Pazudu??s dv?seles. Vec? mui?a
Шрифт:
– Nac ieksa, Montij, atri.
Vins atri aizvera durvis un atgriezas sava vieta. Vins uzmanigi paskatijas uz darznieku, kurs, skatidamies uz Skolotaju, klusi kustinaja lupas, it ka lasitu lugsanu.
–Vai tu esi to redzejis, Montij?
"Es neuzdrosinajos skatities, mans kungs." Bet es dzirdeju visu. Atvainojiet! Man bija bail pec savieniem iziet ara un uzzinat, kas ar tevi noticis.
Montijs nokrita uz celiem un, izpludis asaras, aizrapas lidz kreslam, lai apskautu Kunga kajas. Vins maigi pacela vinu no gridas:
– Nu, Montij, viss ir kartiba. Pat bezbailigakais cilveks no kaut ka sada baiditos, nemaz nerunajot par tevi. Vai jus zinat, kas tas bija?
Darznieks paklausigi pamaja ar galvu.
– Un kas?
"Ta bija Nave, mans kungs."
"Tu neesi tik talu no patiesibas," vins domigi sacija. "Man jums ir steidzams uzdevums." Ej uz ciemu un atved so sveto surp. Pastastiet vinam, ka lieta ir nopietna, laujiet vinam panemt lidzi visus instrumentus no templa. Viss, kas var palidzet cina pret Launumu. Un saki vinam, ka Tas Kungs vinam simtkartigi atmaksas par visiem vina puliniem. Pasteidzies, Montij!
"Es negribetu jus atstat vienu, mans kungs."
"Ipasuma vienmer ir jabut kadam." Turklat dienas laika man nekas nedraud. Pasteidzies!
Darznieks riksoja uz vartiem, Kungs vinam sekoja. Vins sekoja vinam ar savu skatienu, lidz vins vairs nebija redzams, un tikai tad norava vartiem kedi. Un tad, ka bija ierasts, vins devas apskatit savu ipasumu. Tapat ka es to dariju katru dienu.
3. nodala. Tevs Jakovs
Pulkstenis viesistaba noskaneja piecas reizes, kad kads paradijas uz lauku cela starp koku rindam. Ipasuma ipasnieks ar blavam acim nevareja saskatit, kas ir sie tuvojosie cilveki. Bet vins noteikti zinaja, ka tas ir Montijs un priesteris. Un es nekludijos. Nakot leja pa kapnem, lai sagaiditu viesus, es redzeju, ka darznieks ripinaja sev prieksa ratus, virsu parklatus ar audeklu. Vins vareja tikai nojaust par ta saturu. Tevs Jakovs gaja aiz muguras. Un, ja Montijs neizskatijas pec viriesa, kurs bija gajis paris judzes bez apstajas, tad priesteris izskatijas pec dzita zirga.
– Esi sveicinats, svetais tevs. "Es priecajos, ka jus atsaucaties uz manu lugumu," Kungs izspieda.
Smagi elpodams, Kunga kalps ar abam rokam satvera vartu dzelzs restes, ievilka elpu un sacija:
– Vairak ka Montija lugums. Vins bija loti neatlaidigs. Jus varat but pilnigi atklats pret mani, Karpentera kungs. Mums nevajag liekulibu. Es darisu savu darbu, jo tas patik Dievam un manai sirdij. Bet ne jusu, bet Montija un ciema iedzivotaju del.
Galdnieks neapmierinati saviebas un noradija uz ipasumu:
– Ja ta, tad iesim maja, driz klus tumss. Mums saja laika nevajadzetu but ara. Monty, tu ari. No sis dienas jus gulat ieksa, kalpu nama. Tada veida bus drosak. Visiem.
* * *
Darznieks ieveda priestera lietas maja, viesu istaba. Ta atradas muizas kreisa sparna pirmaja stava tiesi zem bibliotekas. Ipasuma ipasnieks aizsledza visas sledzenes, parbaudija visas durvis, bet neaizvera aizkarus: butu vieglak uzraudzit, kas notiek zaliena. Es iededzu virtuve sveces un ellas lampas. Tad vins iznema tiru baltu galdautu un parklaja ar to virtuves galdu. Vins uzlika trauku ar kuposiem varitiem kartupeliem, ceptu vistu un divas glazes. Vins nokapa vina pagraba un atnesa puteklainu tumszala stikla pudeli. Es noslauciju etiketi ar plaukstu. Chateau Margaux 1787, ists dargakmens, vins domaja. Celi vienaudzi no pasas Londonas tadu lietu nenoniecinatu. Un tagad es vinus pacienasu… Vins rezigneti pamaja ar roku, bet negaja pec cita vina. Vins piepildija glazes un, neizejot no virtuves, sauca darznieku:
– Montij, pasaki viesim, ka galds ir klats. Laujiet vinam pievienoties jums vakarinas. Un tu ari.
Darznieks taja laika atradas viesistaba un skatijas uz bildi, kas karajas pie sienas. Taja bija attelots 27–30 gadus vecs jauns virietis ar nedabiski balu adu, gariem bruniem matiem lidz pleciem un tumsam acim. Vins bija gerbies melna uzvalka, kas bija izsuts ar sudrabu. Ar vienu roku virietis atbalstijas uz spieka ar kloki galvaskausa forma, bet ar otru glastija savu suni, zelta retriveru.
"Tikai minuti, mans kungs," vins atbildeja, izdzirdot saimnieku, un devas uz viesu istabu. Vins klusi pieklauveja, tad atkal un atkal. Beidzot durvis atveras, un darznieka skatiena prieksa paradijas priesteris.
– Kas noticis, Montij? Esmu noguris no brauciena un velos atpusties, pirms ir nepieciesami mani pakalpojumi.
– Piedod, svetais tevs. Saimnieks aicina uz vakarinam.
– Hmm, pasaki vinam, ka es tulit busu klat.
* * *
Kad tevs Jekabs ienaca virtuve, vins ieraudzija Karpenteru sezam pie galda. Vins, nepieceloties, ar imperativu zestu noradija uz kreslu, kas staveja galda otra gala. Priesteris pamaja ar galvu un apsedas. Vina prieksa bija skivis ar vistas stilbiniem un kartupeliem, dasni parkaisits ar zalumiem, ka ari glaze vina.
– Montij, atnes no viesistabas kreslu un apsedies blakus tevam Jakovam. Sis ir tavs ediens,” Kungs noradija ar pirkstu.
– Vai tas tiesam ir iespejams? Pie meistara galda? Tas ir neciena, mans kungs.
– Tas nav saimnieka galds. Seit kalpi vakarinoja, kad muiza vel bija kalpi,” vins noputas. "Tapec es atvainojos par trucigajam vakarinam, svetais tevs." Man nav pavara, man jatiek gala pasam.
"Nekas, nekas, Karpentera kungs, man ari nav kalpu, un es kops bernibas esmu pieradis pie pieticiga ediena." Tikai es neredzu maizi uz galda.
"Ja jus to nepanemat sev lidzi, es baidos, ka ipasuma nav ne kripatinas."
– Tas ir zel.
"Es ceru, ka jums patik viss parejais, svetais tevs, ipasi vins." Tas ir pasa karala cienigs.
Montijs atgriezas ar nepatikamu, griezigu skanu, pakustinaja kreslu un grasijas sakt est, bet priesteris vinu aptureja.
„Vispirms pateiksimies Tam Kungam par vina dasnumu.
Tevs Jakovs lasija lugsanu, Montijs paklausigi gaidija, nervozi norijot siekalas. Muizas ipasnieks uz so darbibu skatijas skeptiski, tacu neuzdrosinajas to partraukt: tagad vinam priesteris bija vajadzigs vairak neka jebkad agrak.
Visbeidzot, izdzirdot loloto “Amen”, darznieks uzbruka edienam ka izsalcis vilks. Vins ar rokam saplesa vistas galu un iebaza to mute. Tadas pasas manipulacijas vins veica ar kartupeliem, tikai pildija tos veselus, mazgajot ar udeni. Kungs nepulejas ieliet kalpam vinu.
To verojot, savrupmajas ipasnieks neapmierinati saviebas, bet kluseja. Vins ari klusiba panema galda piederumus un saka est. Priesteris sekoja piemeram. Kadu bridi valdija klusums, ko partrauca porcelana daksinu klabinasana un darznieka slakstosas skanas. Paedis, Karpenters atliecas kresla un paskatijas uz priesteri. Vins lenam iedzera malku vina un, palukojies uz galda pretejo pusi, sacija: