Pazudu??s dv?seles. Vec? mui?a
Шрифт:
Kungs, kas tobrid mazgaja cepumu ar smarzigu dzerienu, riebuma saviebas. Vins nolika kruzi uz galda un piecelas.
– Man jaiet, Montij. Saglabajiet cepumus, ta ir davana. Sakopiet seit, – vins noradija uz galdu, – es tikmer apbrauksu un paskatisos, vai viss ir kartiba. Un netrauce mani vairs ar saviem stastiem par spokiem, gobliniem, lauminam un citam blenam.
Nogajis piecdesmit pedas un sasniedzis brugeto taku, Kungs pagriezas un pamaja ar roku darzniekam:
"Es gandriz aizmirsu, Montij," vins teica stingra toni, "es tev teicu novilkt kurpes, kad ieiesit maja." Ipasuma jabut nevainojama kartiba un tiriba, bet netirumu gabali uz gridas ir nepienemami! Novac to no krutim un neliec man par to velreiz atgadinat!
Darznieks bija parsteigts, neizpratne saskrapeja pinkaino galvu un izpleta rokas, no kuram viena bija tejkanna, bet otra kresls:
– Ka paveli, meistar, ka pasuti.
* * *
Dienas vilkas vienmeriga, nesteidziga seciba. Ipasuma valdija miers: netika atrasti beigti dzivnieki vai putni, izraveti krumi, asins pelkes vai citas “pazimes”, ka tas sauca Montijs. Nomierinajies, Kungs saka biezak sutit darznieku uz ciemu: papildinat krajumus un tikai uzzinat jaunumus, ja vinam paveicas.
West Hantershire ir vieta, kas atrodas talu no civilizetas pasaules: tikai blivi mezi, lauki un mazi ciemati, kas izkaisiti sur un tur. Tuvaka pilseta Densforta atrodas 100 judzes bezcela attaluma, zirga mugura, un ir gandriz neiespejami dabut rokas pat pagajusa gada laikrakstu, nemaz nerunajot par jaunako presi. Viram pietruka tie laiki, kad bijusais kungs atgriezas no saviem celojumiem, nesot uz savrupmaju izsmalcinatus vinus, aizjuras edienus, ka ari ipasu garu, civilizacijas garu, kura obligatais atributs bija avizes.
Celojosie tirgotaji sajos apgabalos iemaldijas reti, un, ja tas notika, tas kluva par istu notikumu un svetkiem Oldwidge iedzivotajiem. Un tie tirgotaji, kas zinaja par ipasumu un Kunga gaumi, meginaja nemt lidzi drukatus izdevumus, zinot, ka sajas vietas sada veida preces bus pieprasitas. Parasti vini pasi ieradas pie muizas vartiem, tacu bija pagajusi vairak neka divi gadi, kops neviens no viniem sajas dalas neparadijas. Iespejams, vinus nobiedeja baumas, ko aizsaka nekaunigi kalnu sparni. Un varbut pats Montijs pieleja ellu ugunij, runajot par savam blenam ciemata. Vietejie iedzivotaji butu skeptiski pret visu nopietnu, kas nak no vina mutes, bet stasti par spokiem no sveta mulka, ja, tas viniem patik. Bet tam nevajadzeja atbaidit tirgotajus. Dzenoties pec sudraba, sadi cilveki ir gatavi doties uz elli, nemaz nerunajot par manam durvim. Tas ir divaini. Un tas nav kartiba.
* * *
Ir pagajusi tiesi nedela kops pedeja incidenta, un satraukums ir gandriz pametis Kunga domas. Montijs joprojam bija igns un runigs, bet tagad tas neskita tik slikti. Vins turpinaja kopt darzu, un tas ar pateicibu atbildeja uz vina rupem: uzziedeja jaunas pukes, auglu kokiem paradijas olnicas, gliti noplautaja zale civinaja sienazi, bet diki priecigi pluncajas iepriekseja saimnieka atnestas zelta zivtinas. . Ta Kunga dvesele visa saja krasnuma atrada ilgi gaidito mieru un klusumu. Septitaja diena, kad ipasumu apnema tumsa un spozi spidosas ugunspukes-laternas izleja apkart siltu dzeltenu gaismu, vins beidzot izladeja ieroci, piekara to pie sienas un atstaja savu posteni loga prieksa. Vins aizvera aizkarus, izsledza ellas lampu, novilka cibas un devas gulet. Es apsedos ar segu un domaju: "Varbut tomer japateicas tevam Jakovam?"
