ar lielam pauzem, kaut ko pievienojot, mainot un izdzesot. Gadu pec gramatas «The Raven» publicesanas, kas guva milzigus panakumus, Po uzrakstija eseju «Radisanas filozofija», kura, izmantojot «Varnas» piemeru, vins siki izklasta savus uzskatus par principiem. darbu, vins atzime, ka neviens dzejola elements nebija nejauss, vins rakstija ar tadu konsekvenci, kada tiek risinatas matematiskas problemas. Un patiesiba dzejoli nav neka nejausa vai lieka, taja ir stingra sistema, kas izsledz jebkadas neatbilstibas. Nav nejausiba, ka dzejolim ir 108 rindinas. Autors apzinati tiecas pec sada apjoma, vins uzskatija, ka idealais dzejola apjoms nedrikst parsniegt simts rindinas. Vel viens izaicinajums bija radit piemerotu atmosferu, kas lasitaja varetu radit specigu emocionalu savilnojumu. Seit Po parspeja visus – skumja intonacija iegruda lasitajus melanholijas bezdibeni. Nakama doma bija par skumju temu, un Po nolemj, ka vina milotas sievietes nave ir emocionali visspecigakais varona pardzivojumu temats – un lidz ar to radas galvena «Kraukla» tema. Visticamak, izveli noteica Edgara Alana Po dzive, agra berniba vins zaudeja mati, bet pec tam nomira vina sieva. Tagad makslinieciskais efekts. Po izmantoja tik universalu panemienu ka refrenu – vienu vardu. Vins atzina, ka sis panemiens varetu padarit dzejoli vienmulu un vienmulu. Tapec, padarijis ta skanejumu nemainigu, vins pastavigi maina ta nozimi. Po devas talak un nostiprinaja gara patskana o refrenu, ko biezi lieto kopa ar lidzskanu r. Ta radas slavenais vards «nekad vairs». Dzejola kompozicija ir vienkarsa un dabiska, balstas uz pazistamo «jautajuma-atbilzu» strukturu. Ta radas magiskas rindas: «Pravietis!» Es teicu: «Launuma lieta! – pravietis tomer, ja putns vai velns! Pie tam Debesim, kas noliecas par mums – ar to Dievu, kuru mes abi pieludzam – Pastasti sai dveselei ar bedam, ja talaja Aidena tas aptvers sveto jaunavu, kuru engeli nosauca par Lenore – Cisp a retu un starojosu jaunavu, kuru engeli nosauc par Lenore» Citats par Kraukli «Nekad vairs». Pec Po teikta, vins saka rakstit dzejoli no kulminacijas strofas, vins mekleja vienu vienigu jautajumu, uz kuru atbildot vards «nekad vairs» raditu visspecigako iespaidu. Tadejadi sava darba vins virzijas atpakal. Sastadijis noslegumu, vins pieaugosa seciba veidoja varona jautajumus. Zimigi, ka ar so stanzu dzejnieks noteica poetisko formu, jo vins ieprieks noteica ne tikai visparejo rindu izkartojumu, bet ari metru, ritmu un garumu. Darbos, kas veltiti «Kraukla» analizei, ir dazadas dzejola idejas versijas. Man personigi patik sevis spidzinasanas versija. Galu gala varonis, kura mes nojausam jaunu studentu, jo vins pusmiega liecas par savam gramatam, pienem, ka krauklis zina tikai vardu «nekad vairs», bet turpina vinam uzdot jautajumus, zinot, ko vins dara. dzirdes atbildi. Ta ir apzinata sevis saustisanas darbiba, kas tikai saasina bezcerigo bedu sajutu. Dzejoli minets Gileadas balzams, kas atsaucas uz Jeremijas gramatu: «Vai Gilida nav balzama? Vai tur nav arsta? Kapec manas tautas deli nav dziedinati?» Edene ir vel viena Bibeles atsauce. Varonis jauta krauklim, vai vins paradize satiks savu miloto. Citur varonis doma, ka ir ienacis istabaSerafims un Dievs vinu sutija, lai atnestu vinam nepenfu, sava veida antidepresantu. Daudzi velejas pievienoties «Varnas» slavai, un starp tiem, kas seja saubu seklas par «Varnas» unikalitati, bija, iedomajieties, kiniete Sara.

