Velns sl?pjas uzpurn?
Шрифт:
– Vai tu esi kadreiz iemilejusies?
Vina uzdeva vinam so jautajumu iemesla del. Lai gan vins bija velns, vins kluva vinai dargs un lidzigs virietim. Turklat Sara bija parliecinata, ka reiz sanems pieradijumus, ka Belcebuls vinu uztveris labveligak neka citas sievietes, bet tikmer, ta trukstot, daleji vina sarma iespaida, daleji neremdinamo slapju del. but miletiem, daleji tapec, ka vinu neizlemiba, ko piedzivoja sievietes ar lieko svaru vecuma, kad vinam jakeras pie dazadiem trikiem, lai butu pievilcigas, iedvesmojusi ceriba, ka drizuma vinu attiecibu robezas parkaps pats Belcebuls.
«Es neatceros, kad vareju to atlauties.» Kada gan tam nozime?
– Es varetu upuret savu ekskluzivitati! Lai savaldzinatu sievieti, vajag tik maz!
«Sievietes nav upuru vertas.»
Pec siem vardiem Saras jutas apjuka.
«Neuztveriet to tik personiski,» sacija Belcebuls, redzot vinu satrauktu.
– Tas bija stulbi… Es sev glaimoju ar ceribu, ka neesmu pret tevi vienaldziga.
«Jus nesaprotat apzinatas, bet vel nerealizetas tieksanas vertibu.» Fausts to saprata, es saprotu, bet tu ne.
«Man ir vajadziga dzives pilniba, nevis sastingusa briza apbrinosana.» Atcerejos Faustu un ari sevi! Jus abi esat viriesi, un es esmu sieviete!
«Bet ta ir jusu darisana, nevis mana,» Belcebuls to atmeta.
– Tava neiecietiba pret sievietem ir vienkarsi nezeliga! Vai tu zini, kas tu esi?
– Pastasti.
– Tu esi seksuals rasists!
Sis tirades laika Belcebuls, preteji ierastajam, kluva jautrs.
– Oho. Neviens man nekad nav teicis, ka esmu iegrimis seksuala rasisma. Un kas! Tas mani zinama mera glaimo. Es paskaidrosu velak, kapec. Sieviete ir visu nepatiksanas celonis. Pat viesulvetras sauc sieviesu vardos.
– Tatad tev vienalga par mani? Es varbut neesmu jauns, bet man ir veseliba un ideali. Es varu cinities.
– Ja atlaujat man izteikties telaini, tad teiksu ta: luk, jus maldaties. Vel mazliet pacietibas, ludzu. Ir daudz lietu, par kuram jadoma. Un katru dienu tiek pievienoti arvien vairak. Es daru savu darbu, nostradaju savu dupsi, es palaujos tikai uz sevi. Es visu redzu, visu zinu…
«Un tavas rokas ir garas,» piebilda Sara.
«No sejienes izradas, ka es varu vienlaikus intriget seit un sajaukt savas pedas tur.» Isak sakot, es vienmer esmu ar kaut ko aiznemta. Apmeram pirms cetrdesmit gadiem es aicinaju To Kungu, lai atrisinatu dilemmu. Vins atteicas piedalities mana lieta. Es atceros, ka vins, tapat ka pravietis Nehemija, kad vini vinu sauca, kad vins jau bija uzkapis pa kapnem, teica: «Es nevaru nokapt. Es daru lielisku darbu.»
– Vai tu tiesam esi specigs?
«Es jums jau teicu, ka varu uzpust tadu uguni, ka to nevar nodzest viss okeana udens.» Es sutu slimibas, badu, postu, nesaskanas, nelaimes, es iedvesu naidu, skaudibu, ko vel? Es personificeju sis pasaules postosas galejibas. Bet tik nezeligs es esmu. Vismazakajas lietas ir launums. Panemiet zarnu bakteriju. Si neredzama butne izraisija holeras epidemiju, kas prasija miljoniem dzivibu.
«Jus lepojaties ar to, ka izplatat launumu un spidzinat cilvekus.»
Belcebulam patika sis parmetums, kura bija vairak emociju neka logikas.
«Es domaju, ka jums bus diezgan saprotams, ka tikai sapes liek cilvekam domat.» Sapes vinu pazemo, ierobezo, patere pasapmierinatibu. Cilveki nezina visu, ko vini man ir parada. Neviens nenoverte manu aktiermakslu. Kadu laiku cilveks piedzivo bezspecibas sajutu, vins ir sokets, nepatiksanas vienmer piemekle peksni. Vins neatbrivosies no ta, kamer neizsmels savas sapes. Tad vinam rodas tikai vienkarsa un skaidra izpratne par dazam lietam. Ciesanas vinu padara garigu, vina jutas klust gaisakas, un tagad vins ir jutigaks neka agrak. Tapec, redzot, ka cilveki cies, es par to ipasi neuztraucos.
– Lai ko jus teiktu, jums joprojam nepatik cilveki!
