Velns sl?pjas uzpurn?
Шрифт:
– Kapec ta sala bija zem udens?
– Pirmie cilveki dzivoja loti atseviski. Kaut kas noteikti izraisija vinu emigraciju uz dienvidiem. Celonis bija pludi. Dabiskas vides iznicinasana veicinaja antropoida aktivitates pieaugumu, kura attistibai bija nepieciesams soks, saja gadijuma geologisks. Apstakli Paradize bija ideali, un cilveki, kas tur dzivoja, nezinaja vainu, jo nebija atskiribas starp labo un launo. Vinu kermenis nebija diferencets, un vinu apzina bija gausa un ierobezota, jo visas ta vajadzibas tika apmierinatas Edene.
– Vini pameta Paradizi pec pasa velesanas?
– Bija spiesti. Kopa ar cilvekiem uz dienvidiem migreja dzivnieki un augi. Palicis pasplusma, cilveks uzreiz ieraudzija sev apkart lielas iespejas un visus savus spekus novirzija cinai par varu par citiem cilvekiem un dabu.
– Pastasti man par paradizi.
«Es neko nevaru pateikt par paradizi – es tur neesmu bijis.»
– Kur vins ir uz Zemes vai debesis?
– Neatrodot debesis uz Zemes, cilveki uzskatija, ka tas ir debesis. Herfordas pasaules karte, kas izveidota 18. gadsimta, pierada, ka zemes paradize atrodas uz salas uz austrumiem no Indijas. Taja pasa gadsimta paradijas Gotje de Meca dzejolis, kura vins apraksta zemes paradizi ka nomalu vietu Azija. To ieskauj uguns, un ta vartus sarga brunots engelis. Sikaku aprakstu par celojumu uz paradizi sniedza sers Dzons de Mondevils. Vins devas svetcelojuma uz Austrumiem 1322. gada. Ja ticet vina vardiem, tad Zemes paradize ir augstakais punkts uz Zemes, tik augsts, ka gandriz pieskaras Menesim. Kolumbs mekleja ari Edeni; vins uzskatija, ka tas atrasanas vieta ir sala uz austrumiem no Indijas. Vina laika tika pienemts nepamatots viedoklis, ka Paradize atrodas Venecuela, un vel agrak dazi to novietoja Etiopija, pie Nilas iztekas. Kristiesu legendas jau sen ir noradijusas uz Ceilonu ka Nemirstibas zemes vietu, kas aprakstita 1. Mozus gramata. 14. gadsimta skandinavu saga. Tas stasta par princi Eiriku, kurs kopa ar savu draugu deva solijumu izpetit Zemi, lai atrastu paradizi. Vinu cels veda uz Ceilonas salu. Ceilonas budisti salas centralo kalnu Deva-kutu, kas nozime Dievu virsotne, uzskatija par svetu, un cetras no ta tekosas straumes atbilda Paradizes upem. Senatne vini ticeja, ka Dievs radijis zemes paradizi un iestadijis taja Dzivibas koku, un no turienes iztek struklaka, no kuras iztek visas cetras lielas upes: Ganga, Tigra, Eifrata un Nila. Plutarha senais stasts runa par kadu svetitu salu, tacu taja nav nekadu norazu par tas geografisko atrasanas vietu. Tagad atceresimies keltus, viniem Avalonas sala, kuru vini nekad nebija redzejusi, bija zemes paradize. Deivids Livingstons mekleja Paradizi Centralafrika. Pieci simti gadus pirms Kristus sengrieku dzejnieks Pinders teica:
Sara sprieda, ka tapec vini talu netika. Un tam, ko vina teica, vina piebilda:
– Pat bez precizas informacijas par Paradizi varu teikt vienu – Paradize uz Zemes nevar but. Dzive seit ir tik strauja!
5 dala
Ta bija vinu desmita iepazisanas diena. Belcebula pievilciga personiba sajusminaja Saras apzinu, vina pievilka vinu, iekaroja vinu, atdevas vinam saldos sapnos un, ka tas parasti notiek, elku virieti, kuram vina gribeja piederet. Pasam Belcebulam vina bija tikai zinkarigs eksemplars, tapec vinu verosana sagadaja baudu. Saja gaisma vinu attiecibas joprojam bija tiras, iekares un viltibu neaptumsotas. Ar retiem iznemumiem vini vakarus pavadija majas sarunajoties, kas bija romantiski, jo notika pie kamina. Ari soreiz tas notika pec vakarinam: kamina prieksa tika novietoti divi erti atputas kresli ta, ka starp tiem bija zems galds, uz kura, ja vini nedzera teju, atradas viskija pudele., Belcebuls deva prieksroku «Single Barel», divas glazes, ledus un kolas. Pilna iespaidu no vakardienas sarunas, Sara to nevilus turpinaja.