– Noladetie kiniesi! Vini ari seit iekluva!

– Es tevi iepriecinasu, vini sedeja pelke. 1901. gada Pekinas Universitates rektors atklaja lidzibas starp «Varnas» sizetu un kiniesu dzejnieka Dzja darbu «Oda pucei», kurs stradaja 2. gadsimta pirms musu eras. Taja pasa gada Londonas laikraksts ironizeja: «Skiet, ka krauklis, tapat ka saujampulveris un brilles, tika izgudrots Kina pirms tukstosiem gadu.

«Es neticu, ka Po vispar kaut ko ir lasijis kiniesu valoda!» Vai ari vins patiesam izlasija so Jia Yi?

«Tas butiba bija neiespejami, jo 1892. gada «Oda pucei» tika tulkota anglu valoda, un Po nezinaja kiniesu valodu. Es personigi uzskatu, ka Po, rakstot so dzejoli, nebija avota.

Kapec Po par putnu izvelejas kraukli?

– Iemesli ir acimredzami: sis putns ieklaujas dzejola melanholiskaja toni. Tad varnam ir bediga kapsetas putnu slava. Vinu melnais apspalvojums simbolize seras. Turklat dazas legendas viniem tiek pieskirta starpnieka loma starp so un pecnaves dzivi.

«Viss norada uz so gudro un viltigo putnu.» Krauklis ir magisks putns un tam, ka tas ir melns, ir simboliska nozime.

