Lidma??na l?dz m?nesim un gandr?z norm?la dz?ve
Шрифт:
– Neuztraucieties, es ari panemu naudu. Turklat… ka pedejo lidzekli mes varetu pardot dalu no ta, ko esam mantojusi, – Ernijs cukstus pabeidza.
Toms ar plaukstu uzsita pa pieri.
«Es par to pilnigi aizmirsu, domajot par to, kadu skandalu Dala varetu izraisit, kad mes ieradisimies… ko es daritu bez jums!»
Beidzot visi izsledza telefonus un piespradzejas – lidmasina gatavojas pacelsanas bridim.
Pirmo reizi muza Ernijs lidoja kaut kur citur, nevis caur burvju portalu – sajuta bija jauna un patikama. Nina satvera vederu un saviebas. Ernijs katram gadijumam pasniedza vinai papira maisinu, tacu viss izdevas un driz vien vina mierigi aizsnauda, atspiedusi galvu pret vina plecu.
Solfedzo skolotajs cauksteja kaut ko, kas ietilpa vina vecmodigas jakas iekseja kabata.
– Vai jus veletos riekstu rituli? – vins cukstus jautaja Ernijam un Tomam.
– Ne, ne, paldies, es gribu pistacijas. – Pa eju viniem piepeldeja stjuarte, ripinot sev prieksa ratus ar dzerieniem un uzkodam. Toms piecelas, elastigi un klusi izstaipijas ka kakis, kurs bija nolemis nozagt desas gabalu no vakarinu galda, un pakera no ratiem nelielu maisu, kad meitene apstajas apmeram tris metrus no tiem: vina rokas, tapat ka kajas., bija loti garas.
– Un tu? – solfedzo skolotaja parsteigta jautaja Ernijam, stingri parliecinata, ka maizites, ko cep vina sirdsdama, mil visi apkartejie tikpat loti ka vins pats.
– Man bus Pepsi un krekeri. Paldies, varbut velak,» Ernijs pieklajigi atteica.
Tereze, kas dzivoja viena eka ar Tomu, patiesam cepa lieliskas rullisi, tacu pedeja gada laika Toms un Ernijs bija to apedusi parak daudz, un tagad vini vienkarsi nevareja tos redzet.
Tereza nebija daudz vecaka par Tomu un uzskatija vinu par burvigu. Vinai nebija ne jausmas, ka Tomam ir gimene. Tomer neviens par to nezinaja, iznemot Erniju, Ninu un Po kungu, runajoso kraukli, ko izaudzinaja Toms. Toms nevareja paskaidrot kaiminam, ka vina sieva, meita, mazmeita un znots dzivo Spanija, kur vins parasti dodas it ka nelegali caur magisku portalu. Un Toms nolema iepazistinat savu patiesam vienigo draugu, kurs bija ari Ernija skolotajs, ar jauku sievieti, kura nebija pret vinu vienaldziga. Par laimi, paris no viniem izdevas lieliski, un tagad visi titeni un kukas tika pie jaunas izredzetas.
Driz vien ari solfedzo skolotajs aizsnauda, miega tomer turpinot koslat pec inerces.
Toms, tapat ka Ernijs, skatijas ara pa logu, citigi domajot par kaut ko savu, izraisot grumbu, kas paradijas starp vina gaisajam uzacim.
Vini jau bija atstajusi aiz muguras ziemelu ainavu ar tikko uzplaukusam lapotnem, drumiem akmeniem, aukstiem ezeriem un svina makoniem, kas, skiet, stiepas no pasaules malas, censoties uz visiem laikiem bloket sauli, kas beidzot bija sakusi sildit cilvekus no visas pasaules.. Tagad makoni bija viegli un rotaligi, ka jauni jeri, kas skrien talu leja pa ziedosu kalnu nogazem ar augstu zidainu zali. Vel stunda vai divas, un jura pie apvarsna klus zila…
Ernijs aizvera acis, un jura saka caukstet; vins pielika plaukstas pret smidzinataju, smejoties par to, ka juras putas pielipa pie basam kajam, lidz snakosos «zabakus» aizskaloja jauns vilnis.