– Ko vel jus varat pastastit par paradizi? – vina jautaja, iedzerdama malku viskija un kolas no apalas, gludas glazes ar smagu dibenu. Sara meginaja turet glazi, lai vina vienmer varetu redzet zimolu: Palph Lauren.
«Vai jus domajat, ka mana atmina ir izveidojies vina tels?» Ne. Pastasti man, kapec cilveku piesaista cels?
– Drosi vien tapec, ka vins cer ieraudzit sev ko jaunu un interesantu.
«Bet neatkarigi no ta, cik ilgi cilveks iet talak par redzamo, vins nekad netiks tuvak vietai, kas vinu aptures. Jums personigi patiesa paradize ir pasaule, kuru esat pazaudejis. Magiska bernibas pasaule.
– Un ta cita Paradize, vai tada eksiste?
«Tu to uzzinasi tiesas diena.» So atklasmes dienu es saucu par izcelosanu.
– Ka sis?
«Jusu izpratne tas nav notikums, bet gan naves darba sekas.» Katru mirkli tas iedarbina loti daudz nemierigu dveselu. Kadu dienu ari tu dalisies vinu bailes!
– Pirms ka?
– Tiesas prieksa. Kas zina, kas tevi sagaida – zalie Debesu lauki vai elles darvas un sera apli.
– Bet vai joprojam pastav atskiriba starp zemes paradizi un debesu paradizi?
– Vieniga atskiriba ir lidzeklos un iekartojuma.
– Labi. Jo vairak jautajumu uzdodu, jo mazak saprotu, kas un ka. Ziniet, ja nevarat pateikt taisni, vismaz pamirkskiniet, bet jautajums ir: vai es pec naves redzesu savu mati? Un vispar es gribu zinat, vai dzive sastav no nelaimes gadijumiem vai viss taja ir ieprieks noteikts.
– Vai ta ir nejausiba, ka Rosini gimenes gerboni bija attelota lakstigala, kas sez roze? Turklat izcilais komponists dzimis muziku gimene, kas vadija klejojosu teatra dzivi: vina tevs bija trompetists, un vina mate labi dziedaja. Neparasti cilveki, ka likums, zina par notikumiem, kas vel tikai notiks. Laujiet man pastastit vienu arkartigi divainu, bet patiesu stastu, un jus varat izdarit savus secinajumus. Sis stasts sakas 1951. gada un ir tiesi saistits ar otro Pradas festivalu Baha pieminai. Tas notika Perpignac, senaja Maljorkas karalu pili. Si festivala iedvesmotajs un velak vaditajs bija amerikanu vijolnieks A. Sneiders. Vins ne tikai vadija visus sagatavosanas darbus, bet ari uznemas pavaditaja pienakumus, bet ikgadeja Pragas festivala oficiala amatpersona bija izcilais cellists Pablo Kasals. Un tad vini vinam stasta, ka kads rakstnieks ieradas Prada no Puertoriko kopa ar savu bralameitu, jaunu cellisti, vins velas vinu satikt. Bet Casals bija parak aiznemts un meginaja izvairities no tiksanas, vins atteicas, lidz uzzinaja, ka sis rakstnieks ir tuvs draugs vina mates radiniekiem – Defilho gimenei no Puertoriko, tikai pec tam vins piekrita vinus pienemt. Kad ienaca rakstnieks un vina bralameita, Kasalss ar lielu zinkari paskatijas uz meiteni, kura tobrid bija tikai 14 gadus veca, un teica pie sevis: «Tas nav svesinieks, kas ir atnacis pie manis.» Vins jutas ta, it ka butu ar vinu radniecigs. Apburosa meitene ar tumsam acim un gariem melniem matiem vinu apbura – uz vinu skatoties, vins atcerejas savu mammu un nodomaja, ka vina sava vecuma izskatas tiesi tapat. Pie vina vakara atnaca Martita un vina onkulis. Vins aicinaja vinus palikt vakarinas. Kad vini aizgaja, bija jau nakts. Vini sarunajas pavadija gandriz septinas stundas. Visu so laiku Kasalsu mocija sajuta, kurai vins nevareja rast izskaidrojumu. Ir pagajusi tris gadi. 1954. gada ziema Martitas tevocis vinam rakstija, ka meitene macas Nujorkas Mansas skola pie profesora Leva Rozanova, un jautaja, vai vina varetu ierasties Prada un pamacities no vina. Casals piekrita uznemt vinu par savu studentu. Jau no pirmajam nodarbibam vinu parsteidza vinas reta uznemiba – vina viegli un atri apguva materialu. Turklat vinai bija neparastas