???rsielas
Шрифт:
Aiz loga bija pavisam tumss, tapec ari pati laterna kluva arvien interesantaka. Kosa lenam ievilka elpu.
"Tad mes nepirksim kastroli." Konserveti edieni burkas ir labaki, tos ir jautri atvert – viens tev, otrs man. Bet man lika ara neiet, tapec gaidam, kamer vairs nebus ko est. Mums ir jasagatavojas, lai sadi sedetu vismaz tris dienas. Saja laika Ivans Aleksejevics vai nu izspiedis Alajevu, vai ari Alajevs izspiedis Ivanu Aleksejevicu.
Laterna smalki deva majienu, ka bazam nav pamata. Bija vel par ko uztraukties:
"Pec tris dienam manas smadzenes liks man dzivot ilgi."
– Vai vins jau nav? Jus gandriz nerunajat cetrus gadus, un tagad tas ir saluzis.
Nezeligi, bet godigi. Gandriz.
– Ne gluzi ta, Kosa. Vareju sasveicinaties ar kalpiem, serfot interneta, lasit gramatas un tikties ar viru reizi nedela. Ak, starp citu, es vareju ari sasist plaukstas – tapec, ka man dzive paveicas.
– Aplaude. – Kosa lenam pieversa skatienu manam profilam. – Kurs apstajas?
– Iemesla trukums ir trauceklis.
– It ka vins tur butu bijis agrak.
– Nebija. Tas ir tads joks.
– Ha. Ha,” vienmuli reageja Kosa.
– Ta ir taisniba, ko vini saka, humors padara dzivi gaisaku.
– Zini, musu pirma strategija nerunat vienam ar otru tagad neizskatas ta zaudejosaka.
Bet vins neparstaja runat:
– Piekritu. Starp citu, jus varat gulet visu laiku. Es varu gulet visu laiku, un tu?
Ja nemaldos, vins sonakt neguleja, ja vien erti neapsedas uz keblisa. Bet es atkal ar nozelu atcerejos par Anfisu, kas mus pameta – ja vien man butu kads, ar ko pavadit vakaru mazak kutri!
– Ne, Kosa, es nakti negulesu. Tas daudz pus pa gridu. Pa dienu nedaudz pagulesu.
– Mes vel varam atskaidit spirtu. Planaks, pietiek tris dienam.
– Vilinoss piedavajums. Kad berniba macijos svarus, sapnoju par to: kad izaugsu liels, pabeigsu konservatoriju un dzersu alkoholu bandita sabiedriba. Reizem pat priecajos, ka mammas seit vairs nav, vina neredz savu bernibas sapnu piepildijumu.
Pec ilgas klusesanas Kosa piecelas un devas uz virtuvi. Bet vins atgriezas nevis ar atskaiditu spirtu, bet ar pistoli. Vins to pasniedza man.
– Par ko? – Es biju parsteigts un panemu to, novertejot smagumu.
– Ta tiek nonemta drosiba. – Vins paradija. – Vienkarsi nesaujiet, pat ja es saku klut loti kaitinosa. Jus nevarat radit troksni.
Nu, es noklikskinaju uz drosibas sledzi, jo nekas cits nav iespejams. Un tad vina velreiz jautaja:
– Par ko?
Vins paraustija plecus.
– Tu pati kaut ka jautaji. Un pieredze rada, ka tev bija taisniba. Ja vini pa celam butu nocirtusi Ridge, viss butu izverties gludak.
Es ari nedaudz merkeju uz laternu, lai gan tas man neko sliktu nenodarija. Si bija jauna veida izklaide: pagrieziet drosinataju, nobiedejiet laternu, parliecinieties, vai laternai ir viss, kas saistits ar laternu, parsledziet drosinataju. Bet tas nebija ilgi. Tapec Kosa atkal piecelas un sniedza man roku.
–Vai tu prasi mani dejot? – Es uzreiz nojautu, bet izklausijos tikai skeptiski.
– Nu ja.
Es piecelos pati – ne invalids. Bet Kosa ar speku satvera manu plaukstas locitavu. Sasutuma vins paskaidroja:
– Jagriez caur ikski, tas ir vienigais vajais satveriena punkts. Asak!
Man tas izdevas gandriz uzreiz – bet tikai pec tam, kad vins pats nedaudz atlaida tverienu. Tomer es sapratu principu un kadu laiku praktizeju, pusot un pusot. Tiklidz vins saka justies parliecinataks, Kosa turpinaja:
– Tagad talak – ja virietis nav parak vesels, tad labak uzreiz partvert vinu pasam. Ideala gadijuma sagrieziet roku.
Vins noradija uz mani un uzreiz iedeva man savejo, ar ko nodarboties. Sis panemiens, maigi izsakoties, izradijas daudz grutaks. Sapratu, kur jaspiez un ka jagriezas, bet vina ekstremitate nepadevas nemaz.
– Tatad jus esat viens no parak veselajiem viriesiem? – jautaju, izsakot secinajumus.
– Ne, jums vienkarsi jarikojas atrak, lai parnestu atrumu inerce.
Mums joprojam nebija jautrakas stundas, un es meginaju ar visu dedzibu. Beidzot man izdevas laicigi izdarit spiedienu uz vina plecu un atbidit vina roku atpakal. Bet pec sekundes vina paskaidroja:
–Tu piekapies?
"Par ko jus runajat, Elizaveta Andrejevna, jus esat vienkarsi milzigs pretinieks," tas izklausijas kaut ka pilnigi launpratigi. "Tikai nelauziet manu roku, es jus ludzu."
Aiz dusmam atkal iesitu vinam pa pleca locitavu. Bet Maskava netika uzcelta uzreiz, un ne visi puisi prata uzreiz citiem iesist pa seju. Turklat tas ir aizraujosi un nav garlaicigi. Pirmajos simts atkartojumos nebija garlaicigi, bet otraja kaut ka saka palikt garlaicigi, bet es to izdariju un izdariju,” Kosa apliecinaja, ka tam jaklust automatiskai, un, ja pati kustiba aiznem sekundes dalu, tad tas kompenses speka atskiribu.
Maz ticams, ka atskiriba starp mums tika kaut ka kompenseta, tacu reiz vins pat isi izelpoja – vins mani neslaveja un neatzina manus panakumus, bet vienkarsi izelpoja. Es nolemu, ka si ir lidzvertiga medalai Ultimate Fighting cempionata, un es kluvu vel vairak iedvesmots.
Ari izlauzties no kravas no aizmugures sakuma nebija viegli, bet laiks paskreja atri! Un jau pirms pirmajiem panakumiem bija viegli iedomaties, ka man no mugurpuses uznaks maniaks izvarotajs, sagrabs mani aiz kakla ar savu vareno roku, un es vinu pieskruvesu! – Es sarikosu parsteigumu, ka paradits. Reizem skita, ka Kosa smaida, bet, tiklidz paskatijos taisni, es redzeju tikai vienaldzigu koncentresanos.
"Tas ir vienkarsi, ja jus to praktizejat," vins mudinaja. – Sados brizos nav laika domat, tapec automatiski iesledzam reakciju uz labrociem. Atkal satveram roku no augsas, soli pa labi, pakustinam zodu, galvu uz leju, atpakal, ka ieprieks trenejamies. Ja jus nedalisieties sava pirmaja milestiba ar bijuso klasesbiedru, tad nepalaujieties uz speku. Tikai atrums un parsteigums dos jums prieksrocibas, tapec nevajadzetu but nevienai papildu kustibai – tam nav laika. Pagaidam lenam Elizaveta Andrejevna.