???rsielas
Шрифт:
Es jau biju diezgan nogurusi un loti bez elpas, bet man nebija nodoma apstaties. Man vajadzeja tikai dazas sekundes, lai elpotu.
"Vismaz jus sobrid varetu iztikt bez Andrejevnas."
"Labi, karamelu frija," Kosa nemaz nebija parsteigts par savu priekslikumu.
– Nemaz ne isaks! – kritizeju. "Cilveks, kurs jau desmit reizes ir satveris mani aiz rikles, var mani saukt par Lizu."
– Tikai ar vienu nosacijumu – ja mani saks saukt par Ruslanu Vladimirovicu. Visi, kurus es desmit reizes satveru aiz rikles, mani ta sauc.
– Labi, “Elizaveta Andreevna” deres. Turpinasim.
Vel pirms dazam stundam es domaju, ka tas nav iespejams. Bet tagad vina pati saprata, ka ir iespejams aizbegt, ja jus negaiditi partvertu. It ipasi, ja kads mugurkauls to negaida no izsmalcinata cala. Un Kosa nedaudz atslaba – vins satvera mani asak un ar speku, lai es varetu pieslipet savu meistaribu apstaklos, kas pietuvinati realajiem apstakliem.
Es velreiz noelsos un iepazistinaju ar ideju:
– Tatad mana apetite ir pamodusies! Iesaku ieturet pauzi cepumiem un atskaiditajam alkoholam!
– Var.
Es pagriezos uz virtuvi; man bija jabut uzmanigiem, ejot pa gaiteni tumsa. Bet Kosa satvera vinu aiz kakla no aizmugures. Perfekts solis pa labi, neaizmirstot par zodu, un kliedziens, kad manevrs neizdevas:
– Ka ta? Tu to satveri ar otru roku!
"Tapec, ka esmu kreilis," man gandriz ienaca ausi. "Tiem cilvekiem ka jus, pusizglitotiem cilvekiem, nekas nevar but briesmigaks." Pec uzkodam trenesim kreiso satverienu.
Es devos gulet, kad bija jau ritausma un istaba saka klut silts. Kosa tikai nolika galvu uz matraca pie manam kajam. Bet es vinam nepiedavaju vina jaku, es to uzreiz privatizeju ka seit nenovertejamako lietu. Nogurums naca uzreiz, patikama un atslabinosa melanholija. Musu ieslodzijumam bija jega, tad kapec gan nepriecaties – pat ja ne lidz plaukstam?
8.nodala
Otra diena bija daudz jautraka neka pirma. Treninu sajaucam ar atputu, kopa varijam tejkanna grikus. Kosa bija principiali pret so kulinarijas pieeju:
– Uzvarisim teju karote?
– Skivi! – es atcirtu. – Un nenoversiet mani, es jau esmu aizmirsis, ka gatavot grikus …
Mes vismaz paedam gandriz pieklajigi. Un atkal vini saka praktizet jaunu tehniku. Kosa uzstaja, ka man labak nespert – ja vini mani partvertu, es noteikti zaudesu savu poziciju. Bet dazos gadijumos speriens pa seju vienkarsi prasa.
"Darisim to velreiz," vins paveleja. – Un tikai veiksmigas notversanas gadijuma. Ja rodas saubas, labak ir izmantot elkoni uz augsu.
Un es loti velejos vinam vismaz vienu reizi iesist pa degunu – ne tapec, ka es loti milu kadu nodarit pari, tas vienkarsi nozimetu manu progresu. Pats Kosa ir skops ar uzslavam, tapec man vajadzeja citu apstiprinajumu. Bet nez kapec vins pastavigi izvairijas tiesi pussekundi pirms sadursmes un atkal aicinaja mani to atkartot. Kartejo reizi, kad pec veiksmigakas sagrabsanas mans celgals atkal caururba tikai gaisu, no bezspecibas norucu.
– Kas ta par skanu? – Kosa iztaisnojas un atkapas.
"Es esmu dusmigs," es godigi atzinu. "Es esmu dusmigs, ka pedejas tris stundas bija veltigas – es to nevaru."
"Tas izradisies piektaja vai devinpadsmitaja stunda," vins skita parsteigts. – Jebkura attistiba prasa laiku, it ipasi, ja ta notiek no nulles. Bet kapec but dusmigam?
– Jo es esmu virietis! – Vina noplatija rokas.
– A. Tas ir vel viens jusu trukums, Elizaveta Andrejevna.
– But cilvekam? – pasmejos par absurdu.
– Panemsim pauzi.
Atkal uzkodam sausos grikus, bet soreiz atlavamies paris malkus alkohola. Sapeja viss no cipslam zem celgaliem lidz nagu galiem. Labi, ka tagad biju gerbusies dzinsos un kokteilkleita un tadas izklaides nebutu pieejamas. Un jau atkal saka satumst, un es kaut ka apguvu piecus parvietosanas panemienus – pat ja ne pret Kosi, bet pret kadu invalidu bez rokam un kajam iztureju. Vina pasniedza vinam vienigo kruzi un jautaja:
– Varbut tomer vari man iemacit saut? Nu, kad busim majas.
– Es? Lai maca miesassargs. Vai ari instruktors, ja Ivans Aleksejevics to uzskata par nepieciesamu.
es pasmineju.
"Vai jus skaitat minutes, lidz varesit atgriezties sava biznesa – nogalinat, sist un spidzinat, nevis jaukties ar mani?" – Vina negaidija atbildi un turpinaja: – Bet es teiksu ta – es redzu ari prieksrocibas, ko sniedz seit kopa ar jums. Es loti saubos, vai Vana laus kadam mani parspet majas.
"Es tevi neiesitu – tu man iesit ar roku." Starp citu, tapec vingrinajumi ir bezjedzigi. Jus neiemacisities izveidot labu bloku, kamer nesapratisit, ka jus sanemat sitienu pa seju ar sliktu bloku.
Es pamaju ar galvu, lieliski saprotot, par ko vins runa. Es panemu kruzi un iedzeru mikroskopiskus malkus – tikai lai energija vairotos, bet nenogurtu no reibuma. Mes sedejam uz matraca, izstiepusi kajas uz prieksu, un verojam noguruso laternu, kas pec briza izskatisies gaisaka. Tas palidzes parlaist nakti, un ritausma mes atkal dosimies gulet.
– Ka ar dusmam, Kos? – Atcerejos. – Un ka ar veseligu agresiju cina?
Pec ilgas pauzes vins atbildeja:
– Pietiek ar veseligu izpratni par to, ko darat un kapec. Bet jus nevarat zaudet savaldibu – tas palielina kludu skaitu. Uznemieties attieksmi, ka, zaudejot savaldibu, jus zaudejat.
– Nekad?
– Tikai tuvako cilveku klatbutne, kuriem tu uzticies simtprocentigi. Vai ari tad, kad tu draksi, ”skita, ka vins par mani nenirgajas, bet patiesiba bija iegrimis skaidrojuma. – Visos citos gadijumos emocijas ir japarbauda. It ipasi cina. Un it ipasi tava gadijuma, kad nav nevienas sekundes papildu manevram.
Es paskatijos uz vina profilu – gribeju parliecinaties, vai vins tiesam nesmejas.
– Skiet, Kosa, ka tu vispar neruna par kautiniem, bet par visu kopuma. Vai tu dod majienu uz maniem diviem dusmu lekmem?