– Sis putns kadreiz bija balts. Ebreju folklora vesta, ka Dievs sodijis kraukli par to, ka vins neatgriezas pie Noas, kurs vinu atbrivoja no skirsta, lai noskaidrotu, vai udens nav nosedies no zemes. Ta kraukla baltais apspalvojums kluva melns. So ideju parnema Ovidijs sava Metamorfozes. Vina krauklis ari bija balts, lidz Apollons vinu sodija par to, ka bija informejis vinu par milota neuzticibu. Bet visvairak mani fascine ideja par refrena atsifresanu. Muzika si ir galvena tema, kas atkartojas daudzas reizes. Refrena klatbutne nosaka darba formu. Visizplatitaka muzikas forma, kurai ir refrens, ir rondo. Bet atgriezisimies pie dzejola. Taja 11 stanzas no 18 beidzas ar refrenu. Sis ir arkartigi veiksmigs Po atradums, jo «nevermore» atstaj specigaku iespaidu neka poetiskas diskusijas par laika neatgriezeniskumu. Francu alegoriskaja poema «Rozes romantika», kas sarakstita 13. gadsimta, ilgstosas diskusijas par so temu ir nogurdinosas ar savu garlaicigo vienmulibu. Si varda prototips varetu but fraze «ne vairak», ko Po ne reizi vien izmantoja savos dzejolos «Vina paradize», «Zantei» un «Linors». Vards «nekad vairs» literatura tika lietots vairakas reizes, parasti saistiba ar navi un pirms Po, tapec vinu nevar saukt par vienigo izgudrotaju. Tacu tikai pec «The Raven» un pateicoties tam vards kluva tik izteiksmigs. Sis ir sarezgits vards, kas sastav no diviem apstakla vardiem, no kuriem viens ir negativs: «nekad» un «vairak», kas nozime «nekad vairs». Dzejoli krauklis sesas reizes atbild «nekad vairs», tacu sie atkartojumi nav viens otram identiski, katru reizi vardam iegustot jaunu semantisko pieskanu. Tagad, iespejams, ir verts pieskarties panta formai. Tur ir ta magija! Sistemu, ko izmantoja Po, sauc par zilbju toniku. Galvenais meritajs ir oktametra troheja, peda ir divzilbju ar uzsvaru uz pirmo zilbi. Strofa skaititajs ir akatalektiska oktametra, katalektiska oktametra un trohaiska tetrametra kombinacija. Dzejolim ir iekseja atskana, kuras markieris ir cezura, sadalot katras strofas pirmo un treso rindinu uz pusem. Dzejolis ir bagats ar tadam stilistiskam iericem ka aliteracija– to pasu skanu izmantosana neparedzetas vietas. «The Raven» ir muzikala galvenokart tapec, ka ta ir bagata ar skanu efektiem. Po izmantoja ari tadu tehniku ka paronomazija. Saja gadijuma tiek izmantoti vardi, kas izklausas lidzigi, bet kuriem ir atskiriga nozime. Tagad problema ir aiznemsanas. Literaturzinatnieki uzskata, ka Po «Kraukla» ritmu aizguvis no britu dzejnieces Elizabetes Bareta poemas «The Matchmaking of Lady Geraldine». Kada Brodvejas zurnala vins publiceja kritisku rakstu par Bareta dzejoli, kura rakstija, ka nevar iedomaties kaut ko cildenaku un skaistaku. Tomer vins noradija ari uz vinas trukumiem; Po rakstija, ka vinas dzeja cies no vienmulibas un tai trukst originalitates. Tulit pec The Raven publicesanas Edgars Po kluva par valsts slavenibu. Autora biografs rakstija: «Nekad agrak amerikana dzejolis nav guvis tik atrus un plasus panakumus. «Krauklis patiesam var izdzit ergli no valsts emblemas.» Tacu slava neatnesa Po naudu, kas vinam bija loti nepieciesama. Viena no vestulem sev raksturiga maniere vins rakstija: «Es vairs neesmu ieguvis naudu. Tagad es neesmu bagataks par to, ka biju vajakajos laikos, iznemot varbut ceribas, bet jus nevarat tas laist apgroziba. Crow guva panakumus ari Eiropa. Elizabete Bareta rakstija Po: «Seit, Anglija, jusu Krauklis radija sensaciju, izraisija istu «sausmu vilni». Kada saviesiga vakara, kura Po bija viesis, vinam ludza nolasit savu dzejoli. Pec dzejnieka luguma tika izslegtas lampas, un istaba iegrima tumsa. Po saka lasit tik dveseliska un melodiska balsi, ka satriektie klausitaji baidijas elpot, lai neiznicinatu dzejnieka valdzinoso efektu. burvestiba. Kad lampas atkal tika iedegtas, jauns virietis piecelas un sacija: «Ikviena viriesa dzive ir ists notikums dzirdet Po lasam The Raven.» Visbeidzot, publikacijas vesture ir interesanta. Po meginaja pardot dzejoli savam