Pazudu??s dv?seles. Vec? mui?a
Шрифт:
* * *
Smagi elpodams, ar plaukstu noslaucijis sviedrus no pieres, Kungs nosvieda maisu zeme. Es paskatijos apkart: apkart neviena nebija. Un kurs gan seit varetu but, iznemot darznieku, kurs, iespejams, tagad apgrieza krumus. Kungs nolema suni apglabat pasa sturi sava domena dienvidrietumu dala: netalu no dika, gandriz tuvu kaltajam zogam, aiz kura auga varens ozols.
Brunojies ar lapstu, vins uzmanigi atvera kudras kartu un saka rakties zeme. Tomer Kungs nebija jauns, un tapec kapa raksana prasija daudz laika. Kad bedre bija izrakta ceturtdala cilveka auguma, saule jau rieteja. Virietis apsedas uz malas un meginaja atvilkt elpu.
– Mans nabaga Arcij, tu esi pelnijis labaku galigo patverumu… Bet ko man darit? Piedod, vecais draugs. Varbut, lai jus cienitu, es izraksu dzilaku kapu.
Kungs noputies panema lapstu rokas. Vins raka vienreiz, raka divas reizes, ar uzplaukumu iegruda galu zeme, pret kaut ko atduras un noladejas. Vins noliecas, skieldams pusaklas acis, un ar rokam graba zemi. Un vins no zemes izvilka nodzeltejusu, pussapuvusu kaulu.
– Kas par miskasti! – vins iesaucas un parmeta atradumu pari zogam. Kauls ar trulu blikski atsitas pret veca ozola stumbru un iekrita biezoknos. – Eh, Arcij, man vairs nav speka.
Ar siem vardiem vins satvera somu, kura atradas suna likis, un aizvilka to bedres apaksa. Vins stenedams izkapa un saka stumt zemes kaudzi atpakal. Debesu kermenis jau bija pazudis aiz horizonta, kad Kungs atgrieza zaliena gabalus savas vietas, notriekdams tos ar instrumentu. Atspiedies uz to, vins paris minutes staveja, pirms teica:
– Ardievu, Arcij.
Tad, atspiedies uz lapstas ka kruki, vins devas uz maju pusi. Pirms nakts dezuras vajadzeja nomazgaties, pavakarinot un mazliet atpusties. Kungam bija nojausma, ka tie, kas uzbruka sunim, atgriezisies. Vins uz minuti apstajas, paskatijas apkart, uzmeta skatienu ozolam, kura resnie zari karajas pari zogam. Cik reizes Montijs viniem ir teicis, ka tie ir janocert, vins domaja. Un viss koks. Un vins izies ara, staves ka elks, skatisies uz ozolu un neko nedaris. Varbut nekartibu celeji izmanto sos zarus, lai ielistu ipasuma.
Atgriezies vins redzeja, ka darznieks nesa kapnes, pielago tas laternai un mainija saplisuso abazuru. Vins pamaja ar roku un noguris ieskreja maja.
* * *
Nomazgajis rokas udens spaini, kas staveja ieejas prieksa, Kungs iegaja ieksa. Vins novilka kurpes, uzkapa uz savu gulamistabu otraja stava, iznema no velas skapja tiras bikses un baltu kreklu un nokapa leja. Vins devas uz savas savrupmajas labo sparnu. Tur pirmaja stava bija virtuve, pagrabs un vannas istaba. Virietis pavilka rokturi un iegaja ieksa. Vairakas ellas lampas dega spozi: to gaismas pietika, lai redzetu tvaiku virpulojam virs bronzas vannas.
Gridu klaja brunas keramikas flizes ar koka slana rakstu. Uz sienam bija tumsi smilskrasas tapetes. Rota uz tiem bija lidziga tai, kas bija uz gridas. Likas, ka no vannas izplust dzinumi, kas rapas pa flizem un tad virzas uz sienam. Ellas lampu mirgojosas liesmas tikai pastiprinaja so sajutu, liekot skist, ka raksts kustas. Galdniekam si kompozicija likas loti divaina, tacu tada bija bijusa kunga izvele.
"Montij, lai gan tu esi mulkis, tu esi nevainojams mulkis," vins nomurminaja, lukodamies uz dumaku virs udens, un novilka savas netiras drebes. Vins novilka cibas un paspera soli uz prieksu. Vins nolika tiro velu uz neliela skapisa sturi, devas uz vannas pusi un peksni sajuta kaut ko mikstu zem kajas. Vins noliecas, pacela to un pielika pie acim, lai to parbauditu. Vina rokas bija melnas un taukainas zemes gabals, kura, skiet, spieto slieka. Kungs riebuma atrava roku no sejas un nosvieda kamolu uz gridas.
