Pazudu??s dv?seles. Vec? mui?a
Шрифт:
– Lielisks dzeriens.
– Ta ir patiesiba. Es uzskatu, ka visa Rietumhantersira neviens, iznemot mus, to nekad nav garsojis un nekad vairs nebaudis.
– Tads gods man! Bet pietiek ar prieku, Karpentera kungs. Kapec es esmu seit? Ka man teica prieksnieks, Montijs, sausmigi nobijies, ieskreja ciemata, meklejot mani. Tobrid es biju Rivervuda, kad ieraudziju veco Dzonu vina pedeja celojuma, vins nomira vakar ap pusnakti vai nedaudz velak. Skiet, ka tas ir no salauztas sirds, bet mums seit nav arsta, kas to apstiprinatu.
Un tavs kalps stundam ilgi staigaja pa kapelu, gaididams manu atgriesanos. Man atlika tikai ieskatities vinam acis, lai saprastu, ka ir noticis kaut kas sausmigs. Es uzreiz devos uz sejieni ar vinu. Lai gan Montijs isti neko nevareja izskaidrot. Vins tikai murminaja par kadu zveru vai spoku, bet jus viniem neticat, vai ne, Karpentera kungs? Ka musu Dieva un vina dela Jezu Kristu?
– Ta ir taisniba, tev Jakov. Es neticu daudzam lietam. Ipasi tas, ko nevar redzet, dzirdet vai sajust ka citadi…
– Kungs vienmer ir patiesi ticigo dveseles un sirdis. Un katru mirkli mes jutam vina zelsirdigas rokas pieskarienu,” priesteris vinu partrauca.
"Varbut, varbut," Karpenters nervozi atbildeja, "bet es neesmu ticigs, un acimredzot vina roka man nekad nepieskarsies." Bet pagajusaja nakti es redzeju un sajutu kaut ko tadu, kas neradija saubas par notiekosa realitati. Klausies mani, svetais tevs…
* * *
Kad Lords pabeidza savu stastu, pulkstenis viesistaba nosita desmit sitienus. Priesteris, kurs visu so laiku nebija nolaidis acis no vina, nolaida acis uz vina glazi. Vins iedzera vienu lielu malku un teica:
– Neparasts stasts. Tam patiesam ir gruti noticet. Bet ka Dieva kalps es loti labi zinu, ka Velnam var but dazadas formas un izskats. Un es atradisu kaut ko preti Tumsas kalpiem. Tagad mes iesvetisim visu savrupmaju, lai spoks neuzdrosinas ienakt, un pec tam atkartosim ritualu arpuse.
"Pirmo reizi tas nepalidzeja," noradija Kungs.
"Bet tas kadu laiku aiztureja spoku," tevs Jakovs atcirta, "mes nezinam, kas tas ir par demonu un kads tam ir speks." Turklat pedejo reizi tu mani nelaidi savrupmaja. Nemelosu: man nav pieredzes rikoties ar kaut ko lidzigu, si ir pirma reize, kad sastopos ar tik acimredzamu demonisku speku izpausmi. Jums ir izvele, Karpentera kungs, pienemt manu palidzibu un sadarboties manos centienos. Vai ari turpiniet saubities un vinus izsmiet. Un saubas ir velna iecienitaka nepilniba. Caur tiem Melu princis ieklust dveseles un iegust varu par tam,” vins pabeidza.
– Labi. Tev taisniba, svetais tevs. Tas ir manas intereses. Ludzu, piedod man, ja es tevi kaut ka aizvainoju. Saksim darbu, pirms pienak pusnakts un si butne atgriezas.
Priesteris pamaja ar galvu, piekritot vina vardiem:
– Sagatavojiet man ellas lampas, Karpentera kungs, mums vajadzes daudz gaismas. Pievienosim viniem sveto ellu, ta mums palidzes. Saksim no sejienes.