bijusajam darba devejam Grehemam Filadelfija, tacu Grehems atteicas pirkt un izdrukat dzejoli, tacu samaksaja vinam 15 dolarus ka palidzibu. Otrais meginajums bija veiksmigs: American Review ipasnieks iegadajas «The Crow» par 9 USD un publiceja to zurnala 1845. gada februara numura. Nebudams parliecinats par sevi, Po publiceja savu sedevru ar pseidonimu «Quarles». Lai gan pirma dzejola provizoriska publikacija ar autora vardu notika menesi ieprieks Nujorkas laikraksta «Evening Mirror». Pirms publikacijas bija sajusminats Nataniela Vilisa vertejums. Sis numurs ir mana arhiva, un es burtiski atceros Vilisa vardus: «Musuprat, tas ir vienigais amerikanu literaturai zinamais «gaistosas dzejas» piemers; un plana smalkumam, apbrinojamajai versifikacijas makslai, apbrinojami augstajam fantazijas lidojumam un tas «draudigajam sarmam» anglu dzeja nav lidzvertiga. Si ir viena no «istajam delikatesem», kas baro musu izteli. Vina rindas uz visiem laikiem paliks to lasitaju atmina. Vina dzives laika bija 18 publikacijas un vel divas tulit pec Po naves. «Annabel Lee» ir pedejais dzejolis, ko rakstija Po. Po seit attista ari jaunas sievietes naves temu. Manuprat, prototips nenotika. Tomer Annabelas tels vareja but rakstnieka sieva Virdzinija Klema. Dzejolis tapis 1849. gada, tacu publicets tikai pec rakstnieka naves taja pasa gada. Pasaule lielaka rakstnieka naves apstakli joprojam ir neskaidri, un nav ari vienpratibas par Po naves celoni. Oktobra sakuma Edgars Po tika atrasts maldiga stavokli, gulot uz ielas solina Baltimora. Vins tika nogadats slimnica, kur svetdien, 7. oktobri, pulksten 5:00 nomira. Pec pieticiga dievkalpojuma Po tika apglabats Baltimoras kapseta. Divdesmit piecus gadus velak vina mirstigas atliekas tika parapbeditas zem iespaidigaka kapakmens. Piemineklis norada, ka zem ta apglabata ari rakstnieka sieva un viramate. Pastav vairakas teorijas par Po naves celoni: pasnaviba depresijas del, slepkaviba, holera, gripa, sifiliss, meningits, diabets, vezis un saindesanas ar alkoholu. Patiesiba Po cieta no smagam galvassapem un nevareja kusteties, lasit vai rakstit. Lai atbrivotos no mokosam sapem, vins dzera, lietoja morfiju un opiju. Gadu pirms naves vins gandriz nomira no laudana pardozesanas, ko tajos laikos plasi izmantoja ka pretsapju lidzekli. 2006. gada zinatnieki petija matu paraugu, kura rezultati atspekoja iespejamibu saindeties no svina, dzivsudraba vai citiem toksiskiem smago metalu izgarojumiem. Holera tika nosaukta ari ka ticamakais celonis. Po gaja cauri Filadelfijai 1849. gada sakuma, kad tur bija holeras epidemija. Vins, atrodoties pilseta, saslima un rakstija savai viramatei Marijai Klemmai, ka «iespejams, vins ir saslimis ar holeru vai kaut ko tikpat briesmigu uzbrukumu». Beru dievkalpojums bija loti vienkarss, tas notika pulksten 4 pecpusdiena, pirmdien, 1849. gada 8. oktobri. Atnaca tikai astoni cilveki. Rakstnieka onkulis Henrijs nopirka letu zarku, bralens Nelsons samaksaja par katafalku, un arsta sieva uzsuva apvalku. Visa ceremonija auksta laika del ilga tikai tris minutes. Spredika nebija, jo ieradas maz cilveku. Tagad es jums pastastisu, kas mani ipasi aizkustinaja. Tas padara amerikanus par amerikaniem. 2009. gada 10. oktobri Baltimora notika labi sagatavoti izcila rakstnieka beru dievkalpojumi. Aktieri ta laika kleitas teloja laikabiedrus. Po un citi sen mirusi rakstnieki un makslinieki. Vini visi pec kartas lasija beru oraciju, kas pielagota fragmentiem no darbiem par Edgaru Po. Beres tika izmantota preciza rakstnieka zarka kopija ar vina kermena vaska figuru. Nakamaja diena kariete ar zarku aizbrauca pa pilsetas galvenajam ielam uz Po muzeju Amity iela uz Vestminsteras kapsetu. Sakotneji uz Po kapa nebija uzlikts kapa piemineklis, vins tika apglabats talakaja sturi blakus Po vecaka vecteva kapam. Balta italu marmora kapa piemineklis, ko pasutijis Edgara bralens Nelsons Po, tika iznicinats, kad no sliedem noskrejis vilciens ietriecas kapsetas noliktava, kur glabajas piemineklis. Ta vieta uz kapa tika uzstadita akmens plaksne, uz kuras bija rakstits Nr.80. 