Pusnakts akad?mija. Dzimis pusnakt?
Шрифт:
Sapratu, ka skriet pie vartiem, cibinas caukst, vairs nav jegas. Tagad jarikojas ar vesu pratu, ar skaidri definetu planu. Si tehnika darbojas vislabak. Vismaz ar mammu.
Apsedies uz solina iepretim augstajam lievenim, nolemu uzzinat pec iespejas vairak informacijas. Turklat Nirels labprat atbildeja, neko neslepa un meginaja pievienot sikakas detalas, it ka skaidrotu bernam.
Berns nebiju, bet manas zinasanas raksturoja viens vienigs vards – niecigs. Es nevareju neko darit, lai manam sarunu biedram stasts butu vieglaks. Es nezinaju gandriz neko, kas patiesam, manuprat, butu svarigs.
Tikai sodien uzzinaju, ka cilveku acim ir apslepta teritorija. Pec neguletas uz cela pavaditas nakts, drudzaina rita, mainot masinas, un ne parak garsigam pusdienam estuve ar teiksmaino nosaukumu “Massacre”, mamma mani atveda uz pilsetas centralo biblioteku Ashwool.
Si eka loti atskiras no tas lidziniekiem uz ielas. Vecas majas seit viena pec otras tika nojauktas nepiemerota stavokla del, un to vieta tika uzceltas divstavu rindu majas ar beniniem zem jumta. Sarkans kiegelis, tumsi bruns jumts. Majas ar vairakiem dzivokliem izskatijas omuligi un sakopti, tacu biblioteka nepavisam neatbilda ne to arhitekturai, ne jaunajam rajona izskatam kopuma.
Ne, ari si eka izskatijas tira un sakopta. Tacu taja pasa laika radas sajuta, ka Vinas Majestate Karaliene pukaina krinolina kleita ir iesprudusi starp musdienu gimenem no zobu pastas vai majonezes reklamas. Man pat bija bail iet ieksa. Ne, es nebaidijos, ka peksni sabruks sienas, bet es patiesi uztraucos, vai mes vispar varetu tur aizbraukt.
Ko darit, ja bibliotekas vieta jau sen ir muzejs ar vertigakajiem eksponatiem no sis pasas karalienes laikiem?
ES kludijos. Ieksa zinasanu kase atgadinaja visparastako biblioteku, kadu es to iztelojos. Protams, ne skolas, gramatu seit bija daudzkart vairak, bet tas nebija spiests lidz “neiespejami iziet cauri”.
Gar sienam bija gliti, vienadi skapji no gaisa koka, lidz pat griestiem. Vini staveja ieksa zale ta, ka veidoja bezgala stieptas rindas, kuru pasas beigas bija redzama tikai blava tumsa.
Pa labi no ieejas, aiz garas letes, pa platu logu bija redzama gerbtuve ar iegareniem gridas pakaramiem ar desmitiem aku. Un tiesi musu prieksa atradas saurs galds, aiz kura zem galda lampas blavas gaismas atklajas barga vecaka dama.
Viss skita strikts: glita sirmu matu bulcina, izskats un gaisi peleka kleita, kuru es pamaniju tikai pec tam, kad sieviete piecelas.
– Astonpadsmit gadus mus vaja psiho, un mes atnacam uz biblioteku? – es biju neizpratne, nodrebedams zem gandriz bezkrasaino peleko acu skatiena. – Ko tu te gribi atrast, mammu? Celvedis par temu “ka pareizi aprakt maniaka liki”?
Mamma meginaja mani apturet:
– Neesiet sarkastisks un beidziet dusmoties.
– Bet tu neko nepaskaidro! Lai gan es soliju! – es sasutusi pacelu balsi.
"Seit nav pienemts kliegt, mademoiselle," bibliotekare bezkrasaini kerka.
Un man bija neatlaidiga velme no attaluma iedurt vinu ar nuju, lai pajautatu: "Vai vina vispar ir dziva?" Atbalss del balss skita citpasauliga, it ka tala un taja pasa laika trisdimensionala.