* * *
Ogles kamina jau sen bija satumsusas un tikai reizem uz mirkli uzliesmoja un tad atkal nodzisa. Kaut kur taluma iespera zibens, un pec minutes savrupmaju sasniedza apslapets perkona klakskis. Saka lit: sakuma bikli, tad arvien stiprak. Lietusgaze ar caurspidigiem pirkstiem klauveja pie muizas logiem. Bet tas ne mazakaja mera netrauceja gulet tas vienigajam iemitniekam.
Kungs mierigi atputas gulta, un tikai Dievs zinaja, kadus sapnus vins redz. Dzivojamas istabas pulkstenis sita vienpadsmit, divpadsmit un pec tam stundu pec pusnakts. Virietis izdvesa skanu, kas skaneja ka starp skalu snukstu un kraksanu, un apgriezas uz otru pusi. Vetra kluva arvien specigaka. Zibens iespera loti tuvu, apgaismojot visu apkartni ar spilgti baltu zibspuldzi. Perkons bija tik specigs, ka muizas logi grabeja. Kungs nodrebeja un pamodas: ar refleksivu kustibu vins sniedzas pec pistoles, bet neatrada. Atjedzis, vins atviegloti noputas, noslaucija sviedrus no pieres un… dzirdeja no arpuses nakam draudigu suna gaudosanu.
Si gaudosana lika viriesa asinim sastingt venas: vinpus kapa bija kaut kas citads, it ka pati nave izsauktu no atverta kapa. Vins nonema ieroci no sienas un atrava aizkaru. Uz zaliena majas prieksa baltuma makoni staveja melns suns, kura acis dega indigi zala uguni. Un, lai gan istaba bija pilnigi tumss, un cilveku vienkarsi nebija iespejams redzet, suns pagrieza galvu vina virziena, atvera muti un atkal auroja. Un tad vins metas uz prieksu, lecot pari galveno kapnu pakapieniem. Kungs dzirdeja specigu triecienu pa durvim, kas satricinaja visu maju.
Nokapis leja, apaksvela, nespedams neko izmest par pleciem, tricosam rokam pieladeja ieroci, nometot paris patronas uz gridas. Dzirdeju, ka zvers gaja durvju prieksa, ar nagiem skrapeja akmeni un ruc ka velns. Noradijis mucu pret ieeju, Kungs gaidija. Uz bridi viss norima un klusumu partrauca tikai lietus skana. Un tad maju satricinaja vel viens sitiens.
– Ta tas ir, necilveks! – Kungs iesaucas, skatidamies uz supojoso lustru virs galvas, – sis zvers te visu iznicinas!
Vins pieskreja pie durvim, atvera visas sledzenes, atrava tas vala, negaidot no sevis tadu veiklibu, un zibens atruma atgriezas atpakal, paversdams pistoles uzpurni uz izeju.
– Nac, radijums, nac surp, es aicinu tevi maja.
Suns paradijas no baltas miglas makona zaliena: vins panema skriesanas startu, sausmigi klikskinot ilknus, no kuriem pluda ta pati migla. Kungs, zobus sakodis, iznaca vinam preti un nostajas durvis: dzivnieks ar neticamu atrumu parvareja kapnes un uzleca virietim.
Virietis nospieda abus sprudus, un tumsa plosijas sautenes salvete. Zvers, izdarijis kuleni, nokrita uz kapnem, noasinojot kaut ko lidzigu zalganam asinim. Ipasuma ipasnieks steiga parladeja ieroci, domadams izbeigt elles narstu. Tomer tam nebija lemts notikt: miglas makonis pacelas augstak lidz pakapieniem un apnema radijumu. Pec nejausibas principa izsavis tumsa, Kungs steidzigi atgriezas maja un, to nemanot, tricosam rokam sakrustoja. Tad vins parladeja ieroci, apsedas uz gridas iepretim ieejai, pavera temekli tur un, nenoversdams skatienu no durvim, turpinaja gaidit.
* * *
Kad pirmie saules stari pieskaras ozola galotnei, kiegelu majas durvis nedaudz paveras un paveras Montija nekopta galva. Darznieks piesardzigi paskatijas apkart, tad izgaja ara un klejoja uz savrupmaju. Savas rokas vins satvera teva Jakova davinato krucifiksu. Uzkapis pa kapnem, vins uzmanigi paskatijas ara pa logu un ieraudzija neparastu ainu: saimnieks guleja supulkresla, stavot preti ieejai. Zem segas, ar kuru vins bija apsegts, vareja saskatit pistoles konturas.
Montijs klusi pieklauveja pie loga. Bet pat ar so kluso skanu pietika, lai Kungs lektu un verstu pret vinu ieroci. Sapratis, ka tas nav spoks, bet dzivs cilveks, vins piegaja pie durvim, atsledza tas un nomurminaja: