Pazudu??s dv?seles. Vec? mui?a
Шрифт:
"Mans kungs, es jus nelaidisu ara un pats neiesu ara." Ja gribi, nosauj mani. Bet es joprojam to neatbrivosu.
– Kads tu esi mulkis, Montij, – Lords paraustija plecus un atgriezas sava kresla. Gandriz uzreiz vins piecelas un apgulas nesaklataja gulta, nenovilcis zabakus. Vins atbalstija ieroci pret gultu un pievilka segu lidz zodam.
– Tatad, gaidisim ritu. "Pamodiniet mani, ja vel kaut kas notiek," vins nomurminaja un, neskatoties uz visu notikuso, pec briza aizmiga.
Saules stari ielukojas maja ar pelekam flizem. Sakuma piesardzigi un bazigi, tad arvien neatlaidigak. Vini nolaidas uz lielas melnas musinas, kas ar vispretigako dukonu nolaidas uz gulosa Kunga deguna. Vins vinai iesita ar neapzinatu kustibu un tadejadi pamodas. Vins izstaipijas, saldi zavajas un tad nipri satvera ieroci. Vins paskatijas apkart istaba: aizkari bija aizvilkti, uz galda staveja tejkanna bez vaka, virs kuras virpuloja tvaiki. Un ne minas no Montija. Kungs atkal izstaipijas, kaut ko nomurminaja zem deguna, piecelas un izgaja no majas.
"Montij," vins klusi sauca darzniekam, bet nesanema atbildi.
Vins gaja pa brugeto taku, uzmanigi apskatidamies apkart. Ara neviena nebija. Vins izgaja zaliena savrupmajas prieksa un samazinaja atrumu. Vins devas uz saplisusas laternas pusi, palukojoties uz vartiem, kas bija atverti. Vins pienaca tuvak.
"Mans nabaga Arcijs," Lords skumji sacija, pakratidams galvu. – Ko sie neliesi tev nodarija… Vini nogalinaja nevainigu dzivnieku, lai mani iebiedetu. Vini nogalinaja draugu… Ak, Arcij, kapec tu atgriezies…
Kungs dzirdeja kada balsi un pagrieza galvu pret vartiem: pa zemes celu cilveki tuvojas savrupmajai. Virietis samiedza acis, bet nepazina svesiniekus. Turejis ieroci gataviba, vins piegaja pie vartiem un saka tos aizvert, tacu vinu aptureja kluss zvans:
– Kungs, pagaidiet, neaizsledziet to!
Kungs beidzot ieraudzija tuvojosos pari: tas bija pazudusais darznieks un virietis melna sutana.
– Montij, kapec tu vinu atvedi? Es tev teicu, ka nevelos vinu seit redzet.
– Nomierinieties, Karpentera kungs. Esmu ieradies pec jusu darznieka ieluguma. Vins ir ticigs un vinam ir visas tiesibas uz manu palidzibu. Tomer tapat ka jus.
"Tatad ielieciet to sava baznica, nevis mana ipasuma," Kungs nomurminaja un turpinaja slegt vartus.
Priesteris iesmejas un paskatijas uz Montiju, daridams darzniekam, ka vins tur neko nevar darit. Vins uzreiz visu saprata un, satveris restes, kliedza:
– Mans kungs, apzelojies! Jus pats varat redzet, kas seit notiek: salkonas, silueti, beigti putni un tagad jusu suns. So problemu nevar atrisinat ar savienu no pistoles. Tikai baznica ir spejiga uzveikt so launumu. Es ludzu jus, laujiet tevam Jakovam apskatit ipasumu un iesvetit vismaz manu maju. Citadi es dodu vardu, mans kungs, es seit vairs neatgriezisos!
Visa si sasteigta tirade ne mazaka mera neietekmeja Karpentera viedokli, kurs metodiski turpinaja vicinat vartus aizsledzoso kedi. Tomer pedeja fraze vina izraisija patiesu izbrinu.
