Lidma??na l?dz m?nesim un gandr?z norm?la dz?ve
Шрифт:
Toms piemiedza Ernijam, pacelot vinam ikski.
– Ka ar pedejo miklu? – Ernijs ierosinaja. «Esmu parliecinats, ka soreiz jus to sapratisit.»
«Nac,» sacija tagad apmierinatais rukis, noslaucidams asaras, kas bija paradijusas.
– Kas vienmer pariet, bet nekad neatgriezas?
– Laiks! – nu jau absoluti laimigais rukitis bez vilcinasanas izplapajas.
Toms apskava Erniju un noskupstija vina pakausi.
– Mans dels ir genijs. Tu ari! – Toms maigi noglastija rukitim pa galvu, vins izskatijas pec apmierinata kakena.
Izlecot no krutim, vins no smiekligo biksu kabatas iznema apzeltitu stropu ar kedi un riteniem, kas atgadinaja hronometru. Atveris to, vins saka griezt mehanismu – it ka iedarbinatu modinataju.
– Kas tas ir? – Toms jautaja.
– Laika partverejs!
Toms un Ernijs kaut kur krita, griezoties ka dailslidotaju paris, kas dejo ledus deju.
3.NODALA. Andaluzijas rozes un riekstu rullitis
Ernijs atsitas ar kajam pret flizem un ar pieri Toma virziena. Vinu pagatnes figuru caurspidigie silueti, nedaudz viniem prieksa, izskida. Nina sarauca pieri un pagriezas. Vinai izdevas kaut ko pamanit, bet vinai nebija laika kaut ko saprast un tagad berzeja acis un deninus.
– Kas tur notika?
– Nekas. «Neka pardabiska,» Ernijs klaji meloja.
– Ta ir patiesiba? – Nina joprojam sarauca pieri.
«Ta ir taisniba,» Toms atbalstija Erniju. – Atri iesim uz zali, citadi kavesimies iekapsana. – Toms nekavejoties mainija temu. Aplicis roku ap abiem, vins piesteidzas pie bidamajam caurspidigajam durvim.
Ieraudzijis Anreju, kurs joprojam staveja pie letes ar pakausi pret viniem, Toms apsedas, paslepies aiz Ernija.
Anrejs, vinu isti nemanot, driz vien devas uz durvim ar uzrakstu «Tikai darbinieki» lieliska izolacija.
Visi apsedas kreslos un gaidija, kad saksies iekapsana. Toms uzleca uz vietas: vina telefons vairakas reizes pec kartas specigi vibreja. Tas notika, kad vina sieva Dala nedaudz zaudeja savaldibu. Toms dzili ievilka elpu un izlasija zinas. Atri uzrakstijis kaut ko atbildi, vins izsledza telefonu un ielika to celojuma somas iekseja kabata.
– Tom, vai esi parliecinats, ka tev tas tulit jaizsledz? – Ernijs uztraucas.
«Ta vai citadi, es joprojam esmu laipni gaidits.» Paris stulbi zinojumi neko neatrisinas.
– Nu, ka jus zinat… kas, ja nav noslepums, notika? – Ernijs gandriz cukstus jautaja.
«Musu mantojums… uzkrita… nokrita no… nu… tas tagad atrodas Dalijas pagalma…» Toms beidzot cukstus paskaidroja, cik vien speja.
Nina skaidri saka kaut ko aizdomaties. Atkal saraukusi pieri, vina nopietni veroja Erniju un Tomu, skatoties pari solfedzo skolotaja plecam, kurs bezrupigi skirstija zurnalu ar skandaliem un jokiem.
– Mes gribam palidzet Daliai ar ziediem pagalma! – Ernijs jautri meloja, smaididams no visiem trisdesmit diviem.
– Labi. – Preteji Ernija ceribam Nina «aprija» so atjautigo mulkibu un iznema no pleca somas zurnalu ar tamboretiem rakstiem.
Toms noslideja leja no kresla, izstiepa savas garas kajas ta, lai tas izlistu no kresla apaksa nakamaja rinda (par laimi, tagad neviens tur nesedeja), un salika rokas uz krutim, aizverot acis. Vina valigie mati karajas par kresla atzveltni ka vilnas salle, ko uz kresla bija atstajusi kada vecmamina.
– Es esmu likis. Mana sieva mani nogalinas,» vins lemti cuksteja.
Ernijs maigi iespieda vinam sanos ar elkoni.
– Beidz, tu vienmer samierinies.
– Vai mums bus laiks iedzert kafiju? – Toms tagad apsedas un mekleja automatu ar karstu kafiju. «Es biju sausmigi noguris un izsalcis, kamer jus un es… nonacam seit.»
«Ja tikai musu jaunais draugs nepaliks izsalcis,» cukstus sacija Ernijs.
«Ak, nesaki man…» Toms atkal noslideja leja, aizverot acis, it ka vins butu aizmirsis par kafiju.
Ernija telefons vairakas reizes pec kartas skali vibreja.
«Dalija,» Toms lemti noteica.
Ernijs klusi iesmejas, lasot dazus specigus vienzilbiskus izteicienus spanu valoda.
«Pastastiet vinai, ka es vinai sutu francu skupstu un Andaluzijas rozu puski.»
«Toms suta francu skupstu un Andaluzijas rozu puski,» Ernijs paklausigi atklaja.
«Idiota,» Dala atbildeja mazliet mierigak.
«Es domaju, ka vina jums gandriz piedeva.»
«Pazinojums par iekapsanu lidojumam uz Madridi! Pazinojums par iekapsanu lidojumam uz Madridi!
Nina un solfedzo skolotajs ieleca savas vietas, skatidamies no zurnaliem.
Izspiedusies cauri «zarnai», kas veda no ekas uz rampu, visi beidzot atradas mazaja, bet loti majigaja minilidmasinas salona un ienema vietas.
Ernijs un Nina sedeja perfekti, atzveltnes bija nedaudz noliektas, un Toma saliektie celgali balstijas uz blakus esosa kresla prieksa. Kad taja sedosa meitene nolema apgulties, vins sapes saviebas.
– Vai velaties, lai mes mainamies? – Maza auguma, lidzjutiga solfedzo skolotaja piedavaja Tomam palidzibu.
– Paldies. – Toms parcelas uz kreslu, kura sedeja Ernijs, un uzreiz atkal saravas: ari vina bijusais kaimins kaimins nolema apgulties.
«Atliecies, es seit iederos,» Ernijs piedavaja palidzibu.
– Ko es daritu bez tevis?
Toms iesledza telefonu un saka kaut ko citigi meklet.
– Nu, cenas… Es izputesu. Man vajadzeja likt vairak uz kartes.
– Ko tu dari?
– Perku Andaluzijas rozes ar piegadi, kas vel!
«Un man likas, ka tu… ta telaini izsaki.»
– Ar Dalu nevar runat telaini, vina pati diezgan labi «izpauz sevi»…