– Vai ir par ko vinus milet? Pasaule nav neviena nevainojama cilveka. Bagatie ir iegrimusi labi barota labklajiba un degradejas. Krievija vien divsimt gimenu bagatibas ir iegutas bez grutibam. Nabagi ir aiznemti, tikai maldinot viens otru. Musdienu cilveks ir zaudejis speju spriest, izdarit secinajumus un pieradit, izmantojot silogismus un indukciju. Vins sajauca visus savus prieksstatus par labo un launo. Vins zina savas tiesibas, pieskir lielu nozimi savai personai: pasciena vina tiek apvienota ar apsaubamam un nepamatotam personiskam pretenzijam. Pretigi skatities, ka vins ar savu cienu steidzas apkart. Lielais launums ir tas, ka materialo labumu ir kluvusi daudz un pieejami, un cilveks vienmer velas vairak, neka vinam ir. Kur bija stradnieks, tur vins tagad ir pateretajs, nevertigs slinkis, parazits, birzas makleris. Vini veido devinas desmitdalas cilveces. Ieprieks cilveki saskatija jegu darba un ticiba, un vinus iedvesmoja patiesibas meklejumi. Lai nodrosinatu dzivibu, jastrada ta, ka stradajat ieprieks; art, set, novakt, buvet, aust, verpt, galdnieks. Tagad darbs ir devalvets, un patiesiba visur ir sagrozita. Kermenim ir vajadzigas kustibas, lai tas butu vesels, bet cilveki ir pasivi un slinki. Pagatnes virietis baudija nevis narkotikas, izklaidi un alkoholu, bet gan atputu no ikdienas darba, tacu, tiklidz fiziskais darbs tiek vienkarsots, prieka no atputas vairs nav. Zagli un paraziti ir nomainijusi stradniekus, amatniekus, raditajus un nesatricinamas parliecibas cilvekus. Vini neko nerazo, bet ir pieskirusi sev tiesibas baudit citu cilveku darba auglus. Ta ir galvena problema! Sos argumentus mineju nevis ka pieradijumu tam, ka jebkura mizantropija man ir svesa, bet gan ka pieradijumu tam, ka man ir pietiekama izpratne ne tikai par cilveku, bet ari par laika novertejumu. Un vispar, verojot gadu tukstosus, ir gruti neizjust nicinajumu pret cilveku rasi, kuras alkatiba un neiecietiba izved arpus visam dabiskajam robezam.
– Jus runajat par lielako dalu cilveku, kas nav nekas, bet ir cilveki, kuriem ir stiprs prats un griba?
– Ja, individi, kuri nemitigi macas. Si intelektuala minoritate rada progresu. Tikai radosiem cilvekiem un pat tad ne visiem ir prieksstats par pilnibu, un tikai viniem tiek dota iespeja tai tuvoties. Panemiet vecu skotu dzejoli. Kurs tagad var saceret vinai lidzvertigu dzejoli? Vai varat pateikt, kapec musdienas ar tas augstajiem tehnologiskajiem sasniegumiem nav iespejams uzbuvet gotisku katedrali, kas parspetu skaistumu, visu dalu proporcionalitati, varenibu, stila nevainojamibu, izsmalcinatu detalu meistaribu. apdare, jebkura no tam, kas celtas feodala laikos. Vai tagad neviens neauz gobelenu, kas maksla butu lidzvertigs to veco gobelenu tonu un tonu kombinacijai, kas izraisa musu apbrinu muzejos? Ka cilveki tajos talajos, tumsajos un manticigajos laikos, kurus iezimeja gara parakums, vareja veikt apbrinojami precizus matematiskos aprekinus – un tas tiesam daudz pasaka. Kadai iztelei jabut, lai konsekventi ieviestu dekorativas detalas, lai pabeigtu, teiksim, frontonu; parzinat kontrforsu un lidojoso kontraforsu sistemu; parstavet visus baznicu un klosteru fasazu vertikala dalijuma elementus, atrast piemerotas figuras notekcaurulu, notekcaurulu, flakonu, arejo un ieksejo kapnu, vartu projektesanai. Tiem, kas projekteja pilis, pilis un baznicas, bija japatur prata daudz informacijas, kas sastaveja no pakapju frontoniem, pasazam, arkveida frizem, jumtu segumiem, vainagiem, starpstavu karnizes, logu ailem, kolonnam, apsidu karnizes un karnisu jostas, cokola, galerijam, torniem, konusveida, rombveida jumti, kupoli, nava, lodzijas, pilastri, skulpturalas kompozicijas, azura restes, vimpergi, medaljoni, stabi, vainagi, kapelas. Un, visbeidzot, ir parsteidzosi, ka laidumu izmeri un konturas, kas savienotas viens ar otru, un visi kopa, tiek apvienoti ar kopejo reljefu! Protams, senatnes un romiesu arhitekturas formu motivi kalpoja par iedvesmas avotu romanikas laika arhitektiem, tacu tas nepadara skaidrojumu pilnigu un izsmelosu, vai ne? Uz so jautajumu nav skaidras atbildes.
«Manuprat, arhitekturas formu pilniba dabiskak harmonizejas ar feodalajam parazam un paradumiem neka ar musu informacijas laikmetu, kas atbilst vienkarsam un plakanam formam.
– Tev taisniba. Ja mes izejam no ta, ka viss lielais dzimst no pretestibas, klust skaidrs… tu palaidi garam, ka tavi senci vareja stradat lidz speku izsikumam arkartigi grutos apstaklos, un tatad klust skaidrs, ka viduslaiku drumais gars ir vairak atbilst to plastisko formu dizenumam, kas to personifice.
– Es redzu, ka tev ir literaras spejas. Es varetu uzrakstit gramatu…
«Mani loti ilgu laiku aizrauj kosmologija,» pamudinaja Belcebuls. «Ar lielu entuziasmu es saku rakstit gramatu ar nosaukumu «Preadamites».
– Kas tas ir?
«Tas ir par pirmajiem cilvekiem uz Zemes, kas dzivoja uz tagad iegremdetas salas ziemelu puslode, bet man truka antropologisku, etnografisku un citu pieradijumu, lai pieraditu, ka cilveces supulis sakotneji atradas polaraja loka.
– Vai iespejams, ka tur bija cilveces dzimtene?
– Es tikai gribeju paradit esosas hipotezes pienemamibas iespeju.