Velns sl?pjas uzpurn?
Шрифт:
Sara apsedas pie vina kajam un ielika puski vinam klepi.
– Noguris? vina jautaja.
– Ja. Ja vien jus zinatu, cik gruti ir but velnam.
– Ak, Belcebul, mans nabadzins!
Pec siem vardiem, kas liecinaja par gandriz matisku zelumu, Sara apraka savu seju ziedos. Tad vina atmeta galvu un, neatverot acis, iesaucas:
– Dievs! Kad es biju laimigaks neka tagad! Ta ir sava veida magija!
«Jus visa redzat magiju.»
Sara nolaida rokas gar kermeni, pagrieza galvu pret plecu un uzmanigi paskatijas uz virieti, kas vinai tik mils un gara tuvu.
– Vai jums neskiet, ka mes esam lidzigi? vina jautaja.
– Ka sis? – Belcuvels jautaja, neatverot acis.
– Tevi dzivo divas dazadas personibas. Viens ir pesimists, kuram dzive ir druma neizbegamiba, otrs ir makslinieciska daba, izsmalcinata, cela, un es esmu otra tevis projekcija.
Tad vins atvera acis un, nezinadams, ka reaget uz siem vardiem, iesaucas:
– Tikai ar to bija par maz! Dzive, ko es vadu, pieder tikai man. Mana pieredze ir velna liktena summa. Esmu apmierinats ar savu dzivi, un man nav vajadzigs dveseles paligs, lai dalitos ar tas nozimi un skaistumu.
Sie vardi sasutinaja Saru, un tas ir pilnigi pamatoti.
– Ko tu par mani zini?
– Cilveka identitate noved pie ta, ka vienas personas kaislibu un vajo vietu izpete lauj noskaidrot visu parejo raksturlielumus.
– Vai nekad neesi izjutusi velmi tuvoties sievietei?
– Milestiba cilveki viens otru nomac. Draudziba ir vairak pozitivu lietu. Draudzibas dzinejspeks ir lojalitate. Bet si sajuta vienmer liek kaut ko darit.
– Sie ziedi. Tu izdariji kaut ko tadu, kas mani iepriecinaja.
Aizkustinatas intonacijas gan uz Belcebulu neatstaja nekadu iespaidu.
«Es nevaru pateikt, kapec,» vins teica.
– Vai es tevi pazistu. Jus nekad pilniba neizpaudisit to, ko velaties. Jus esat dzivojusi tukstosiem gadu un nekad neesat jutusies mileti. Tas ir sausmigi!
– Milestiba ir vajums, ta padara virieti atkarigu, greizsirdigu, aizdomigu…
– Milestiba dara laimigus visus!
«Kad es domaju par skupstiem, siekalosanos, iekari, man uzreiz gribas nosplauties.» Mana daba to visu izslegs.
– Kapec tu izvelejies mani?
– Vertejot cilvekus, tapat ka cilveku, vados pec personigajam velmem, vai ta butu simpatija, riebums, zinatkare.
«Jus nicinat cilvekus, ipasi sievietes, vinu pretrunu del.» Bet tev pasam ir daudz pretrunu. Esmu parsteigts, ka ar savam daudzajam sejam vel neesi zaudejis pacietibu.
– Sis viedoklis ir nepatiesa prieksstata par mani auglis. Izmetiet to visu no galvas.
– Tu baidies but atklata pret mani. Tas ir viss.
– Man bija atklatas sarunas ar daudzam sievietem. Tikai dazi cilveki tagad atceras Sapfo no Lesbas salas, Kleopatru, Katrinu II, Eleonoru Ruzveltu, Margretu Teceri, Madlenu Olbraitu. Bet es nevienam no viniem nepateicu visu patiesibu. Es tev ari neteiksu.
– Vai jus kadreiz, tikai vienu reizi, esat piesaistijusi sieviete?
«Es esmu vismazak piemerots milakas lomai.» Ar visu so jasaka, ka virietis nevar milet sievieti vairak par sevi. Cik es vel atceros, Roberts Sauds reiz Sellijai, kura tobrid plosijas starp sievu un saimnieci, teica: «Virietim ir jaspej saprasties ar jebkuru sievieti. Es neskiros ar savu sievu. Manuprat, galu gala gimenes dzive visiem ir vienada. Sievietes izvele ir ierobezota, un, jaatzist, ari starp tam nav nekadas atskiribas.
«Varbut vinam ir taisniba,» Sara piekrita. – Bet tas nekada gadijuma nav visparejs noteikums.
4 dala
Sara pat nezinaja ko domat, kad viesistaba ienaca Belcebuls diezgan divainas drebes. Ta vini gerbas, sekojot pagajusa gadsimta modei. Bija gerbusies tumsi bruna vilnas jaka, kuras piegriezums un stils atklaja vina Cikagas izcelsmi, balta apkakle, parmerigi plati svarki, zekes, vardu sakot, kaut kas grezns un valigs aproces. Vins nostajas vinas prieksa un sakrustoja rokas uz vedera: acis dzirkstija viltiba, lupu kaktinos slepas smaids. Vins gribeja ar savu dzivespriecigo izskatu paradit, ka tagad ir rakstura.
«Dazos aspektos man patik but kvekerim,» paskaidroja Belcebuls.
«Es uzdrosinos jums jautat, ser,» Sara teica ta laika maniere. – Kads tam ir iemesls?
«Sazinieties ar musu kopienas vaditaju, vins paskaidros,» Belcebuls atbildeja tikpat pieklajigi. – Kvekeri, tapat ka neviens cits, prata dzivot pilniga saskana ar visiem dabas likumiem.
– Tev ir atdarinasanas talants. Jusu iztele ir neizsmelama!
«Tas nav izteles, bet izveles jautajums.» Ja es varetu dzivot cilveka dzivi, man nebutu jaatrod sevi. Ir kopiena, kas man ir loti tuva gara, es runaju par mormoniem. Man vinos patik viss.
«Dazreiz man skiet, ka jus esat muzigas jaunibas tips.»
– Labi teikts.
«Klausies, ta ka jus varat atgriezties laika, kapec gan nedzivot kvekera dzivi sava prieka pec?»
– Pagatne ir nemainiga. Es nevaru sevi ieberzt jau pabeigta pasakuma. Bet es varu but klat ka noverotajs: man nav iespeju patstavigi piedalities neviena cilveka likteni. Tagad ir 21. gadsimts, es atbilstu savam laikam, tapec varu iejaukties jebkura pasaules nozimes notikuma norise, varu kaut ko kaitet, iejaukties, virzit, ietekmet, noteikt, pabeigt.
– Viena lieta, kas jus raksturo ka romantiki, iespejams, vairak neka jebkas cits, ir jusu savrupiba. Sajas dienas jus jutaties neerti, vai ne?
– Ja. Man skiet, ka musdienu pasaule ir vulgara, strauja, ir daudz maksligu, nepatiesu lietu, tagad ir tauku parazitu laiks, ta es saucu politikus. Tapec es tik biezi uzskrienu pagatne.
– Ka?
– Caur muziku. Man ir kaste Metropolitena opera. Biju uz visam pirmizradem, ari uz visu laiku izcilako koncertu, kas notika 1983. gada par godu pirma teatra pasaule simtgadei.