4.NODALA. Vieteja virtuve un ekstravagantais spoks
Liels, specigs vilnis peksni iekoda Ernijam potites. Vins zaudeja lidzsvaru un instinktivi nolika plaukstas uz prieksu, gatavojoties ienirt salaja aukstaja udeni. Bet ta vieta vins maigi atsita pieri pret kaut ko cietu, beidzot pamostoties: vinu lidmasina bija veiksmigi nolaidusies. Soreiz Spanijas lidosta, un vins atbalstija pieri uz Toma sedekla, kurs, trieciena pamodinats, uzleca uz vietas.
«Panemiet vismaz teju lidzi un iedzeriet teju!» – Pie izejas no lidostas solfedzo skolotaja Tomam tomer pasniedza veselu riekstu rulliti, mili ietitu sniegbalta papira un skrupulozi sasietu ar kadu skaistu bizi. – Tiekamies festivala! – Toma nedaudz uzmacigais kolegis beidzot atvadijas no viniem, ienirstot taksi.
– Oho, joprojam ir silti… ka vina to dara? – Toms iesainoja kulinarijas sedevru celojuma somas brivaja nodalijuma.
«Varu deret, ka ta ir magija,» Ernijs nespeja pretoties.
Toms izlikas, ka neko nedzird.
– Ka butu ar nelielu pastaigu pa galvaspilsetu? Neteiksu, ka esmu liels sis pilsetas pazinejs, bet varu paradit paris jaukas vietas. Ko tu doma?
– Ejam uz!
– Ejam uz!
Ernijs un Nina atbildeja gandriz vienlaikus.
– Vai mes nekavesimies majas? Dalija, iespejams, nebus loti prieciga, uzzinot, ka mes kavesimies,» Ernijs bija noraizejies.
– Mulkibas, tikai stunda, tad atri iesim, brauksim pa soseju ar veju! – Toms aizdegas. Vins jau metas uz eju, vilkdams aiz sevis somu, Ernijs un Nina tik tikko speja sekot vinam lidzi.
Toms iegriezas kada aleja. Uz senas vienstavu majas, krasotas ar baltu un korallu krasu, virs loti senam durvim, kas izgatavotas no veca lakota koka, bija zime, kas pita ar savvalas vinogu katiem, veidojot nosaukumu, kas sastav no koka burtiem, kas izskatijas ka slikti bijusi sabojats dazu laikapstaklu katastrofu del, gruti noteikt, gandriz neiespejami.
– Lieliski, si vieta joprojam ir dziva! Ejam uzkost, es esmu izsalcis ka vilks, un tu?
– Tom, vai esi parliecinats, ka ta ir laba ideja? Varbut apsversim kadu restoranu uz galvenas ielas? – Ernijs ierosinaja.
– Biju seit, vieta ir lieliska! Bija pavasaris, mes bijam jauni un bezrupigi… – Toms iegrima atminas, uz isu bridi aizmirstot par bada sajutu. Bet vina veders skali noruca. – Man riebjas centralas ielas, tas ir tik… troksnainas…
– Labi, labi, iesim. «Nina acimredzot nolema, ka vieglak bus vienoties ar Tomu, neka meginat vinu parliecinat.
Iestade, ka Ernijs paredzeja, neattaisnoja Toma ceribas (vai atminas). Ne parak tiri galdauti «dekoreja» letos plastmasas galdus. Uz gridas, kas klata ar nolietotu linoleju, sur tur bija izlijusas vina pelkes, kas izdalija jutamu smaku.
Toms, Ernijs un Nina panema vistirako, vienigo lidzeno galdu sturi pie loga, ko rotaja puteklains maksligais zieds.
Resna viesmile prieksauta no leta auduma nosvieda uz galda edienkarti, kas bija kaut kas lidzigs laikrakstam.
«Man likas, ka es so vietu atceros pavisam savadak,» Toms kautrigi atzina savu kludu.
«Toreiz drosi vien bija savadak, viss mainas,» Ernijs vinu mierinaja. – Nu labi, dzersim kafiju, edisim paelju…
Blakus vinu galdinam zimigi paradijas liela viesmile, kas klusi skatijas uz griestiem, no kuriem karajas zirneklu tikli.