Lidma??na l?dz m?nesim un gandr?z norm?la dz?ve
Шрифт:
– Ka es varu saprast, kurs no tiem ir garakais: vini visi saritinas.
Ernijs domigi aptaustija ruka bardas matinus, kamer vins turpinaja krakt, kratidams visu apkart.
– Ka butu, ja vienu paturetu un parejo saisinatu? – Ernijs ierosinaja.
– Tu esi genijs. Ko mes darisim, lai to saisinatu?
– Te ir kaut kads nazis. – Ernijs pamanija videja izmera lades apaksa nazi ar zeltitu, ar safiriem rotatu rokturi.
«Mums vienkarsi jaatgriez ta, ka tas bija: mes vel neesam noslegusi mantojumu.»
– Mes?
– Tu ari esi mantiniece. Vismaz sis akmens ta doma.
«Es saprotu,» Ernijs neiedzilinajas detalas. Tikmer vina telefons aktivi vibreja.
«Kapec es nevaru jums piezvanit?» – Nina atkal kluva noraizejusies.
«Mes atrodamies lidojumu vadibas nodala, seit ir sarezgita radioiekarta,» Ernijs teica pirmo daleji sakarigo mulkibu, kas ienaca prata, labi, ka meitenes reti saprot tehnologijas.
«ES censos. Starp citu, nosesanas aizkavejas, ka mums teica, tehnisku iemeslu del.
«Redziet, nav par ko uztraukties.»
Ar vienu roku Ernijs drukaja zinas, ar otru vins turpinaja turet krakosa rukisa bardu, kuru Toms nikni zageja ar nazi.
– Lauj man iet. «Ernijs bija izcils koka klucisos skaistu figuru grebejs, un vina roka bija lieliska ar nazi.
– Nu, viens, divi, tris, fuck-tibidoh! – Toms izrava garakos matus, aizverot acis.
Kraksana un tricesana apstajas.
Rukis izstaipijas un zavadamies piecelas sedus. Spozas acis verigi paskatijas uz Erniju, tad uz Tomu.
Vina veders noruca. Ernijs saprata, ka kraksana nemaz nav tik slikta – dardona atgadinaja liela plesiga dinozaura recienu no iespaidigas filmas.
– Esmu izsalcis! – dargumu glabatajs teica aizsmakusa basa balsi.
– «Rukis pamodisies izsalcis. Pabaro vinu. Pabaro mani labi,» Toms iztulkoja druidu skrecelejumus no dienasgramatas. – Vai jums ir lidzi ediens? – Toms jautaja tada toni, it ka Ernijs butu tikai tads cilveks, kurs vienmer glaba desu saiski jakas krusu kabata.
– Tas izskatijas pec piparmetru konfektes. – Ernijs patiesiba atrada konfekti kabatas apaksa.
Ernijs pasniedza konfekti rukim. Vins to satvera un norija, nekoslajot, kopa ar iesainojumu. Toms tikmer zimeja dazas zimes uz zemes un kaut ko murminaja velsiesu valoda. Isi pazudis magiskas miglas makoni, vins atkal paradijas rokas turot paplati ar karstu picu un ceptiem kartupeliem. Rukis atri aprija visu bez pedam, nebaidoties apdedzinaties. Skali atraugas, vins noglastija savu biezo vederu un aizvera acis. Vins likas apmierinats.
«Es nezinaju, ka jus varat uzburt edienu no zila gaisa,» Ernijs slaveja Toma magiskos darbus.
– Es ari nezinaju. Patiesiba vins neburveja, bet gan teleportejas.
– No kurienes, atvainojiet?
– No skolas kafejnicas. Es tur veidoju nelielu atveri savam birojam… nu, zini, dazreiz gribas iedzert kafiju un virtuli lieliska izolacija… – Toms nedaudz nosarka. – Nu, tagad man ir izdevies nedaudz pamainit… ierasanas punktu. Protams, ne bez si krasna akmens palidzibas.
Tikmer rukis saka skali zavaties un apgulas uz saniem, laiski supodams kaju. Skita, ka vins ir gatavs atkal aizmigt.
Toms velreiz skirstija uzskriceleto dienasgramatu.
– «Lai uzvaretu rukiti, izklaidejiet vinu – vinam patik miklas. Ja vinam patik ar tevi speleties, vins tev palidzes izmantot savu magisko speku.
«Nu, luk, meklesim interneta…» Toms pastiepa kabata pec telefona un uzreiz to nometa, pusot pa apdeguso pirkstu.
– Krapsana! Es to neciesu! – Uzmundrinatais rukitis sajusminajas un saka dusmoties.
«Labi, labi,» iejaucas Ernijs. «Tagad es jums kaut ko pastastisu pats.» Tagad pastastiet man, uz ko jus vienmer skataties, bet nekad neredzat?
– Neredzama cepure!
– Ne, parasto cilveku pasaule. Mes ikdiena neizmantojam burvju lietas, vai zinat?
Rukis atkal nodomaja.
– Stikls!
«Musa neredz stiklu, bet cilveks redz.»
«Gaiss,» rukis velreiz ierosinaja, sakdams klut aizkaitinats.
– Nav slikti, bet tas nav tas, ko es velejos. Turklat mes joprojam spejam saskatit gaisu – dazas ta izpausmes.
Rukis vel mazliet padomaja.
«Tu to panemi, pasaki man atbildi,» vins drumi sacija, gandriz lemts.
– Atoms!
– Kas ta par gaisotni?! – Rukis apmulsis sarauca pieri, sasprindzinadams pratu.
– Atoms ir mazaka vielas dalina, no kuras veidojas molekula. – Ernijs saka saprast, ka rukitim ir maz zinasanu par musdienu fiziku.
– Tatad jus esat alkimikis? Bet ta neizskatas.
– Ne, es esmu muzikis. Vienkarsi zinat, zinatne kaut kas ir mainijies kops viduslaikiem.
Rukis sarauca pieri, kasidams pakausi.
Ernijs meginaja izdomat kaut ko, kas vinam varetu patikt. Tas, iespejams, ir apmeram tas pats, kas meginat izklaidet musdienu, apmeram sesus gadus vecu bernu.
– Kas paliek uz karotes pec tam, kad no tas viss ir apests? – Ernijs tika atrasts.
Rukis atkal sarauca pieri.
– Atkal bankomats? – vins kautrigi ierosinaja.
– Ne, sai «vielai» jums vajadzetu but pazistamai.
Rukis kadu bridi kasija pakausi un noglastija saisinato bardu. Vins skita nopietni satraukts.
«Es nezinu,» vins beidzot klusi teica.
– Saleja!
Rukis iesmejas, ripinadams no vienas puses uz otru.
«Siela, sela…» vins atkartoja zagas.