– Ko tu saki, Montij? Vai esmu bijis slikts saimnieks? Vai man par tevi vienalga? Vai mes tomer neesam veci draugi? Bez jusu rokam darzs pilniba sabruks, jus zinat. Es nevaru laut tam notikt. Musu pienakums ir rupeties par ipasumu.
"Tad paklaujieties manam lugumam." Tas neaiznem daudz laika. Vai ta nav, tev Jakov?
– Tev taisniba, Montij, es varu tikt gala pirms pusdienlaika.
Kungs, sakodis zobus un no zem uzacim skatidamies uz viru sutana, negribigi ar roku izdarija viesmiligu zestu:
"Nac ieksa, svetais tevs," vins nomurminaja caur zobiem, "un es domaju, ka pagaidam paliksu maja."
* * *
Saule jau sen bija atstajusi savu zenitu, kad Karpenters pameta savrupmaju un devas uz darznieka maju. Pieejot pie durvim, virietis grasijas tas stumt, tacu tas ka uz burvju majienu atveras pasas no sevis. Uz slieksna staveja priesteris.
"Un es tikko atnacu jums jau sen atgadinat, ka pusdienlaiks jau ir pagajis un jums ir laiks atstat ipasumu, tev Jakov."
– Es tagad dodos prom, Karpentera kungs. Montijs bija pietiekami laipns un neatlaida mani, lidz vins man iedeva so neticamo teju, kas pagatavota no Sudanas rozu ziedlapinam. Esmu seit pabeidzis. Es domaju, ka tumsa vairs netrauces jums vai jusu darzniekam.
– Montijs ir analfabets un neizglitots cilveks, vins medz ticet visadam nejedzibam. Bet man vienmer skita, ka tu esi gudraks, tev Jakov. Vini tikpat labi varetu but godigi pret mani. Bet, ja visi sie rituali nomierinas Montiju, es busu tev pateicigs – Kungs vienkarsi izspieda pedejos vardus.
Priesteris divaini paskatijas uz vinu un sacija:
– Ceru, ka kadreiz mainisi savus uzskatus. Man ir jaiet. Monti, – tevs Jakovs atskatijas, – nav vajadzibas mani pavadit. Domaju, ka namdara kungs ar lielu prieku pats aiz manis aizslegs vartus.
– Skolotaj, vai tu esi seit? – tevam Jakovam aiz muguras paradijas izspurusa darznieka galva.
"Priesterim ir taisniba, es pats vinu atlaidisu." Un tu, Montij, rupejies par darzu: tam baltajam lilijam, par kuram es tev stastiju, ir vajadziga aprupe.
– Ka tu paveli, mans kungs.
Pa celam uz muizas izeju Kunga kalps neteica ne varda, un tikai tad, kad Karpters noklikskinaja uz masivas kedes sledzenes, vins pagriezas un sacija:
– Uzmaniet Montiju, Karpentera kungs. Vins ir loti nobijies. Un lai Tas Kungs jus visus sveti.
Kungs tikai nomurminaja un steidzas atpakal maja: pusdienas laiks jau bija pagajis, un vins joprojam nebija edis, pa logu verodams priestera ricibu. Tapec es biju loti izsalcis un dusmigs. Par tevu Jakovu un vinu pasu.
* * *
Uzcelis pavarda uguni, Karpters nogaja pagraba un atnesa speki. Es iemetu to panna un paris olas otra panna. Pagaidiju, kamer bekons apbruninas un kopa ar olam noliku uz skivja. Vins no sienas skapja iznema maizes gabalu un parziez to ar zemenu ievarijumu. Es uzvariju teju no rozu ziedlapinam, par kuram priesteris tik glaimojosi runaja, un saku vakarinas. Lenam sakosladams savu vienkarso edienu, vins domaja. Un vina domas bija skumju pilnas. Pec pusdienam vinam vajadzeja nosnausties un atpusties pirms nakts modribas, tacu vel viens uzdevums bija nepabeigts. Arciju vajadzeja apglabat.