"Montij, netira cuka," vins nomurminaja, "jus vienkarsi nevarat pieradinat pie tiribas un kartibas." Sasodits nezinatajs.
Vel paris minutes kurnejis, Kungs uzmanigi noslaucija kaju uz paklaja, kas guleja uz gridas, un ienira karsta udeni. Es atslabinajos un uz bridi aizmirsu par visam savam raizem. Udens deva siltumu, mieru un saldu aizmirstibu. Un virietis aizsnauda. Rokas, kas tureja vannas malas, atslaba un vins noslideja leja. Pamostoties, vins ka applaucets izleca no udens, kratija galvu un vienlaikus splava un lamajas. Atkapjoties, vins piegaja pie vienas no ellas lampam, panema to rokas un izgaja ara. Kungs pat nepieversa uzmanibu neveiksmigajam zemes gabalam, uz kura vins atkal uzkapa. Paskatijos ara pa durvim: tur neviena nebija. Vins atviegloti noputas, nolika lampu vieta, uzvilka tiru velu, izsledza lampas un izgaja no istabas.
Pulkstenis sita vienpadsmit. Ara jau sen bija kluvis tumss. Kungs, turedams sveci rokas, uzkapa pa kapnem uz savu istabu. Ar sveci aizdedzu sausu alksna malku un, izbaudot uguns speli kamina, apsedos sava milakaja supulkresla. Vins salauza ieroci, parbaudija, vai tas ir pieladets, un skatijas uz zalienu. Laternas dega vienmerigi dzeltena gaisma. Gandriz tads pats ka darznieka majas logi.
2. nodala. Zvers
Kungs pamodas no neatlaidigas klauvesanas pie durvim. Kads gandriz bez apstajas bungoja ar rokam un kajam. Virietis paskatijas pulksteni: bija piecas minutes pari desmitiem. Izstiepjot un iztaisnojot stivas locitavas, kas radija raksturigu gurkstesanu, vins ar gatavu ieroci devas uz izeju.
"Ja, es naku, es naku, sasodits," vins nomurminaja, nokapjot leja. – Un ko velns tur atveda? Es skaidri pateicu Montijam, lai vins nevienu nelaiz ieksa.
"Meistar, skolotaj," aiz durvim atskaneja priecigs izsauciens, "es tev teicu, es tev teicu." Montijam bija taisniba, Montijs nav tik stulbs!
Kungs nospieda sledzeni, nonema kedi un, nolicis pistoli pie durvim, sacija:
– Kapec tu klauve, Montij? Kas noticis?
"Es tev teicu, es tev teicu," darznieks turpinaja iesaukties un ar prieku dejot uz slieksna, "mums palidzeja tevs Jakovs, mums palidzeja baznica, mums palidzeja Dievs Kungs!" Es tev ta teicu.
– Nomierinies, Montij. Ej uz savu vietu, es atnaksu tagad, un tu man visu izstastisi. Un pagatavojiet to piparmetru teju, kas man tik loti garso.
– Ka tu saki, meistar. "Bet es jums to teicu," Montijs turpinaja atkartot, klida atpakal.
"Nemierigs," Kungs nomurminaja pec vina, aizcirta durvis un devas uz virtuvi. Vins iznema no skapja audekla maisinu ar cepumiem, paskatijas uz pistoli, mirkli vilcinajas, bet nolema to atstat savrupmaja. Vins izgaja ara: paskatijas, paskatijas saule, tad paskatijas apkart, aizsledza durvis un devas uz sarkano kiegelu maju.
* * *
Darznieks iznema no majas divus kreslus un nolika tos puku dobes prieksa. Tad vins atgriezas pie maza galdina. Kungs, sededams uz ta, kas izskatijas uzticamaks, skatijas, ka vina kalps rosijas. Beidzot vins iznesa vara tejkannu un divas apakstasites, uz kuram staveja kruzes. Ar loku vins piepildija saimnieka, tad savejo. Un vins apsedas uz tuksa kresla. Kungs atvera maisu un uzleja cepumus uz galda.
– Kads briniskigs laiks sodien, Montij. Un nakts pagaja mierigi. Un, ja tas nebutu mans nabaga suns un sie neliesi, kuri ieradusies pie mums iezagties, es varetu teikt, ka esmu laimigs. Ko tad tu man gribeji pateikt?