Lidma??na l?dz m?nesim un gandr?z norm?la dz?ve
Шрифт:
Kad Ernijs beidzot piezemejas, Toms pienaca vinam tuvu un atlaida roku. Divainais akmens vina plauksta kveloja kosi zila krasa, un ap to izveidojas mirgojoss lauks ka kupols, kas aizveras par Erniju un Tomu.
– Lieliski. Tagad mes varam ne tikai elpot, bet ari dzirdet viens otru.
– Kapec tikai tagad?
«Ieprieks jus izelpojat savu gaisa dalu, un es elpu savu, bet starp mums nebija gaisa.» Kad mes stavam tuvu viens otram, musu «gaisa kameras» saplust viena kopiga. Vispar, lai kas ari notiktu, apsoli no manis talu neiet.
«Es meginasu,» Ernijs atbildeja, neko daudz nesapratis. – Kas tas par akmeni?
– Druidi to sauca par Meness akmeni, bet es tam nepieskiru lielu nozimi. Ka izradijas, velti.
– Tatad mes sakam…
Toms nelava Ernijam pabeigt jautajumu un, satveris vinu aiz pleciem, pagrieza vinu par simt astondesmit gradiem.
Ernijs klusa izbrina pavera muti: milziga, spoza Zeme, ko ieskauj zils oreols, karajas melnajas debesis.
«Mums paveicas, mes nonacam uz pilnas zemes,» Toms komenteja diezgan mierigi.
Ernijs paskatijas uz makoniem un kontinentiem. Nakts pilsetu gaismas ka Ziemassvetku eglisu vitne rotaja gulosos kontinentus. Planetas otra puse tirkizzilie okeana udeni, ko paspilgtinaja pecpusdienas saule, apskava krastu izliektas malas.
«Man jau vinas pietrukst,» Toms maigi sacija.
– Tatad, varbut varam atgriezties? – Ernijs ar kautrigu ceribu balsi ierosinaja. – Starp citu, ka mes lidosim atpakal?
– Labs jautajums. – Toms ar vienu roku kasija pakausi, bet ar otru iznema no kabatas telefonu. – Ak, es varu nokert internetu. Vins saka, ka mes esam uz Meness, cik vins ir gudrs.
Ernijs dzirdeja solus, un tad skanas apklusa.
– So-o-om?!
Nav atbildes. Skaidrs, ka gaisa burbuli atkal ir atdalijusies.
«Kur tu esi aizgajis?» – Ernijs izmantoja zinnesi, ari vina viedtalrunis atrada internetu.
«Kur tu esi aizgajis?» – uzreiz paradijas zina no Ninas.
«Viens no Toma vecajiem pazinam mums sarikoja nelielu ekskursiju, mes driz busim tur,» Ernijs klaji meloja. – Vai tev viss kartiba?»
«Apmeklejiet lidmasinu,» Toms atbildeja.
«Es domaju, ka ja, bet nac atri, seit klust parpildits,» likas, ka Nina kaut ko nojaus.
«Es atgriezisos, tiklidz varesu, skupsti,» Ernijs meginaja vinu nomierinat.
«Kad tu to saki, tas nozime, ka esat ierauts cita piedzivojuma,» Nina nolema vinu piespiest pie sienas.
«Tas ir labi, tiesam, neuztraucieties.»
«Tu staiga?! «Nac atri,» Toms steidzinaja Erniju.
Apstaigajot lidmasinas spidigo asti, Ernijs pamanija zilganu sferu, kas tagad atrodas sasijas zona.
Pienacis tuvak, vins ieraudzija Tomu tupus un uz kaut ko skatijas, saraucis pieri.
Ernijs ari apsedas blakus Tomam, lai vini atkal dzirdetu viens otru.
Ernijs beidzot ieraudzija, uz ka balstas sasija – milzigu, antika izskata kaltas dzelzs ladi, kas bija klata ar svaigas zemes gabaliem, it ka ta tikko butu izrakta no sis pasas zemes.
– Oho! «Es nekad neko tadu neesmu redzejis neviena muzeja,» Ernijs bija parsteigts.
– Un jus to neredzesit. Sadas lades sarga profesionali ruki, un vini zina, ka to izdarit, pienem manu vardu.
– ES tev ticu. Vai vins naca mums lidzi? Uz ta ir svaiga augsne.
«Tas nemaz nav svaigs, tikai primitiva iluzija.» – Toms pamaja ar pirkstiem un nogaza «zemes kamolu», kas izradijas tikai puteklu receklis, kas uzlidoja un uzreiz pazuda bez pedam. «Tas ir bijis seit, kops mans vecvectevs to man noveleja.»
– Divaini, ka pirmie astronauti vai kads meness roveris tam nav paklupis…
«Galvenais ir tas, ka musu lidmasina tam saskaras.» Un sis lades turetajs spej to pasargat no nejausam sadursmem ar astronautiem un Meness roveriem, tapec esiet mierigs.
Toms ar klikskiem turpinaja gazt netirumus no krutim.
Vaka mala bija inkrusteta ar lieliem dargakmeniem, Ernijs nezinaja visus vardus: sarkanais, iespejams, bija rubins, zalganais bija tirkizzils un sikas «zvaigznites» gar malu, no kuram atspideja zilgana gaisma. visos virzienos, iespejams, bija dimanti. Savukart pasa centra, kur savijas metala jostas, bija tukss ovalas formas dobums, no iekspuses nokrasots zila krasa.
Toms ielika meness akmeni dobuma, un no vaka pluda zila migla. Vaks nedaudz paveras un bija vairak miglas. Ernijs taja noslika, neko neredzedams.
Tomer vins skaidri dzirdeja dazas biedejosas skanas, kas radija vibraciju. Vins jau gatavojas kartejai teleportacijai, bet peksni Toms smagi noskaudija un migla kaut kur pazuda.
Lades vaks tagad bija atmests atpakal.
Puse no lades bija piepildita ar dargakmeniem, sarezgitam rotaslietam un senam zelta monetam, otra puse bija piepildita ar gramatam, kas sakrautas divas kaudzes.
Dargumu kalna saritinajies guleja rukis.
Vins kraca tik skali un skali, ka Ernijam skita, ka no sis kraksanas dreb ne tikai krutis un lidmasina, bet viss Meness.
«Mums vins steidzami japamodina, preteja gadijuma musu dabiskais satelits, kas pie velna, pametis orbitu.» – Toms acimredzot piekrita Ernija viedoklim.
Toms satvera ruki aiz pleca un maigi pakratija. Nekas nav noticis. Toms kratijas stiprak – kraksana tikai pastiprinajas. «Celies!» – Nevaredams to izturet, Ernijs iesaucas rukitim tiesi ausi, bet, diemzel, kraksana neapstajas.
– Pagaidi, es domaju, ka si ir dienasgramata. – Toms panema gramatu ar lentes gramatzimi virsu.
– PAR! Es atpazistu sava vecvecteva rokrakstu! – Toma seja staroja. Vins priecajas ka berns, kurs darza atradis «dargumu», ko ka bernu parsteigumu paslepis vectevs.
Ernijs paskatijas dienasgramata. Tievas, nodzeltejusas lapas bija pa diagonali uzskribeletas ar daziem skribelem, kas neskaidri atgadinaja runas.
Toms tos bez grutibam atsifreja.
«Seit teikts: lai pamodinatu ruki, izraujiet no vina bardas garakos matus.»