1873.gada dzejnieks Pols Heine apmekleja Po kapu un, sokets par ta postoso stavokli, rakstija rakstu avize. Sara Raisa, skolotaja no Baltimoras, ir uzsakusi lidzeklu vaksanas pasakumus jauna pieminekla izveidei. Ziedojumi naca no daudziem cilvekiem un no citam ASV pilsetam. Jauna pieminekla projekta autors bija arhitekts Dzordzs Frederiks, un buvniecibu veica pulkvedis Sisons. Kopejas pieminekla izmaksas bija nedaudz vairak par 1500 USD. Miruso mirstigo atlieku parapbedisana notika 1875. gada 1. oktobri jauna vieta, blakus baznicas fasadei. Bijuso kapu vietu klaja pilsetas iedzivotaja davinats akmens. Tris kapu raceji, kas ekshumeja Po mirstigas atliekas, vispirms izraka jauno karaviru. Zem ta vini atrada Po zarku. Dazus gadus velak vina sievas Virdzinijas mirstigas atliekas tika parvietotas uz Po jauno kapu, jo kapseta, kura vina tika apglabata, tika iznicinata un vinai nebija pecnaceju, kas varetu pieprasit vinas mirstigas atliekas. Viens no Po agrinajiem biografiem panema vinas mirstigas atliekas un glabaja tas kaste zem savas gultas, lidz tas beidzot tika parapbeditas kopa ar vinas vira mirstigajam atliekam. Tas notika Edgara Alana Po dzimsanas 76. gadadiena. Edgara Alana Po bibliografija ir divi stasti, divi dzejoli, viena luga, aptuveni 70 noveles, 50 dzejoli un 10 esejas. Rakstnieka dzives laika tika izdoti 7 vina darbu krajumi: 4 poetiski un 3 prozas. Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis». Jauna pieminekla projekta autors bija arhitekts Dzordzs Frederiks, un buvniecibu veica pulkvedis Sisons. Kopejas pieminekla izmaksas bija nedaudz vairak par 1500 USD. Miruso mirstigo atlieku parapbedisana notika 1875. gada 1. oktobri jauna vieta, blakus baznicas fasadei. Bijuso kapu vietu klaja pilsetas iedzivotaja davinats akmens. Tris kapu raceji, kas ekshumeja Po mirstigas atliekas, vispirms izraka jauno karaviru. Zem ta vini atrada Po zarku. Dazus gadus velak vina sievas Virdzinijas mirstigas atliekas tika parvietotas uz Po jauno kapu, jo kapseta, kura vina tika apglabata, tika iznicinata un vinai nebija pecnaceju, kas varetu pieprasit vinas mirstigas atliekas. Viens no Po agrinajiem biografiem panema vinas mirstigas atliekas un glabaja tas kaste zem savas gultas, lidz tas beidzot tika parapbeditas kopa ar vinas vira mirstigajam atliekam. Tas notika Edgara Alana Po dzimsanas 76. gadadiena. Edgara Alana Po bibliografija ir divi stasti, divi dzejoli, viena luga, aptuveni 70 noveles, 50 dzejoli un 10 esejas. Rakstnieka dzives laika tika izdoti 7 vina darbu krajumi: 4 poetiski un 3 prozas. Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis». Jauna pieminekla projekta autors bija arhitekts Dzordzs Frederiks, un buvniecibu veica pulkvedis Sisons. Kopejas pieminekla izmaksas bija nedaudz vairak par 1500 USD. Miruso mirstigo atlieku parapbedisana notika 1875. gada 1. oktobri jauna vieta, blakus baznicas fasadei. Bijuso kapu vietu klaja pilsetas iedzivotaja davinats akmens. Tris kapu raceji, kas ekshumeja Po mirstigas atliekas, vispirms izraka jauno karaviru. Zem ta vini atrada Po zarku. Dazus gadus velak vina sievas Virdzinijas mirstigas atliekas tika parvietotas uz Po jauno kapu, jo kapseta, kura vina tika apglabata, tika iznicinata un vinai nebija pecnaceju, kas varetu pieprasit vinas mirstigas atliekas. Viens no Po agrinajiem biografiem panema vinas mirstigas atliekas un glabaja tas kaste zem savas gultas, lidz tas beidzot tika parapbeditas kopa ar vinas vira mirstigajam atliekam. Tas notika Edgara Alana Po dzimsanas 76. gadadiena. Edgara Alana Po bibliografija ir divi stasti, divi dzejoli, viena luga, aptuveni 70 noveles, 50 dzejoli un 10 esejas. Rakstnieka dzives laika tika izdoti 7 vina darbu krajumi: 4 poetiski un 3 prozas. Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis». Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis». Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis».