valodas prasmes. Laika gaita vina iemacijas runat francu, italu, spanu un kastiliesu valodu, pateicoties pedejai, vina saka vinam palidzet rakstit vestules. Menesiem ejot, vini piekeras viens otram. Kazals neslepa, ka vinu mil, tacu vinu samulsinaja liela vecuma atskiriba – Martai bija 18, vinam 76. Par spiti visam, Martita piekrita klut par vina sievu. Jasaka, ka Casals vinu dievinaja galvenokart tapec, ka redzeja vina savu mati. 1955. gada ziema vins un Martita ieradas Mayachusa, Puertoriko, kur piedzima Casalsa mate. Tur vini izdarija neticamu atklajumu. Izradijas, ka taja pasa maja, kura 1856. gada piedzima vina mate, pec sesdesmit gadiem piedzima Martas mate. maz,
Kamins ir apmeram divus metrus talak, Sara sajut seja uguns karstumu, viegla un patikama kontrasta ar to ir auksta glaze, vina to tur labaja roka, kuru uzlika virsu kreisajai, glazes apaksdala ar malu pieskaras vinas augsstilbam, jo starp tiem ir mazais pirkstins: vinai jusu papezi balstas uz vilnas paklaja miksta samta, aiz muguras ir spilvens – sis kresls ir silta un erta ligzda. Sara ir miera, si sajuta nav tikai sentimentala piekersanas majas komfortam – tas ir ari siltais miers, kas vinu apnem ziemas nakti. Pedejie vardi nevar atstat manu galvu, tajos ir nevis cita cilveka mistiskie pardzivojumi, bet gan vinas pasas, personiska patiesiba, un Sara, kas sajos brizos ir tik kutra un atrauta no visa, kluse. Ko vel vina var darit? Dzive un nave ir divas galejibas; ka tagad izradas, starp tam ir ne tikai bailes, bet ari ceriba, kas mus samierina ar neizbegamo. Vina paskatijas uz kluso Belcebulu, kurs smelas iedvesmu no visdzilakajiem avotiem, un teica sev: «Es diezgan mierigi uzticu savu dzivibu jusu gadiba.»
6 dala
Kadu dienu vini sarunajas kresla, svecu gaisma. Sara klausijas Belcebula un nevilus nodomaja, ka tad, kad saruna notiek tumsa, vardi tiek uztverti pavisam savadak neka gaisma. Vina vinam par to pastastija.
– Apbrinojami! Kada doma! Man nav neka labaka par lasisanu omuliga vakara kresla. Vai zini, ka tumsas ietekmi uz izteles speku ne reizi vien ir pieradijis tas, ka radosas spejas izpauzas tiesi tad, kad tas ir mazak acimredzamas. Tumsa ari padara muziku izteiksmigaku.
«Pat jus atrodaties tumsa.»
– Nu ko?
– Un tas, ka tu esi cilveks ar lielam divainibam. Turklat jums neienak prata, ka jums ir dvesele, kas ir melnaka par Egiptes nakti. Cik daudz jums ir pretrunu!
– Vai cilveka to ir maz?
«Ko man rup cilveki, ja jus esat mana rupe,» vina sacija, priecajoties, ka Belcebuls, nosaucis sevi par mecenatu, pienema vinu un lava vinai iesaistities savas intereses. Bet, ta ka vinas uzvediba tika klusejot apstiprinata, vina planoja visas sadzives lietas nemt savas rokas. Kopuma vina nebaidijas no grutibam, pamatoti uzskatot, ka vajpratigajiem tas ir neparvaramas.
«Es tikai gribu teikt, ka velns ir mazak sliecas iet uz galejibam.» Viss ir loti ierasts: dusmas cilveks sevi izdedzina, bet prieka piepildas ar energiju.
– Kas ir jusu vareniba?
«Mana prata un skaistuma,» Belcebuls atbildeja un pacela rokas pret griestiem, kur vina devize bija rakstita bruna un balta krasa.
– Joprojam butu! Gudrs, izskatigs, cels. Izradas, ka vini tevi lama veltigi. Vai tiesam esat to pelnijusi? – sacija Sara, vina del gatava uzkapt moceklu sparna.
«Ak, ja,» sacija Belcebuls. «Visi mani neparprotami lamajas, nomelno, lama, pat nemeginot atrast iemeslu, lai to attaisnotu,» vins ne bez sasutuma sacija. – Luk, manu pulu augli! Es ieeju cilveka kermeni nevis tapec, ka cilveka vien velns var atrast savu varenibu, bet gan tapec, lai izdzivotu visas vina jutas. Visbeidzot, es velos paaugstinat kardinajumu par tikumu.