Lidma??na l?dz m?nesim un gandr?z norm?la dz?ve
Шрифт:
– A… vai tu tagad nevelies darit to pasu? «Tev vienmer visas kabatas ir krita gabalini,» Ernijs ieteica.
Toms iebaza garos pirkstus dzinsu kabata un patiesiba izvilka krita gabalu.
Apkart vietai uz asfalta vins uzzimeja kaut ko, kas atgadinaja kompasu – apli, kas bija apzimets ar dazada izmera runam.
– Dusi miera, mazulit [8]. – Toms nospieda rokas no krita, vina konturas pazuda no asfalta lidz ar traipu.
«Es nezinu, ka vina turpinas vadit savu dzivi pec naves, bet vina noteikti mus vairs nevajas.»
«Es tev ticu,» Ernijs sacija, lai nomierinatu Ninu, kura pasmaidija ta, it ka vinu patiesi uzjautrinatu viss notikusais, tacu joprojam izskatijas bala.
– Vietejie apskates objekti ir briniskigi. Bet tagad mums tiesam ir jaiet,» Toms sacija, it ka Ernijs butu uzstajis uz pastaigu pa vesturiskam vietam.
«Es jums piekritu,» Ernijs atbildeja ar mierigu smaidu.
[1] Vai jus pasniedzat vegetaro edienkarti? (piem.)
[2] Es gribetu tasi tejas (piem.)
[3] Tris gabalus, ludzu (piem.)
[4] Paella (piem.)
[5] Es to nemsu (piem.)
[6] Kads ir si restorana ipasais ediens? (piem.)
[7] Vietejais vins (piem.)
[8] Atputies miera mazulit (Anglu.)
5.NODALA. Masina pari saviem lidzekliem un vikingu kaujas dziesma
– Tas nedod nekadas privilegijas. Bet par atrgaitas celu var samaksat,» krekla un bikses terptais jaunietis pieklajigi paskaidroja, pamanot, ka Toms ar interesi skatas uz
Tumsi sarkanais, spidigais jaunais divdurvju Mercedes kabriolets izskatijas patiesam pievilcigs. Tomer Ernijs neuzskatija, ka ireta automasina atvalinajumam ir ta verta, lai par to teretu gandriz visu savu brivo naudu.
– Es gribu noiret so masinu uz nedelu. Un ja, es gatavojos maksat par soseju. – Toms uzmanigi un maigi izbrauca ar pirksta galu pa mersedesa vejstikla konturu.
Ernijs nevilus nosvilpa. Krekla un bikses terptais jaunietis savai reakcijai nepieversa ne mazako uzmanibu – vins aizvilka Tomu pie letes, lai aizpilditu dokumentus.
Kamer Toms aizpildija nomas ligumu un maksaja par pakalpojumiem, Ernijs un Nina sedeja Mercedes aizmugureja sedekli. Tas izradijas arkartigi erts un elastigs, uz ta pat vairakas reizes uzleca, ka uz batuta, kamer neviens vinu virziena neskatijas.
– Piespradzejieties, puisi, mes atri iesim. – Toma acis dega, vins noteikti ne tikai paredzeja, bet ari kaut ko planoja.
Bet tas nebija tas, par ko Erniju uztrauca. Toma pirksta, tiesi virs antika gredzena ar dabigo akmeni, ko vins parasti nesaja, bija masivs zelta gredzens ar rubiniem un topazem, bet uz kakla bija iespaidiga kede ar masivu medaljonu. Jauns virietis krekla un bikses, pamanijis medaljonu, pieklajigi paklanijas un noveleja patikamu celojumu.
Labi, ka Ninai nebija laika pamanit sos «statusa» rotajumus, vina joprojam nevareja piespradzeties, ta nemitigi slideja starp adas sedekla spilveniem.
«Laujiet man tikt gala ar to, un jus turiet piparmetru konfektes, preteja gadijuma jus saslimsit.»
– Paldies… un sis… no kurienes vel sis?! «Nina ar izbrinu skatijas uz savu plaukstas locitavu, uz kuras bija sudraba rokasspradze, kas rotata ar tirkizu.
– A-un si… si ir davana no mums un Toma tev par godu… sim… tam…
– Par godu kam?!
– Par godu tavai pirmajai lidmasinai, tas ir… lidojumam, ja, lidojumam. Jus visu izturejat tik drosmigi, ka pat papira maisinu nevajadzeja…
Nina sarauca pieri un atravas.
– Nu, es gribeju teikt, ka tev izdevas lieliski, mes ar tevi lepojamies. Toms stasta, ka pirmo reizi, kad Dana lidoja lidmasina, vina cetras reizes pec kartas vema. Vina ari satvera stjuarti un ludza vinu izlekt ar izpletni, jo vina to vairs nevareja izdarit un atteicas seit atrasties.
Nina sirsnigi iesmejas un pacela plaukstas locitavu pie acim:
«Patiesiba vins ir skaists, paldies.» Man loti patik tirkizs.
– Vina tev loti piestav.
Nina vaji iespera pa Ernija potiti, bet pasmaidija.
Toms tikmer jau bija iebraucis trase un tik loti paatrinajies, ka pretvejs izputa vina garos matus ta, ka tie gandriz pieskaras Ernija sejai. Gaiss bija loti silts un maigs. Ta smarzoja pec ziediem, karstas saules staros izdedzinatas zales, savvalas un nogatavojusam vinogam, talas juras, zemes, ko apstradaja caklas zemnieka rokas, un zemi, kas dzivoja savu, senatnigo dzivi. Vispar ta bija pasas Spanijas smarza, ko Ernijs labi pazina un jau sen bija milejis.
Saule lenam rieteja, un Ernijam skita, ka vins jut asfalta smarzu, kas gandriz izkusis no dienas karstuma.
Nogurusi Nina aizsnauda, nometot galvu uz Ernija pleca.
Toma seja, kas atspogulojas spoguli, atgadinaja kaka seju, kas gatavojas medit zvirbuli. Ernijs klusi iesmejas, censoties Ninu nepamodinat: Toms negaiditi «mantoja» vel vienu neparastu rotaslietu, kuru, acimredzot, vins pats nepamanija. Ernijs maigi pieskaras vinam pie pleca un klusi jautaja:
– Tom, ka tev ar galvu?