???rsielas
Шрифт:
– Kapec dot majienu? Es tev saku taisni. Nu tu kliedzi un raudaji – vai tu daudz panaci?
Es biju nopietni ieinteresets, tapec es pat pieliecos vinam nedaudz tuvak:
– Mazliet. Bet vai Vana ir ari mans ienaidnieks? Kapec jums ir jaatturas ar vinu?
"Tatad jus pati pieteicat vinam karu, Elizaveta Andrejevna," Kosa bija pilnigi drosmiga. – Vini saka pieprasit kaut ko tadu, ko vins nekad nav bijis. Attiecigi vins par to nevareja priecaties. Bet jums vajadzeja rikoties otradi – jus izvelaties to, ko velaties, un gaidat, kad vins radis tam apstaklus. Tapat ka ar kursiem. Bet mazakais nosodijums – un vins jau nogriez nakamo tiesnesi, un nerada apstaklus. Nav neka vieglak ka but kopa ar vinu – Ivans Aleksejevics tarane pasauli sev un visiem apkartejiem, tacu nav neka sliktaka ka but pretejas puses ar vinu. Ta ir tava kluda.
– Apbrinojami, cik labi tu to apguvi!
"Tas ir gan manas situacijas celonis, gan sekas."
– Teiksim. Un ka to var iemacities – lai nezaudetu savaldibu kada iemesla del?
– Tapat ka kluca ieliksana ar vairakiem atkartojumiem. Vai sadi cilveki reage uz problemu? Vini pacel rokas un cikst “A-ah!”, ja visas nekitribas ir izgrieztas. Bet tam ir jabut savadakam. Jus sanakat kopa un sakat: "Mes tagad visu atrisinasim." Jebkura situacija, pat ja visapkart viss ir pilnigs bardaks, pat ja sienas jau bruk, un lidz mandelei ir iegrusts armaturas gabals, pirma automatiska reakcija ir: “Mes visu atrisinasim. ” Nekadu citu emociju, izsledzot jebkadus papildus refleksus. Velak var satraumeties – starp citu, ir japrot ari izbities, drosi piedzivot psihozi, kad viss apkart nav pilnigs dupsis vai kad vajag kadam paradit, ka esi uz robezas.
Es izpludu smieklos par saviem secinajumiem:
"Tagad ir skaidrs, kapec Ivans pret jums ta izturas!" Tu esi to apguvis tiktal, ka vari nesoditi manipulet, un grutas situacijas esi iemacijies nesatraumeties!
Kosa vaji saravas:
"Acimredzot vins pret mani neizturas tik labi, jo es seit sezu un visi puisi ir klat." Un, ja pirms apstaklu noskaidrosanas to vel kaut kas attaisnoja, tagad…
Kosa nepabeidza, kartejo reizi iegrimis domas. Vins, protams, nezaudeja savaldibu, tacu ir viegli nojaust, ka si tema vinam bija nepatikama – tik talu no visparejas kustibas vinam nekad nebija nacies but. Un pati situacija varetu nozimet, ka Vanas uzticiba vinam nav tik nesatricinama, ka skita ieprieks. Vai ari ne visos jautajumos.
"Varbut vins vienkarsi nevelas risket ar tavu dzivibu," es izdariju visredzamako pienemumu. – Labi, mes sapratam, kapec Ivans tevi satuvinaja. Bet kapec tu gribeji tuvinaties?
Kosa no pudeles kruze izslakstija vairak dulkainu skidrumu. Varbut reibums vinu maz ietekme. Lai gan tas nav parsteidzosi – mes seit nemirstam, bet ari nejutamies ipasi piesatinati. Un tas var but vienigais iemesls vina runigumam:
– Visticamak, ta pasa iemesla del, ka jus vinu apprecejat. Tadu cilveku tuvuma izdzivot ir visvieglak.
– Apbrinojami! – es izdvesu. "Jus tikko nosaucat mani par oportunistu." Un taja pasa laika es pats.
– Hmmm, Elizaveta Andrejevna, ka jums patik visam dot kadu nekrietnu definiciju un pec tam vaimanat, cik zemiski tas izklausas.
– Ja, es jau sapratu tavu pieeju dzivei – neuztraucies. Bet tas nenozime, ka nevar saukt lietas istajos vardos!
"Sauc to ka gribi," vins laiski pamaja. "Un tas, kurs nav oportunists, vairs nav ar mums." Vai esi atputusies? Tad turpinasim treneties – kapec gan nepielagoties dzivei visoptimalakaja veida?
Man nebija iebildumu turpinat nodarbibu, bet es labi apzinajos, ka es vairs nesanemsu tadu noskanojumu, tapec satveru vinu aiz elkona un apsedinaju atpakal.