Tevs Jakovs devas uz viesu istabu un iznaca ara ar divam somam rokas: vienu mazu – tur kaut kas dzinksteja, vins patureja sev, otro – lielo, kas izdvesa grabosu skanu – iedeva darznieks:
– Svetais udens, esi uzmanigs, nelauz to. Sekojiet man.
Lasot lugsanu latinu valoda, tevs Jakovs virtuve uztaisija krusta zimi, iznema no somas pudeli, kuru Montijs izpalidzigi vinam pasniedza, un apsmidzinaja sienas ar svetu udeni. Ari krusta forma.
– Galdnieka kungs, man vajag blodu, blodu, skivi vai vazi, vispar jebkuru trauku, kura var ietilpt udens.
Virietis gribeja uzdot jautajumu, bet priesteris paskatijas uz vinu tik loti, ka vins pardomaja. Vins iznema no skapja porcelana skivi un klusedams to pasniedza. Vins izleja no pudeles atlikuso skidrumu un no maza audekla maisina iznema krustinu. Vins pieskaras tai ar lupam un uzmanigi nolaida svetitaja udeni.
– Sos sudraba krustus iesvetijis pats biskaps Godeskalcs. Viniem ir ipasas pilnvaras. Es tos atvedu uz sim vietam ka davanu tiem draudzes locekliem, kuri ipasi dedzigi kalpo Dievam. Starp citu, tadu seit nav daudz. Netirs cilveks nevares ieklut telpa, kur ir vismaz viens sads krusts. Ari jums tas bus janesa visu laiku, Karpentera kungs. Jus un jusu darznieks. Ar sadu krustu palidzibu pat parasts cilveks var iesvetit udeni: vienkarsi nolaidiet taja relikviju un izlasiet lugsanu “Musu Tevs”.
"Es nedomaju, ka tas palidzes, es neticu Dievam," Kungs atbildeja pilnigi mierigi un pat pazemigi.
"Un es vairakkart esmu teicis savam saimniekam, ka ir liels greks atteikties no Dieva." Liels greks, liels greks,” darznieks noblava.
"Es neatteicu, Montij." Es vienkarsi nekad tam neticeju.
– Vai jus esat kristits, galdnieka kungs? – dialoga iejaucas priesteris.
– Tapat ka visas. Mana mate mani kristija dzimsanas bridi, tomer es nekad neesmu izcelusies ar dievbijibu. Pat berniba.
"Tomer tas ir labak neka tad, ja jums vispar nebutu nekada sakara ar baznicu." Tas Kungs ir zelsirdigs: Vins piedos visus grekus, ja cilveks patiesi nozelo izdarito. Ielaidiet Raditaju sava dvesele. Tas palidzes padzit launumu, kas slepjas arpuse.
Galdnieks smagi noputas un nomurminaja:
– ES meginasu.
– Montij, iznem no somas zalo stikla pudeli. Ja, ja, tiesi vina.
"Smagi," nomurminaja darznieks.
Tevs Jakovs uzmanigi panema no vina trauku un atkorkeja vaku: gaiss smarzoja pec viraka, citrusaugliem un kaut ka cita. Kaut kas pazistams un taja pasa laika netverams.
"Sveta ella no pasas Jeruzalemes," vins paskaidroja, "jums japievieno dazi pilieni katrai lampai." Un atkartojiet so darbibu katru vakaru nedelu. Velak tadas lampas karinasim darza. Ta ir uzticama aizsardziba pret launajiem gariem: neviens demons neuzdrosinas paradities sadas lampas gaisma. Tagad ejam uz pagrabu, mums japasteidzas. Lidz pusnaktij atlicis pavisam maz laika.
Ta Kunga kalps iesvetija visas pirma stava telpas, ari vina pagrabu. Vins tikai mirkli uzkavejas viesistaba, verigi skatidamies uz gleznu, kas karajas virs kamina. Tad vins uzkapa labaja sparna, kur bija vairakas istabas, tostarp Galdnieka gulamistaba. Ipasuma ipasnieks negribigi ielaida ieksa Jakova tevu, atstajot Montiju aiz durvim.