Pusnakts akad?mija. Dzimis pusnakt?
Шрифт:
"Cilveki reti ierodas seit pret savu gribu. Parasti nestabilas davanas del.
– Man nav davanu! – atkartoju melus.
"Ja, lai ko jus teiktu," vins samiernieciski teica. "Bet jus joprojam nevarat izklut no vartiem." Sim nolukam jums ir nepieciesama caurlaide.
– Es varu iztikt bez piespeles. Jau turpiniet savu biznesu. Man noteikti nevajag spiegus.
Tikusi pie vartiem, es tikai pamaju prom puisi, kurs atkal gribeja man kaut ko pateikt. Ta vieta vina pieskaras vartiem, planojot vienkarsi uzkapt tiem pari. Cereju, ka mamma saja puse aizkavejusies vai vel nav paspejusi aizbraukt no bibliotekas, izkramejot savas nedaudzas mantas, citadi vinu atrast bus grutak.
Bet es to atradisu. Jo kopa un tikai kopa mes esam stipri.
Tacu, tiklidz ar otru roku satveru metala stienus, mani peksni izmeta no vartiem. Tika uzmests, ka, piezemejoties uz zales vai tacinas, noteikti butu palikusi zilumi.
Bet man paveicas. Brunete mikstinaja manu kritienu. Pats. Notriekusi vinu, es atradu mus puku dobe ar ieveidotu zali. Pagriezusies pret vinu, vina to atrada.
"Es tev teicu: jums ir nepieciesama piespele, lai izietu pa vartiem," Nirels pacela galvu.
Taja pasa laika vins ar abam rokam tureja mani aiz vidukla.
Atlikusi plaukstas uz vina krutim, lai butu pec iespejas talak no vina sejas, vina paskatijas apkart. Tas mus krietni atsvieda atpakal – kadus trisdesmit metrus. Interesanti, vai seit kaut kur var dabut kapnes?
Manas domas ielauzas puisa balss:
– Es saprotu, ka tu tagad esi dusmigs.
Es biju patiesi parsteigts.
–Vai es esmu dusmigs? Ja, esmu nikns. Mamma mani seit atstaja, un vina nonaca elle.
"Vinai, iespejams, tam bija iemesli." Esmu parliecinats, ka, ja vina varetu, vina tevi seit nepamestu.
Atkal pievilcis mani sev klat, vins peksni riteja man lidzi. Tagad es guleju uz zales, kas mani samulsinaja un samulsinaja, jo vina seja atkal bija nepienemami tuvu, un vins karajas par mani, atbalstot kermena svaru rokas.
– Tu vinu pat nepazisti! – es biju sasutusi, plosidamies zem vina.
Lai atbrivotos, vinam nacas apgriezties uz saniem un ar pulem no spitibas noraut vienu roku no zemes. Tas bija vienigais veids, ka es vareju aizripot un piecelties kajas.
Pec tam students piecelas.
– Vai mes varam dabut kapnes? Vai augstas kapnes?
Uzmanigi apslapet nez no kurienes radusos mulsumu, verigak aplukoju apkartejo apkartni. Mekleju starp puku dobem, zali, soliem un krumiem kaut ko, ko varetu izmantot, lai izveidotu pacelsanas torni. Solini sim nolukam nebija piemeroti: to metala kajas bija iestradatas celinos.
– Loti maz ticams. Un pat ja akademija kaut ko lidzigu var atrast, neviens jums neko nedos. Ejam, es tevi aizvedisu uz kopmitni. Lidz vakarinam vel ir nedaudz laika, lai iekartotos jaunaja vieta.
– Nirel… Tas ir tavs vards, vai ne? – katram gadijumam noskaidroju un, sanemusi parliecinatu majienu, turpinaju: – Nirel, tev jaiet iekartoties. Un man ir jasanem caurlaide. Kur es to varu dabut?
– Tikai ar pirmkursnieku kuratoru. Un sim nolukam jums jadodas uz hosteli.
Vina lupas paradijas izsmejoss smaids. Un ta es sapratu ta butibu. Lai iegutu piespeli, man joprojam ir jadara tas, ko es tikko centos izvairities.
"Esmu parliecinats, ka jums seit patiks," vins mikstinaja, radot, lai es dodos uz prieksu.
– Bet ne es.
Apstaigajot vinu plasa loka, es ar neatkarigu gaisu devos uz akademijai tuvako divstavu eku. Ta ari celta no peleka akmens. Zem naksnigajam debesim skita tumss un drums.
"Pirmkursnieka eka ir otra puse," vini man pieklajigi pazinoja, bet es tiesi jutu, ka puisis taja bridi smejas.
Man personigi nebija smiekli. Laiks neatgriezeniski izslideja caur pirkstiem, un, jo ilgak gajam pa takam gar soliniem un laternu stabiem, pakritot zem koku enam ar apjomigu lapotni, jo stipraka mani kluva parlieciba, ka nepaspesu laika.
Es nevaresu pietuvoties musu nomas automasinai, pirms mana mamma nav aizbraukusi.
–Tu ari esi pirmkursnieks? – jautaju, sanis skatidamas uz savu gidu.
Es jutos erti, ejot vinam blakus klusuma, bet mana iedzimta zinatkare nelava man kluset. Nirels bija ka tie, kurus skolas, kuras es macijos, sauca par “zelta zeniem”. Ideals izskats, idealas manieres un milzigs lepnums, kas saistits ar milzigu augstpratibu.
Ja siem puisiem vispar nebija smadzenu, vini bija neticami kaitinosi. Un, ja ar domu viss bija kartiba, tad tas instinktiva limeni izraisija bailes. Jo vini radija briniskigus manipulatorus.
Es vel nesapratu, kurs rieksts man ir.
– Pirmkursnieks? – students atturigi brinijas, izaicinosi pacelot labo uzaci. – Ne, es jau esmu tresaja. Lidz skolas beigsanai palikusi divarpus gadi.
– Un sis?
Noradot uz Zirneklcilveku, es spelejos ar uzacim.
– So? – Nirels jautaja, saraucis pieri.
– Tu runa par Persiju? Vins ir ari tresaja vieta. Vins vienkarsi nevar samierinaties ar faktu, ka man ir labaka prieksnojautas davana neka vinam.
Izteiksmigajam lupam izskreja smiekli, un es ar gribasspeku piespiedu sevi paskatities vinam acis.
"Es domaju, ka nevaresu vinu atrast zirnekla forma."
– Atrodi… Tu speleji paslepes, vai ka?
Es biju sausmas. Vai tiesam te nav ko darit?
– Ta var teikt. Tikai teritorija nav ierobezota un nav noteikumu. Katram no mums ir spejas. Tapec mes tos parbaudijam.
– Piemeram, akuta redze vai dzirde? – es nejausi ierosinaju, censoties, lai mani neuzskatitu par parlieku ieinteresetu.
Puisis bridi padomaja.
– Teiksim ta: ko jus vispar zinat par Midnighters?
Ka jau solits, pa so laiku puisis mani bija pavadijis lidz pirmkursnieku ekai, bet es nesteidzos doties ieksa pelekaja divstavu eka.