– Pagaidi, Kos, vel viens jautajums – un tas varetu but ari jautajums par manu izdzivosanu. Kas vainas Alajevam? Biedejoss cilveks?
"Ne sliktak par Ivanu Aleksejevicu," Kosa gandriz pasmaidija. "Bet vins seit atveda visu savu diasporu." Tas nonaca tiktal, ka gandriz neviens nesplaudis nevienam – ne musu, ne Alajevam. Mes medzam lietas risinat nezeligi, bet mums vajadzeja piecus gadus, lai to atrisinatu. Izdevigak ir sadalit ietekmes zonas un izspiest no tam visu, nevis turpinat slaktinu un zaudet cilvekus un resursus. Vini pat apsprieda sferas: Ivans Aleksejevics – politika, Alajevs – lielaja biznesa, lai atkal nekrustotos viens ar otru un neparbauditu pasaules speku.
"Es nesaprotu," es joprojam tureju vinu aiz elkona, lai gan Kosa, protams, vares atbrivoties, ja vinam apniks atbildet. – Kapec tad Alajevs atgrieztos pie vecas dzives, ja visi ir laimigi? Paskaidrojiet! Galu gala vakar mani vareja nolaupit – un es saubos, ka, ja tas atkartosies, papildu informacija mani trauces.
"Es nezinu," Kosa beidzot piecelas un piegaja pie loga, gaidot, kad es plapasu. – Un Ivans Aleksejevics nezina. Tapec viss notiek tik leni. Tam butu bijis acimredzams motivs, preteja gadijuma vini butu rikojusies. Varbut Alajevs nav iemacijies izslegt emocijas? Tagad vins stav uz kajam, grabj naudu ar lapstu, un vecie paradi joprojam karajas mugura.
– Veci paradi? – meginaju saprast lidz galam. "Tu nogalinaji vinus, vini nogalinaja tevi." Un tas, visticamak, netiks kompensets ar kompensacijam.
"Par to," Kosa piekrita. – Bet par kaut ko tadu var vienoties. Es reiz apsaude notriecu vina vecako delu. Tas noteikti nenozime savstarpeju izligumu. Un liguma laika Alajevs prasija tikai vienu lietu – manu galvu, tapec viss bija tik gruti.
Es pamaniju, ne bez ironijas:
"Un jusu galva, ka es redzu, joprojam ir sava vieta."
Kosa jau nogurusi atbildeja, sava toni uzsverot, ka pienacis laiks pabeigt:
“Ivanam Aleksejevicam tas izmaksaja divas rupnicas un vienu parpumpetu narkotiku tirdzniecibu. Un pec nodosanas Alajevs pazemojas un paspieda vinam roku. Nevienam nebus nakotnes, ja vien vins nemaces aizmirst. Ta mes domajam piecus gadus.
"Tiri cilveciska limeni vinu var saprast," es domigi atbildeju.
"Ne, Elizaveta Andrejevna, jus nevarat," Kosa iecirta. – Ja vienojamies, ka jautajums ir slegts, tad pec daziem gadiem to atvert ir stulbi. Ipasi sada veida. Ivans Aleksejevics savu veco ienaidnieku nekad nav uzskatijis par stulbu, tapec mes visi esam parsteigti.
Es vairak nejautaju – es jau biju priecigs, ka esmu tik daudz iemacijies. Vana man paskaidroja kaut ko lidzigu: jus varat doties talak, ja aiz jums nav palikusi ienaidnieki vai melni plankumi. Alajevs piecus gadus veroja, ka Kosa ir dzivs un vesels, un laika gaita vinam bus jakarto bizness – ar dela slepkavu. Vins nevelas karu – gluzi preteji, vins velas iziet pasaule ar tiru dveseli, bet pats Kosa vinam paliek melnais punkts. Nonemiet vinu, vienkarsi nonemiet vienu personu no turpmakas visparejas vienosanas, un mokas beigtos. Un snaiperis viegli iederejas saja skaidrojuma. Protams, tur bija ari mana nolaupisana – Alajevs vareja vienkarsi pieprasit no Ivana vienu dzivibu par otru un pec tam izpirkt savu vainu ar rupnicam un satiksmi. Bet sada veida vins, visticamak, palaidis vala asinsizliesanu: "ir javeido miers, sis kars rodas pats no sevis." Bet kas tur tagad notiek? Jaunas karsu atklasanas un jauns satiksmes sadalijums vai meginajumi atkal nodibinat attiecibas? Lai ka ari butu, es nevilus apbrinoju Ivanu – galu gala vins visas problemas vareja atrisinat uz sava cilveka rekina, tacu vins pat nepielauj sadu domu.