Lidma??na l?dz m?nesim un gandr?z norm?la dz?ve
Шрифт:
Toms un vina barda lika Sputnik Tris tukstosiem tikpat peksni apklust un pazust: Toms atkal skali skaudija un atkal cinijas ar nemierigo gaisa spilvenu.
Tikmer Enrijs, aktivi zestikulejot, deva Tomam zimes, ka laiks ir beidzies.
Ernijs grasijas pastiepties pec sviras pie kajites durvim, tacu tad notika kaut kas divains. Ar acs kaktinu Ernijs pamanija kaut kadu mirdzumu, Anrija seja bija divaini izkroplota, tagad vins intensivi vicinaja paceltas rokas, lecot vieta. Ernijs juta, ka kaut kas loti tuvu skraida, skrapejot korpusa sanu malu, vins juta kustibu – lidmasina ripoja uz prieksu pa skrejcelu, paatrinadama, baltsejainais Enejs tagad skreja aiz muguras, it ka ceredams vinus panakt.
Bet divainakais notika nevis ar lidmasinu un ne ar Unreju: Toms vairs nesedeja kresla un necinijas ar gaisa spilvenu – vins guleja, leviteja. Vina sauro dzinsu kabata kaut kas mirgoja.
Paklausot instinktam (jums ir jacensas vismaz kaut kas izdarit), Ernijs iebaza lokanos pirkstus Toma kabata un izvilka kaut ko ovalu, dedzinosas aukstumu.
Toma «letargiskais miegs» nekavejoties apstajas, vins iekrita pirmaja pilota sedekli. Kresls maigi supojas uz prieksu un atpakal un ietina Toma kermeni elastigas drosibas jostas, kas atgadinaja zibenigi augosos tropiskos vinogulajus no pagajusa gadsimta beigu zinatniskas fantastikas piedzivojumu filmam.
Ernijs juta, ka vina kermeni apskauj ari vinogulaju jostas. Tikmer lidmasina uznema atrumu.
Noslepumainais akmens Ernija plauksta vairs neskita ledains, bet turpinaja mirdzet, tagad to ieskauj gaisi zils mirdzums.
Toms klusedams sedeja kresla un berzeja acis. Likas, ka vins vel nebija lidz galam nacis pie prata.
«Ta, ohm…» Ernijs kautrigi iesaka, «mes atri kaut kur ejam…» Ernijam izdevas pamanit, ka lidmasinas deguns ienira kaut kada virpulojosa viela, kas peksni paradijas tiesi vina cela.
Ernijam par parsteigumu Toms ciesi satvera pusapalo sturi un pagrieza to pa labi, noliecoties par roku balstu. Lidmasina uzreiz paklausigi nogulas uz laba sana, strauji plosidamies cauri kaut kadai spidigai zarnai.
«Vai mes veicam lecienu pa hipertelpu?» – Ernijs, patiesiba atdzisis no bailem, meginaja jokot.
Toms tagad ar vienu roku nejausi grieza sturi, ar otru roku vins atspiedas uz roku balsta, lidz pusei gulot kresla.
– Vai tu ta tiesam doma? – Turpinot tikpat graciozi vadit lidmasinu, Toms mieriga toni jautaja.
«Es domaju, ka es vispar nesaprotu, kas notiek un kura mes esam iekluvusi,» Ernijs godigi atzina. – Starp citu, kur jus macijaties… lidmasinu navigaciju, drikst jautat?
– Ak… tas ir… ja, es speleju ar pulti.
– Ta tas ir. ES redzu. Nu ka ar… hipertelpu galu gala?
– Man ir viens minejums.
Noslepumaina bieza viela pluda ap kajites logiem, mirdzot visas varaviksnes krasas, it ka taja butu dasni sajaukti dzirksti.
«Varbut tam ir kads sakars ar manu mantojumu.»
– Ar ko?! Kas jums atstaja lidmasinu ka mantojumu – Druidi?!
– Nu, kurs teica, ka ta ir lidmasina?
– Pagaju garam. Ej, vairs nekadu miklu, man jau galva griezas.
– Ta ir patiesiba?! Tad viena maza cilpa tev nekaites.
– To-o-o-o-om!
Bet bija jau par velu: Ernija kajas un galva apmainijas vietam cetras reizes pec kartas, vinam zvanija ausis, vedera kaut kas griezas, mugura un krutis kustejas dazados virzienos, mati kustejas, grasijas nokrist…
– Ak, pagaidi, es redzu izeju! – Toms peksni iekliedzas, it ka Ernijs nezeligi grozitu lidmasinu, kulenojot noslepumaini spidiga telpa.
Ernija kajas un galva beidzot atgriezas savas dabiskajas vietas.
Lidmasinas deguns ienira spidiga, virpulojosa piltuve. Taja pasa laika Toms atspiedas uz stures, noliekot lidmasinu uz tas labas puses. Vina garie mati skara Ernija plaukstu.
Varaviksnes panoramu nomainija divaina ainava, kas atgadinaja tikai tuksnesi nakti. Navigi bali akmenaina augsne, kas bija izraibinata ar bedrem, mistiski mirgoja.
Lidmasina maigi nolaidas, augstu lecot. Aprakstijis loku virs virsmas, vins izdarija vel vairakus lecienus, tad ilgi ripoja un beidzot maigi samazinaja atrumu, it ka butu paklupis. Sasija kaut kam ietriecas.
2.NODALA. Pilna Zeme un kaut kas no pazemes
– Un kur mes esam? – Ernijs berzeja deninus un grozija galvu, lai izstieptu kaklu.
«Apvienotie Arabu Emirati,» Toms teica, ne bez sarkasma.
– Ta ir patiesiba? – Ernijs tagad micija sastindzis rokas, krakskeja pirkstus.
Toms jegpilni kluseja, berzedams ar pirkstiem par akmeni, ko Ernijs bija iznemis no kabatas, kad bija noguris.
– Ko jus teicat par mantojumu? – Ernijs meginaja ienakt no otras puses.
Tikmer vinogulaju jostas atslabinaja satverienu, pec tam spontani pazuda otra pilota sedekla dzilumos. Ari Toms tika «atbrivots no savam saitem».
«Skiet, ka si mehaniska vieda sistema aicina mus pastaigaties.» ko tu saki? – Toms atkal ignoreja Ernija jautajumu un mainija temu.
– Nemot vera, ka man nav ne jausmas, kur mes atrodamies…
Toms atvera durvis un bez vilcinasanas noleca. Divaina augsne ka batuts vinu atgruda. Vins uzlidoja nedaudz augstak par salonu, atkal atgruda, soreiz Ernijs pamanija tikai galvas augsdalu, un pazuda kaut kur zemak – pavisam. Erniju nedaudz parsteidza fakts, ka vins nedzirdeja nevienu skanu.
Tomer Toms atkal paradijas, lekadams un radidams Ernijam. Ernijs izliecas no kabines un paskatijas uz leju. Toms joprojam atleca no zemes ka mazs lecejs. Intensivi zestikulejot, vins aicinaja lekt ari Erniju.
Pamanijis, ka Tomam viss ir kartiba, Ernijs beidzot uzdrosinajas lekt nezinamaja.
Ka vins gaidija, elastiga augsne vinu atgruda; beidzot vins vareja nolaisties tikai pec vairakiem lidojumiem augsup un lejup. Toms veroja vinu ka kakis skatas bumbu, pacelot un nolaizot galvu.