Pazudu??s dv?seles. Vec? mui?a
Шрифт:
"Sak tumst, jus varat to aizdedzinat," Kungs vinam paveleja, "tikai raugies, lai nesaskartos ipasums."
Priesteris iznema no somas vel vienu krustu, uzlika to uz plaukstas un nolasija pari lugsanu. Vins pamanija, ka Kungs verigi uz vinu skatas.
"Sis ir pedejais," vins paskaidroja un piegaja pie dika, kura draiskojas zivis, nepieversot uzmanibu cilvekiem un vinu rupem. Tad vins it ka negribigi un skumji iemeta krustu udeni.
Zivis saudijas dazados virzienos, pa udeni saka plust apli, un no apaksas pacelas milzigs burbulis, kas plisa ar nepatikamu slakstu.
"Es dariju visu, kas bija manos spekos," vins noguris sacija. "Ja ta ir Vina griba, sausmas, kas moka so vietu, atgriezisies tur, no kurienes ta nakusi." Uz pazemi.
Kungs kluseja, nenoversdams acis no udens virsmas.
– Galdnieka kungs!
Vins nodrebeja, pakratija galvu un steidzigi teica:
– Ja, ja, tev taisniba. Esmu jums loti pateicigs, tev Jakov. Jusu palidziba ir vienkarsi nenovertejama. Es velos atvainoties par savu ieprieksejo uzvedibu. Es vienkarsi… es vienkarsi neticeju tam visam.
– Tas notiek biezi, Karpentera kungs. Cilveki sak ticet Dievam, tiklidz vini sastopas ar kaut ko tadu, kas Vinam pretojas. Jo Vins vienigais spej mums palidzet. Un tad cilveki Vinu noliedz, tiklidz briesmas ir pargajusas. Hmm, skiet, ka Montijs ir pabeidzis, atgriezisimies maja, pirms nav pilniba satumsis. Nekardinasim likteni.
* * *
Darznieks grauza burkanus, kas izaudzeti neliela saknu darzina aiz savas majas. Vinam blakus, uz kapnem, kas veda uz otro stavu, sedeja priesteris, mizoja varitu olu, ielika caumalu bloda un iemerca karumu sali. Mazliet talak no viniem, ar vina glazi viena roka un ieroci otra, staveja Kungs. Lenam malkojis dargu dzerienu, vins paskatijas ara pa logu: zalienu tagad apgaismoja ne tikai laternas, bet ari lampas. Tiem pievienota ella pieskira ugunij neparastas nokrasas, padarot arejo izskatu neparastu un zinama mera magisku.
Конец ознакомительного фрагмента.