Pagriezies pret mani, vecaks mani ciesi apskava, saspiezot manus plecus. Un, kad vina atravas, vinas skatiens atrada manas acis. Vina skatijas uzmanigi, caururbjosi, tiesi, ka tikai vina speja.
Ja vina tagad teiks, ka mes tagad dzivosim seit, es vinai noteikti iekodisu.
"Sally, man vienkarsi sobrid nav tik daudz laika, lai jums visu pastastitu." Viens jautajums novedis pie cita. Si saruna nav uz vienu minuti,” vina maigi pieskaras manam vaigam ar plaukstu. "Bet es gribu, lai tu zinatu, meita, ka es tevi loti milu." Viss, ko esmu darijis, daru un darisu, ir tikai jusu laba.
– Kapec mes atnacam uz biblioteku? – neatlaidigi atkartoju savu jautajumu, jo atbilde uz to bija visvienkarsaka.
Un vel kaut kas vinam noteikti nesekos. Tikai viens vards: informacija, gramatas, rokasgramata. Par to, ka autonomi izdzivot meza veselu gadu, ja tevi dzena maniaks.
Bet mana mate nespeja to ieklaut viena varda:
– Jo seit ir pareja uz vietam, kur parastie cilveki nevar noklut.
– Bet mes tacu esam vienkarsi cilveki!
Es kluvu spitigs. Vina kluva spitiga, jo gribeja beidzot dzirdet vismaz kadu specifiku. Atziniba, ko slepus gaidiju pedejos cetrus gadus – kops sapratu, ka esmu mazins, bet tomer atskirigs no normaliem cilvekiem. Kops ta laika, kad saku zemapzina uzminet, ka maniaks ir kaut ka saistits ar manam spejam.
Uzminiet, ja. Bet neticiet tam, nedomajiet par to, nepardomajiet. Bailes but taisniba, es partraucu savus minejumus jau pasa sakuma.
Peleka dama acimredzami saka dusmoties:
– Klusums.
"Vel vienu sekundi, ludzu," mamma jautaja, mirkli pagriezas, pec tam maigi smaidot teica: "Ne, Sallij." Mes neesam parasti cilveki. Vismaz es daru. Man ir pusnakts, mila. Viens no tiem, kas naktis nekad negul. No tiem, kas uztur kartibu saja pasaules mala un otra puse.
– Kurs? Ar Dark? – atcerejos vinas vardus masina.
– Tas ir tas, par ko es runaju. Aiz vienas atbildes slepjas nakamais jautajums, bet man sobrid isti nav laika, lai gan loti gribetos beidzot tikt vala no sis nastas. Vienu varu teikt drosi: visas atbildes uz saviem jautajumiem sanemsiet citur. Tad, kad esat drosiba. Mes esam otraja stava.
Pedejais vinas izteikums vairs nebija paredzets man. Izdzirdejusi so vienkarso frazi, Peleka ledija klusiba atkal ienema kreslu un izlikas citigu darbu. Mes brivi gajam garam vinas rakstamgaldam lidz lielajam zeltitajam durvim, kas atradas labaja puse.
Vienkarsas cirtas uz audekla dzirkstija zem lampu vajas gaismas. Durvis izskatijas ka ieeja kase un nekas cits, bet aiz tam bija platas divu kapnu telpas ar grebtam margam un siksparnu salocitu sparnu formam.
Es pat uzdrosinajos pieskarties vienam.
Uzkapusi otraja stava, mes tikpat viegli atradamies cita istaba. Tas gandriz neatskiras no ieprieksejas, bet visspilgtakais ir tas, ka mus sagaidija ta pati Peleka dama ar seju, kas neizteica nekadas emocijas.
Bija divi varianti: vai nu es biju traks, vai mana mamma bija traka. Tomer nevareja izslegt, ka mes abi jau sen bijam no prata.