«Tas ir parsteidzosi, cik daudz informacijas jus glabajat sava galva,» sacija apdullinata Sara.

«Bet es pat neesmu teicis pusi no ta, ko zinu par Po,» atbildeja glaimotais Belcebuls.

5. Vini speleja dambreti un Belcebuls, protams, stundas laika izradijas uzvaretajs daudz biezak neka Sara. Tas nav parsteidzosi, jo vins bija plass un dzili domajoss radijums. Vins vareja veikt vairakus sarezgitus uzdevumus vienlaikus, kamer Sara domaja sauras naturalisma robezas, kas raksturigs visiem tiem, kuri, ka saka, klist tumsa. Kamer Belcebula skatiens bija versts uz saha galdinu, Sara nenoversa skatienu uz vinu, vina izstiepa kaju zem galda un pieskaras vina kajai. Neskatoties vina juta, ka vins nedaudz saspringst, bet to neizradija. Vins neatkapas no iemiletas sievietes. Vina atturiba vairoja vinas ceribu. Vinas ceriba bija uzbrukums vina stoicismam. Vinu lenums tika skaidrots ar to, ka visi bija diezgan uzmanigi savas darbibas. Vina nesteidzas doties uzbrukuma, lai gan vina mira no velmes ciesi piekerties vinam. Vins nebija atrauts no speles, jo saprata, ka mazakais uzmundrinajums no vina puses radis Saras jutam vetrainu kapumu. Tagad vina rikojas nedrosi, baidoties pamodinat pret sevi Belcebulu, un vins saprot, ka tiek austs milas tikls.

Sara pamanija, ka vins biezi skatas pulksteni. Bija jau vels vakars, kad vina jautaja:

– Tu atkal kaut kur dosies?

– Ja. Jus zinat, cik daudz steidzamu lietu man ir.

– Ka es varu tos zinat, sis tavas lietas!

– Nu un ko tad? – Belcebuls jautaja, pamanijis aizkaitinajumu toni.

– Es visus vakarus pavadu viena.

– Tev ir viss, ko velies; maja, nauda, skaistas lietas. Ko vel vajag?

– Man no kaut ka ir bail.

– Kapec sis bailes? – Belcebuls bija parsteigts. «Es apsoliju jums savu aizsardzibu.»

– Kas ar mani notiks?

– Nekas. Tavs liktenis nav atkarigs no manis.

– Tas tiesam ir jaunums! Vai tas mani padara mierigaku? Nezinu. Klausies mani. Majai vajadziga saimniece, kura uznemtos visas rupes. Vai jums nav ilgas pec gimenes dzives?

– Ne ar tevi! Beidzot saproti, ka esmu lemts klist muzigi. Preceties?! Labak ir doties baseina! Es nevaru but milestibas objekts. Vienkarsi zini to. Un tad milet sievieti nozime atdot sevi vinai. Un ta ir ne tikai pastaviga tiranija, bet ari anarhija!